Eņģeļa atblāzma

1.Nodaļa

Saule jau rietēja, bet es un Džilī vēl atradāmies lidmašīnā. Mēs dodamies uz mūsu jauno augstskolu. Es un Džilī dodamies uz Kembridžu, Masačūsetsas štatu jeb tiešāk uz Hārvardas augstskolu. Šis vienmēr ir bijis mans un Džilī sapnis. Mēs jau no pamatskolas laikiem sapņojām par to, ka tiksim Hārvardā un mēs to panācām. Abas kļūsim par slavenām personām, tas ir mūsu otrais sapnis. Es ar Džilī vēlamies kļūt par labām advokātēm. Mums ir svarīgas sieviešu tiesības un gribam tās aizstāvēt, tas dzīvē noderēs. Es jau zinu tik daudz likumus no galvas. Es pusi no vasaras pavadīju pildot visādus testus, kas ir domāti, lai pabeigtu pirmo kursu. Es visus darbus nokārtoju bez kļūdām. Ja neskaita to, ka rīt jau ir uzdots pirmais mājas darbs, es jūtos fantastiski.

- Eiva, skaties, mēs nosēžamies. Mēs esam klāt. Tu spēj tam noticēt? Mēs esam Kembridžā. - Džilī lielā sajūsmā sāka man stāstīt visu ko redz pa savu mazo lodziņu. Es vienmēr ļauju viņai sēdēt pie loga, jo viņa neaizraujas tikai ar likumiem vien, bet arī ar mākslu, tiešāk ar fotografēšanu. Viņai vienmēr izdodas uzņemt elpas aizraujošus foto attēlus, es par to viņu apbrīnoju. Mans talants ir dejošana. Es dejoju gan šova dejas, gan ielas dejas. Saprotu, šīs dejas neiet nemaz tik labi kopā. Šova dejās galvenais ir šovs, ko panāk gan ar dejotprasmi, gan aktiermākslu. Ļoti liela nozīme ir arī tērpiem, jo tie palīdz attēlot dejas tēmu. Man mājās ir tik, tik daudz kleitas. Es esmu bagātā tēta meitiņa, bet man nav svarīga nauda, man svarīgi ir palīdzēt cilvēkiem. 

- Eiva, Tu sapņo? Mēs nosēdāmies. Dodamies piedzīvojumos. - Džilī neapmierināta skatījās uz mani.

- Kādos vēl piedzīvojumos, Džilī? Mēs esam Hārvardā, ja negribi pazust no skolas, tad nav daudz laika ballēties. - es piebildu un devos ārā no lidmašīnas.

- Bet, Eiv? Tu esi dejotāja. Ballītes ir Tava prioritāte. - Džilī turpināja iebilst.

- Bet ne Hārvardā. Kā diez man tas palīdzēs, kad būšu advokāte? - es jautāju pacēlusi vienu uzaci augstāk.

Tas lika Džilī paklusēt. Viņa zina cik svarīgi man ir nepievilt savu tēvu. Viņš ir viss, kas man no ģimenes palicis. Brāli un mammu es zaudēju, kad man bija 15 gadi. Tas bija trīs gadus atpakaļ. Viņi gāja bojā smagā auto avārijā. Tas bija liels trieciens gan man, gan Džilī, gan tētim. Kāpēc Džilī? Jo viņa tad bija pāris ar manu brāli. Džilī ir gadu vecāka nekā es un manam brālim toreiz bija tikai 17 gadu. Viņa sapnis bija kļūt par labu ķirurgu, bet viņa sapnis nepiepildījās, bet tā ir pagātne. Esmu šeit, lai visu sāktu no jauna.