Eņģeļa atblāzma

12.Nodaļa

Pēc pusstundas Kaspers atgriezās ar divām kafijām un kruasāniem. Maniem mīļākajiem, bet kā viņš zināja?

- Ceru, ka Tev garšo Īrisa kapučīno un šokolādes kruasāni. Vienkārši tie ir mani mīļākie. - Kālebs pasniedzot man teica.

- Kaut kas mums kopīgs ir. - es smaidot sacīju un pastiepos pretī, lai paņemtu kafiju.

- Apdomāji visu ko teicu? - viņš nopietnībā atgriezies pajautāja.

- Džilī ir vienīgais Haosa bērns Hārvardā? - es bažīgi pajautāju.

- Hārvarda skaitās Haosa bērnu miteklis, tā kā nē, viņa nav vienīgā. Kaut kur arī Hārvardā ir Haosa valdnieks, bet kurš tas ir man nav vēl izdevies uzzināt. - viņš veroties uz savu kafiju sacīja.

- Tas nozīmē, ka Hārvarda nav droša vieta mums. - es secinot sacīju.

- Tā jau saka, bet ja neviens no Haosa bērniem nezina kas Tu esi, tad kaut cik droši ir, jo Taisnības bērnus bez vajadzības viņi neaiztiek. - Kālebs paskaidroja.

- Tas nozīmē, ka Džilī visvairāk ir jāuzmanās? - es pajautāju.

- Es nevaru likt viņai pamest skolu. Tas būs aizdomīgi visiem skolā. Protams, ka viņai tur nav droši. Viņai ir visretākās spējas kādas vien var būt Haosa bērnam. Parasti viņu spējas nav tik varenas. - Kālebs veroties manās acīs sacīja.

- Man vairs nepatīk viss šitas. Kāpēc Džilī ir šeit iejaukta? Vismaz viņa varēja palikt drošībā. Es nevaru zaudēt vēl vienu sev tuvu cilvēku. - es skumji veroties kamīnā stāstīju.

- Tu jau kādu esi zaudējusi? - Kālebs ieinteresēts pajautāja.

- Mans brālis un mamma trīs gadus atpakaļ gāja bojā auto katastrofā. Es neticu, ka tas bija nejauši. Tētis man nestāsta neko. Viņš mani ļoti saudzēja līdz man tas apnika un es pateicu, ka mācīšos Hārvardā. Tas viņu pārsteidza nesagatavotu. Viņš gribēja mani atturēt no šīs domas, bet es viņu neklausīju un ievilku sevi ar Džilī tieši ļaunuma rokās. - es sacīju jūtot vainas apziņu.

- Tā noteikti nebija sagadīšanās. Tavam brālim bija kādas spējas? Vai arī viņš bija tāds kā Tu? Nav jau tā, ka mums nav spējas, bet vai bija kas pamanāms? - Kālebs ieinteresēts pajautāja.

- Es nezinu. Man ģimene neko nestāstīja par visu šo. - es skumji atbildēju.

- Nevarētu būt, ka Tavs brālis vēl ir dzīvs? - viņš jautāja.

- Es šaubos, ka viņš būtu uztaisījis neīstu nāvi. Tas neizklausās pēc viņa. Viņš bija ļoti jauks cilvēks. Viņš bija Džilī pirmā mīlestība. - es vārgi smaidot sacīju atceroties savu brāli.

- Nu labi, lai jau paliek. Mums ir jādodas atpakaļ. Tuvojas vakars. Tava draudzene uztrauksies. - Kālebs piecēlies gaidīja mani.

Es piecēlos un mēs klusēdami gājām visu ceļu līdz manai istabiņai.

- Vēlies ienākt? - es pajautāju.

- Tikai uz īsu brīdi. - Kālebs sacīja paveroties apkārt pirms iegāja manā istabiņā.

- Džilī, tu dušā? Mēs esam atpakaļ.  - es apsēžoties uz gultas skaļi jautāju.

Atpakaļ es nesaņēmu atbildi.

- Uzgaidi, es iešu paskatīties. - es smaidot sacīdama aizgāju uz dušas pusi.

Kad iegāju dušā tur bija tumsa un ūdens netecēja. Es aizgāju līdz slēdzim un ieslēdzu gaismu. Duša bija savandīta un sajaukta. Viss bija saplēsts. Es iespiedzos. Drīz pēc tam ieskrēja Kālebs dušā.

- Kas noticis? - viņš satraucies pajautāja.

- Tu neredzi? - es pajautāju. - Viss ir saplēsts, izmētāts un sagāzts. Džilī šeit nav. Viņai kāds ir uzbrucis. - es sabijusies sacīju.

- Es redzu, piedod. - Kālebs atbildēja.

- Mums jādodas viņa meklēt. Tagad. - es skriedama uz durvju pusi sacīju.

Kālebs nostājās durvīm priekšā.

- Ko Tu dari? - es satriekta jautāju.

- Mēs nedrīkstam iet tagad. Mums jāsagatavojas. Viņi pārbauda mūs. Iesim rīt. - viņš sakot apķēra mani.

Es atgrūdu viņu. - Bet viņa ir briesmās. - es sakot centos aizturēt asaras. Viņš nedrīkst mani redzēt raudot. Tas ir jau pārāk privāti un es viņu tik labi nepazīstu.

- Ja Tu vēlies, tad es šonakt varu palikt pie Tevis, ja nu Džilī atgriežas? - Kālebs jautājot piedāvāja.

- Labi. - es sacīju un tas arī bija mērs, kad man pār vaigiem sāka ritēt asaras.

Es tur pat gar sienu noslīdēju un galvu saķērusi satinos kamoliņā. Kālebs apsēdās man blakus un apķēra mani. Neticēju, ka tādu ledus gabalu var tik ātri atsaldēt. Mēs pat neesam tik tuvi, lai apskautos, bet tagad tas bija tieši tas ko man vajadzēja. Man ir bail iedomāties ko viņi dara ar Džilī, bet varbūt viņai bija grūtu savaldīt emocijas un viņa pati visu sagāza un tad aizgāja uz veikalu vai bibliotēku? Tur pat es arī aizmigu par visu domājot.