Eņģeļa atblāzma

31.Nodaļa

Mans brālis stāvēja dzīvs un vesels manā acu priekšā. Vienīgi kas bija mainījies ir viņa vaibsti un frizūra. Kā tas ir iespējams? Viņš gāja bojā trīs gadus atpakaļ. Manā prātā skrēja tūkstošiem domu un jautājumu.

- Dāvid... - pār manām lūpām izlauzās kluss pārsteiguma izsauciens.

- Es visu paskaidrošu. - Dāvida roka noslīga uz mana pleca.

- Un mamma? - es apjukusi jautāju.

- Viņa noteikti mūs vēro no mākoņa maliņas. - viņš atbildēja.

- Kā tas ir iespējams? Es redzēju to mašīnu. - es iesaucos ieķeroties ar savām rokām matos.

Krastijs izskatījās satraucies un neziņā.

- Krastij, Tu vari iet. - brālis mierīgi sacīja.

- Protams, ser. - viņš atbildēja un domīgs aizgāja.

Dāvids pagriezās un devās uz sarkanās mājas ieejas durvīm neko nesakot un es klusējot viņam sekoju. Pārāk daudz notikumu ko sagremot kopš skolas sākuma.

Iekšā viss bija pedantiski sakārtots un grezns. Koridora sienas rotāja dārgas gleznas un vāzes. Sajūta tāda, ka tiešām būtu ienākusi pilī. Dāvids apstājās, kad bijām nonākuši atpūtas istabai līdzīgā nodalījumā, jo nevienai istabai priekšā nebija durvis.

- Apsēdies. - viņš norādīja uz vienu no sēžamajiem. - ko Tev piedāvāt?

- Neko. - es klusi apsēdos un sāku pētīt savas rokas. Es nezinu kā justies, es neesmu viņu redzējusi trīs gadus.

- Kā jūties? - brālis nosvērti jautāja.

- Tu joko? Tu uzrodies pēc trīs gadiem, kuros Tu skaitījies miris, un jautā man kā es jūtos? - es aizsvilusies pielecu kājās.

- Eiva... - viņš iesāk.

- Saki, ka Tu neieplānoji to avāriju. - pār maniem vaigiem sāka birt nodevīgas asaras.

- To neizplānoju es, bet viņi. - Dāvids norādīja uz fotogrāfiju, kas stāvēja uz kafijas galdiņa.

- Kur viņi ir tagad? - es dusmās norūcu.

- Viņu vairs nav. - viņš vēsi noteica.

Es jautājoši pacēlu vienu uzaci.

- Kad es kļuvu par valdnieku, es viņus iznīcināju. - viņa acis aizslīd līdz fotogrāfijai un tā sāk degt.

Mana elpa aizraujas. - Tu spēj ar skatienu vien aizdedzināt.

- Tas nav viss. - viņš saka un ar acu skatienu pārvieto degošo fotogrāfiju uz miskastes pusi.

- Un trešā? - es jautāju.

- Kā Tu zini, ka man ir trīs? - viņš izbrīnīti jautā.

- Krastijs pastāstīja par savām neveiksmēm ar Tevi. - es neveikli iesmejos.

- Trešo es nevaru šeit parādīt. - Dāvids nopietni sacīja.

- Tu vari pateikt. - es iedrošināju viņu ar savu smaidu.

- Es varu radīt sprāgstvielas ar savu roku. - brālis nosaka. - Un Tavas spējas?

- Piedod, bet es nevēlos atklāt savas slēptās kārtis pretiniekiem. - es nolaižu acis, lai neredzētu brāļa vilšanos.

- Pretinieku? - viņš apstulbis jautā.

- Es esmu Miera bērns. - turpinot pētīt savas rokas es bailīgi noteicu.

- Kā tas ir iespējams? - mans brālis dusmās atlikušo galda saturu nogrūda zemē. - Asinsradinieki vienmēr ir vienā klanā. Kā Tu zini, ka esi viena no viņiem, nevis no mums?

- Jo es redzēju Miera bērnu durvis. - es klusi atbildēju baidoties no brāļa dusmām.

- Un? - viņš apjucis skatījās uz mani.

- Tās var redzēt tikai viņi. - es tieši ieskatījos brāļa acīs. Tajās mijās dusmas ar apjukumu un satraukumu.

- Tev ir jādodas prom. - pēc neilga klusuma brālis vienaldzīgi noteica.

- Kāpēc? Es tikko Tevi atguvu. Un kur ir Džilī? - es apjukusi jautāju.

- Tev jādodas, jo tavējie Tevi meklēs. Tas var izraisīt nevēlamas sekas. - viņš iesāka, - un Džilī ir viena no mums, es par viņu parūpēšos.

- Bet Dāvid... - es iesāku.

- Nekādi bet, Tev ir jāatvadās un jādodas, jo mūsu ceļiem nav lemts iet kopā. - viņš skarbi norūca. - Krastij? - viņš skaļi nokliedzās.

Pēc neilga laika Krastija stāvs parādījās atpūtas telpā. Viņa acīs varēja redzēt nesapratni un pārsteigumu.

- Tu zināji, ka viņa ir Miera bērns un tik un tā atvedi uz šejieni? - brāļa acis bija pilnas dusmu.

- Jā, ser, es atvainojos. - Krastijs savas acis novērsa no Dāvida un pievērsa tās grīdai.

- Aizved viņu tur kur atradi un steigšus esi atpakaļ. - viņš pavēlēja un pameta šo telpu.

Krastijs satvēra manu plecu un veda ārā no viņu teritorijas apliekot man ap galvu acu aizsegu, lai es nespētu nodot viņu atrašanos vietu. Pat ja es to gribētu, es nespētu, jo nākot šurp jau nebiju spējīga izsekot tam ielu mudžeklim.

- Krastij, man sāp. -  es noņurdēju.

- Klusē. -  viņš dusmīgi atcirta.

Iepriekšējais Krastijs bija pazudis, vairs nekādu interesantu sarunu pa ceļam. Šis būs mokoši garš ceļš līdz mājām.