Eņģeļa atblāzma

29.Nodaļa

No rīta pamodos ieritinājusies Kāleba apskāvienos. Uz sekundi es apstulbu, bet tad acu priekšā parādījās visi vakardienas notikumi. Kā es varēju tik muļķīgi iekrist Metjū lamatās? Kādā veidā es radīju tādu priekšstatu, ka man viņš patīk? Varbūt tas bija tā krekla dēļ toreiz?

- Velns! - es klusām nolamājos.

- Ko tik agresīvi no rīta? - Kālebs nomurmina un atver acis.

Mūsu skatieni sastapās. Uz sekundi viņa acīs bija nolasāms rūpju pilns skatiens, bet drīz vien atgriezās pie viņa nenosakāmā skatiena. Itkā vakar nekas nebūtu noticis, viņš piecēlās no gultas un pazuda aiz dušas durvīm. Un viņi saka, ka sievietes ir grūti saprast.

Pēc dušas viņš paķēra savu jaku un izgāja no istabiņas ne vārdu teikdams. Es kaut ko ne tā izdarīju? Ja nu vakar tas viss bija tikai viens, liels teātris no abiem? Kālebs ir tik sarežģīts, bet tajā pašā laikā Metjū ir viegli izprotams. Viņi ir kā diena pret nakti un saule pret mēnesi, bet es visam esmu pa vidu.

Ja Kālebs var pamest kopmītnes ne vārdu teikdams, kāpēc lai es nevarētu? Man ļoti noderētu iet sapirkt sev jaunas drēbes, jo tie kostīmi un pāris džinsi man vairs nenoder, man vajag brīvāku apģērbu.

Dzestrais gaiss piepildīja manas plaušas. Pat ja visapkārt maisās haoss, manī iestājās miers. Saprotu, Džilī ir vēl briesmās un man vajag viņu glābt, bet dažreiz vajag arī atvilkt elpu. Kālebs gan jau kaut ko izdomās, jo sajūta ir tāda, ka viņš mani uztver kā mazu bērnu saistībā ar paranormālo pasauli. Zinu, neesmu tik pieredzējusi kā viņš, bet ja viņš neļaus man kļūdīties - kā tad es visu apgūšu?

Pacēlu roku, lai apstādinātu taksi, bet tas pabrauca man garām itkā mani neredzētu. Kas tad nu? Nevar būt, ka es nekontrolēju savas spējas, man tas pat tīri labi padevās.

- Uz kurieni tad Tu sataisījies? - sveša balss aiz muguras izsmejoši jautāja.

Lēnām pagriezos pret runātāju un sastapos ar tumši brūnām acīm, gandrīz melnām. - Un Tu būtu? - cik vēsi vien spēju noteicu.

- Tas nav svarīgi, nāc man līdzi. - svešinieks saķēra mani.

- Es nekur ar Tevi neiešu. - es centos izrauties. - Palīgā! - es skaļi izsaucos.

- Vari necensties, - viņš auksti iesmējās. - neviens ne Tevi dzird, ne redz.

Manās acīs pavīdēja bailes, bet centos tās ātri nomaskēt. – Tu esi no haosa bērniem? - es ieinteresējoši pajautāju, lai novērstu savas domas no nelāgās situācijas.

- Ak tad tā jūs mūs dēvējat. - izsmejoši smiekli atskanēja klusajā ielā.

- Kā tad jūs sevi dēvējat? - es apstulbusi pavēros viņā.

- Tumsas sargi. - viņš lepni noteica.

- Tumsas sargi? - pār manām lūpām paspruka smiekliņš.

Viņš veltīja man nāvējošu skatienu. - Tas galīgi nav smieklīgi, jūs baltie putni neesat labāki.

- Baltie putni?

- Tā mēs jūs dēvējam. -  ļauns smīns parādījās viņa sejā.

- Tas nu gan nav jauki. - es iesmējos.

- Kā tad jūs sevi saucat?

- Miera bērni. - es lepni uzsmaidu.

- Jūs esat neinteresanti. - viņš nogriežoties kārtējā tumšā ieliņā sacīja. - Vienmēr turaties pie vēstures rakstu nosaukumiem?

- Nezinu, esmu jauniņā šajā ziņā.

- Kas skaitās jauniņā? - viņš apstulbis apstājās.

- Es par šo visu uzzināju diezgan nesen. - es sakrustoju rokas uz krūtīm kā aizsarg žestu.

- Tad diez ko viņš grib no tāda zaļknābja kā Tu? - svešinieka sejā parādījās jaunas emocijas - neziņa.

- Kurš grib mani? - es apstulbu.

- Tumsas karalis. - viņš vēsi noteica.

- Vari pateikt savam galvenajam, ka viņam no manis nekāda jēga nebūs un laid mani, būs Tev vieglāka dzīve. - es cenšoties atrast izeju sacīju.

- Ja viņš pats mani pēc Tevis sūtīja, tad tas ir svarīgi! - viņš dusmīgi iesaucās.

- Es svešiniekiem nesekoju, - es protestēju. - savu vārdu vismaz vari pateikt?

- Krastijs. - viņš klusi noteica un turpināja mani vilkt pa tumšajām, šaurajām ieliņām.

- Tu nejoko? - es skaļi sāku smieties.

- Tev izskatās, ka jokoju? - ledus auksts skatiens tika veltīts manā virzienā.

Sekundes laikā smaids pazuda no manas sejas un es apklusu. Pārējo ceļu es paklausīgi sekoju un klusēju. Lai arī kas mani sagaida galapunktā, es nepadošos Haosa bērniem.