Eņģeļa atblāzma

35. Nodaļa

- Kāds ir Tavs plāns? - Kālebs atvēra man mašīnas durvis.

- Kāpēc Tu vienmēr man uzdod šo jautājumu? - es nokaitināta atraucu.

- Jo es uztraucos, ka Tu Padomes priekšā sastingsi vai sapīsies savos vārdos. Mums nevajag visu padarīt vēl sliktāku. - viņš iedarbināja mašīnu un uzsāka garo ceļu uz Ņujorku.

- Man ir vēl 24 stundas laika sagatavoties, jo ātrāk Padomi nevarēja sasaukt. - es aizstāvoties atbildēju.

- Tad kāpēc mēs šodien jau braucam uz turieni? - tagad viņš izskatījās apstulbis.

- Es gribu labi izgulēties pirms dodamies pie viņiem, un pēc 4 stundu brauciena es noteikti būšu pārgurusi. - es kā atvainošanos saņēmu viņa labo roku un nobučoju to.

Kāleba sejā parādījās smaids. Pat ja mēs savas jūtas viens pret otru izpaužam reti, mēs apzināmies kā jūtamies viens pret otru. Daudzi mūs nesaprastu, bet mēs to darām priekš sevis nevis priekš citiem. Es nekad nebūtu iedomājusies, ka mana dzīve tik ļoti varētu mainīties vien nomainot dzīves vietu. Kurš būtu iedomājies, ka es iemīlēšos sliktajā puisī? Nepārprotiet mani, viņš skaitās labais puisis mūsu maģiskajā pasaulē, bet ja mēs dzīvotu parastu cilvēku dzīvi - viņš būtu 'sliktais puisis.'

- Ko domā? - Kālebs pārtrauca manu ikdienas mīļāko nodarbi - domāšanu.

- Ak tad Tu nenoklausījies? - es pacēlu vienu uzaci.

- Nebija iespējams, Tu biji nobloķējusi domas. - viņš satraukti pasmaidīja.

- Ja? Es pat necentos. - es nervozi iesmējos.

- Nopietni? Pat ne mazliet? - viņš ar izbīli skatījās manī.

- Nē! - Es sāku satraukties. - Tas ir slikti?

- Ja Tu nespēsi dabūt tā, ka padome var nolasīt Tavas domas, tad mums būs problēmas. - Kāleba acīs mijās satraukums ar bailēm.

- Kāpēc viņiem jādzird mūsu domas? - es ieinteresēta jautāju.

- Lai viņi zinātu, ka Tu nemelo un necenties viņus apiet. - viņš skaidroja. - Un nav vēl neviens cilvēks zināms ar spējām, kas spēj bloķēt domas no sabiedrotajiem.

- Gan jau nemaz nav tik slikti. Neuztraucies, manas domas būs atpakaļ. - es uzmundrinoši pasmaidīju.

- Pierādi! - viņš nopietni atbildēja.

- Labi! - es pievērsos savām domām. Iedomājos savā prātā sienu un sāku to jaukt ārā, tas sagādāja diezgan daudz grūtības. Laikam vēl neesmu iemācījusies šīs spējas kontrolēt tik labi. Domā, saņemies, Tu vari! - Gatavs klausīties? - es pavēros Kālebā. Pretī saņēmu apstiprinošu galvas mājienu. Tu esi foršs, skaists, brīnišķīgs puisis! - Dzirdēji? - es iejautājos.

- Varbūt pāris vārdus, bet ne pilnus teikumus. - viņš vēl jo projām izskatījās noraizējies par mani.

Es turpināju koncentrēties un ārdīt nost iedomāto sienu. Man uz pieres sāka parādīties sviedru lāsītes. Kurš būtu domājis, ka tas būs tik grūti? Es centos domāt atkal to pašu. Tu esi foršs, skaists, brīnišķīgs puisis! - Dzirdi? - es jautāju vēlreiz.

- Jā, diezgan grūti, bet jā. Starp citu, paldies par komplimentu! - Kālebs mazliet nosarcis iesmējās.

-Lūdzu! - es pasmaidīju. - Es turpināšu jaukt sienu.