Eņģeļa atblāzma

22.Nodaļa

Bostona izskatās brīnišķīgi, jo ir rudens un visas lapas ir pasakainās krāsās. Man jau sajūsmina koki, kas atrodas iebraucot Bostonā. Kas notiks, kad es ieraudzīšu parku ar tādiem kokiem un gaismām? Viss ir tik pasakaini skaisti.

- Zini kādu ēstuvi? - Kālebs beidzot pēc lielās smiešanās ierunājās.

- Oho, atguvi runas prasmi? - es tēlodama pārsteigto iesmējos.

- Bija par ko padomāt. - viņš noteica bažīgi paveroties uz mani.

- Neuztraucies, es neklausījos. Biju aizņemta ar savām domām un dabas vērošanu. - es silti uzsmaidīdama centos kliedēt viņa bažas.

- Tad kā ir ar to ēstuvi? - viņš iejautājās.

- Redzi tur to ēku? - es norādīju sev priekšā, vaicāju.

- Jā. - viņš pavēries uz mani atrauca.

- Tur brīnišķīgi gatavo un nav ātrie ēdieni, tie nav veselīgi. Viss ir svaigs un garšīgs. - es noteicu.

- Tad tā būs mūsu pirmā pietura, jo es esmu izbadējies. - Kālebs noteica un nogriezās uz pagrieziena joslas.

Patiesībā man arī derētu ko apēst. Šķiet, ka neesmu ēdusi mūžību un tas nav veselīgi neēst. Es esmu pieradusi pie ēšanas režīma, jo man tāds bija kamēr gāju deju skolā. Es nevarēju ēst ko es gribu. Man katru nedēļu tika izsniegts ēdienkarte un laiki, cikos man tas viss jāēd. Izklausās jau briesmīgi, bet katru nedēļu bija kas cits ēdienkartē. Tas man palīdzēja palikt vienmērīgā svarā un palīdzēja man iemācīties būt disciplinētai.

- Tu nāksi? - Kālebs atvēris man durvis jautāja.

- Khm, jā, tūlīt, es nāku. - es stostoties izkāpu no mašīnas. Kas man lēcies?

Kālebs neko neteikdams atvēra man arī kafejnīcas durvis, par to es tikai bikli uzsmaidīju. Es nedrīkstu sabojāt šo dienu. Es pati uzprasījos uz šo. Es jau biju tā, kas negribēja visu dienu atsēdēt savā istabiņā. Vajadzēja tur palikt un mācīties, jo pirmdien man jāiet uz skolu. Pietiks kavēt skolu pašā gada sākumā.

- Eiva? - Kālebs piesardzīgi iejautājās noraizējies paveroties uz mani.

Es jautājoši pavēros viņā.

- Es šaubos, ka mēs varēsim atgriezties skolā. Tagad tik sāksies viss. - viņš veroties manī sacīja.

Nevar būt! Atņem man vēl vienu lietu, kas man ir dzīve. Tagad es vairs nevarēšu mācīties. Mans tēvs grib, lai es kļūstu par advokāti un tas ir gan mans, gan viņa sapnis priekš manis. Mans tētis arī ir advokāts. Mana mamma arī bija advokāte un brālis gribēja būt ķirurgs. Mēs paaudze paaudzē esam bijuši advokāti. Es nespēju salauzt šo tradīciju, tas būtu egoistiski no manis. Kā lai es savam tēvam pasaku iemeslu? Vai tad viņam arī bija jāsadzīvo ar parastu ikdienu un maģisko apkārt? Viņš arī mācījās Hārvardā. Kas tad tagad ir savādāk?

- Kas sāksies? - es uzdevu vienkāršu jautājumu.

- Mēs sāksim mūsu lielo piedzīvojumu. Mēs sameklēsim Haosa bērnu valdnieku un stāsimies viņam pretī. - viņš klāstīja savus lielos plānus.

- Mēs esam divi, viņš ir valdnieks un vēl visa viņa armija. Tu galvu saspiedis esi? Tu teici, ka viņi parūpēsies par to. Mēs pat neesam izgājuši visu kursu, lai kļūtu par tiesīgiem Miera bērniem. - es šokēta pavēros viņā.

- Šī nav īstā vieta, kur to apspriest. Sienām ir ausis. - Kālebs pieklusinādams balsi teica.

- Tādas vietas nav nekur. Kurš zina vai manā istabiņā nav noklausīšanās ierīces? - es pavērusies uz viņu sacīju. Man atkal bija dusmas uz viņu. Kālebs grib mūs ievest tieši nāvē. Manas emocijas ir palikušas nekontrolējamas.

- Bet mums ir kaut kas jādara. - viņš turēdamies man pretī ierunājās.

- Jādara, jā, mums jāiet ir skolā un jācenšās būt normāliem. Tu gribi mūs ievest tieši nāvē? Tu gribi, lai ar mums notiek tas, kas notika ar manu ģimeni? Es esmu viss, kas manam tēvam palicis. Es nedrīkstu pazust no šejienes, tas būtu egoistiski. - es cenšoties noturēt dusmu asaras, paaugstinādama balsi sacīju.

- Kāpēc Tu esi tik pesimistiska šajā mirklī? Kurš teica, ka mēs zaudēsim? Es jau neteicu, ka rīt mums jāiet uzbrukumā. Vispirms smalki jāizplāno plāns. Es nekad nenodarītu Tev pāri, kur nu Tavam tēvam. Viņš mani iznīcinātu. Es nezinu vai viņš ir Haosa vai Miera bērns. - viņš šokēts atbildēja.

Mūs no sarunas iztraucēja kafejnīcas vadītāja.

- Es atvainojos jaunieši, bet mums ienāk sūdzības no citiem apmeklētājiem,ka jūs pārāk skaļi un agresīvi apspriežat savas attiecības. Piedodiet, bet man jums jālūdz atstāt šīs kafejnīcas telpas. - viņa nopietni veroties te uz mani, te uz Kālebu noteica un gaidīja, kad mēs aiziesim.

Tagad es jūtos apkaunota. Es paķēru savu jaku un iznesos ārā no kafejnīcas. Ārā gāza lietus, bet man bija vienalga. Es nemaz negāju uz Kāleba mašīnu. Es pagāju tai garām un devos ar kājām atpakaļ uz skolu. Zinu, tas nav gudri, bet ar to pašnāvnieku es netaisos sēdēt vienā mašīnā. Nevar zināt ko viņš vēl sadomās.

Es jau esmu izmirkusi viscaur, bet šajā mirklī ir kaut kā vienalga. Vienīgais, kas mani pašlaik uztrauc ir tas vai es nesaslimšu. Kāpēc vispār līst? Cik es zinu Džilī atbild tikai par laika apstākļiem Kembridžā. Tā tad kaut kas nav labi. Ceru, ka tās ir tikai kādas sirdssāpes. Ideāli manam garastāvoklim. Ideāli man, jo es pašlaik izskatos pēc slapja suņa. Nezinu vai tas ir jauki, bet man sāk palikt auksti un tas nav labi.