Eņģeļa atblāzma

23.Nodaļa

Aiz muguras izdzirdēju mašīnas rūkoņu. Nevar būt, viņš jau ir mani panācis. Es vēl joprojām gribu palikt ar savām domām. Man pašlaik nevajag kādu, kas spēj nolasīt manas domas un bloka mūrēšana smadzenēs prasa daudz spēka, kura man pašlaik arī nav daudz.

Mašīnas logs noslīdēja uz leju.

- Eiva, kāp iekšā, - viņš iesāka, - Tu saaukstēsies.

- Man vienalga, es ar Tevi nevēlos atrasties vienā mašīnā. - es spītīgi turpināju iet uz priekšu.

- Līdz Hārvardai ir tāls ceļš. - viņš turpināja mani pierunāt iekāpt viņa mašīnā.

- Nav tik tāls, lai es nenoietu. - es turpināju iet uz priekšu veroties vienā punktā.

- Tu nosalsi. - viņš turpināja saukt iemeslus kāpēc man labāk neiet ar kājām.

- Nekas, tāpat Tu taisies ātrāk vai vēlāk ievest nāvē. - es vienaldzīgi noteicu.

- Tev ir īpašas spējas, Tu izdzīvosi. - viņš mierinādams noteica.

- Nu un, kāds labums sakropļot sevi? - es beidzot pavēros uz viņu.

- Atkal Tu esi pesimistiska. - Kālebs konstatēja faktu.

- Tāds laiks. - es attraucu.

- Lietus arī var būt optimistisks. Lietum ir arī plusi. - viņš ripinādams man blakus pavērās manī.

Es nopūtos un atvēru mašīnas durvis. Kālebs apstājās, lai es varētu iekāpt. Šis brauciens nebūs patīkams, es jau jūtu tagad. Noteikti viņš centīsies ar mani runāt un tas pašlaik ir tas ko es negribu darīt. Vai arī nerunās, jo noklausījās manas domas.

Tajā mirklī es pavēros uz viņu, bet viņš nomirkšķināja savas brīnišķīgās acis un pievērsās ceļam. Tā tad viņš noklausījās manas domas. Vismaz es varēšu tagad palikt ar savām domām, ja ne vienatnē, bet vismaz man nebūs jārunā.

Visu atlikušo ceļu līdz skolai mēs centāmies noklausīties viens otra domas, bet beigās tas palika apnicīgi, jo Kāleba domas bija tik garlaicīgas un neinteresantas. Neko īpašu un jaunu arī neuzzināju, ja neskaita to, ka viņam vēl visa diena jāpavada ar mani. Ja godīgi, ne tikai diena, mēs esam istabas biedri. Tagad mēs visu laiku esam viens otram blakus. Tas tik būs ''jautri''.

Līdz ko Kālebs apstājās es izlecu no mašīnas un ātrā solī devos uz kopmītnēm. Pašlaik man vajag siltu dušu, sausas drēbes un siltu tēju. Tas būtu perfekti! Šodien centīšos ignorēt Kālebu, runāt varēsim rīt. Lai puisītis saprot, ka es netaisos ar viņu doties neapdomātā nāvē. Tā pat es nevēlos satikt tos Haosa bērnus vai valdnieku. Nevar jau zināt uz ko viņi ir spējīgi un kādas ir viņu spējas. Viņi ir ļaunie, tā tad spējas var būt izcilas.

Tagad pietiks domāt par manu paralēlo dzīvi, kad es pēdējo reizi uzvedos kā īsta jauniete? Šodien došos uz augstskolas ballīti un iztrakošos cik spēka. Ja jau es nevaru doties uz skolu, tad jau es varu vēlu iet gulēt un vēlu celties. Lai tik viņš mani attur no šī, tad viņš sastaps īsto Eivas sātaniņu. Pašlaik es vēl esmu bijusi salīdzinoši mierīga dusmās. Kaut gan tā varētu apkārtējiem nešķist.

Duša, kā es pēc Tevis ilgojos.

Pēc dušas es devos meklēt skapī ko pievilcīgu, jo šovakar es vēlos būt neatvairāma, bet nepieejama. Man gandrīz viss skapis ir pilns ar parastiem apģērbiem, būs jādodas iepirkties uz ko jautrāku, jo prastie apģērbi nav tik padevīgi kautiņos un ballītēs. Bet man ir viena ekstra kleita, kas ir domāta tikai ārkārtas gadījumiem un tas gadījums ir tagad. Paņēmu to ko man vajag un devos atpakaļ uz dušu, lai pārģērbtos. Kāpēc? Jo Kālebs jau dīvaini mani vēroja, kad iznācu no dušas tikai dvielī.

Ar make-up es šoreiz pacentos. Acu ēnas, laineris, tuša un koša lūpu krāsa iet vienkārši perfekti pie manas melnās kleitas. Es jau tagad jūtos neatvairāma. Viss kas pietrūkst ir ārkārtas gadījuma smaržas. Viens divi un tas arī ir izdarīts. Uzmetu pēdējo skatu spogulim un devos ārā no dušas.

Devos taisnā ceļā uz durvīm. Zinu, ka Kāleba acu pāris seko katrai manai kustībai. Mani bieži nevar redzēt šādā paskatā. Reti kad man rodas pilnīgs pašpārliecinātības garastāvoklis. Tad es jūtos tā, itkā visa pasaule man gulētu pie kājām. Tajā mirklī man ceļā nestāties.

Cerēju jau saņemt kādu jautājumu no Kāleba, bet viņš klusēja visu laiku līdz es pazudu aiz durvīm. Tajā mirklī es uzsmaidīju sev un taisnā ceļā devos uz ballīti. Nevaru vien sagaidīt, kad tur ieradīšos.