Eņģeļa atblāzma

33.Nodaļa

Mani pamodināja kafijas un svaigi ceptu kruasānu smarža. Lēnām atvēru acis un pārskrēju ar skatienu pāri istabai līdz tas apstājās pie Kāleba muskuļotās muguras. Atmiņā uzreiz atausa vakardienas notikumi un manā sejā paradījās viegls, laimes pilns smaids.

- Labrīt, princesīt! - mani no atmiņām izvilka viņa samtainā balss.

Es viegli uzsmaidīju viņam un paņēmu viņa sniegto kafijas krūzi. Manī šobrīd mājoja tāds miers, ka pat nav vēlmes neko sacīt, bet izbaudīt visu.

Kālebs apsēdās man blakus gultā un maigi noskūpstīja manu plecu. - Kā gulēji? - viņš ar savu neatvairāmo smīnu jautāja.

- Brīnišķīgi! - es klusām nomurmināju starp kafijas malkiem.

- Mums šodien daudz jādara! - viņš pieceldamies vilka mugurā savu kreklu, kas pirms mirkļa mētājās zemē blakus gultai.

Es neapmierināti noņurdēju. - Tas ir steidzami? Man te pat ir labi. - es uzklapēju pa gultu trīs reizes dodot viņam mājienu, ka vēlos dienu pavadīt gultā.

- Diemžēl, mums kaut kas ir jādara sakarā ar Haosa bērniem.

- Bet viņi netaisās mums uzbrukt. - es izdzerot pēdējo kafijas malku noliku krūzi uz blakus esošā nakts skapīša.

- Kā Tu to vari zināt? - viņš vienaldzīgi attrauca.

- Jo viņi nav gatavi karam. - izlecot no gultas izsaucos.

- Tieši iemesls, lai viņiem uzbruktu. - Kālebs sajūsmā iesmējās.

- Kāpēc mēs vienkārši nevaram dzīvot mierā? - es ieinteresēti pajautāju.

- Tāpēc, ka tā vienkārši ir. - nespēdams atrast īstu iemeslu, viņš noteica.

- Tas nav pietiekams iemesls, lai uzsāktu karu. Ko jūs nevarat sadalīt? Nevaram vienkārši noslēgt miera līgumu starp visiem klaniem? Tas ļoti atvieglotu dzīvi. - es iekarsusi centos atrast ieganstus, lai šodien neko nedarītu.

- Tas nav tik vienkārši! - Kālebs dusmās attrauca.

- Kā nav? Domā es nevaru sarunāt ar savu brāli kaut ko?

- Un ja viņš nepiekrīt?

- Viņš nespers pirmo soli pretī karam, jo apzinās, ka šobrīd viņi nav pietiekami stipri. - es satvēru viņa roku un ieskatījos tieši viņam acīs. - Varbūt mēs varam rīkoties savādāk nekā to darīja mūsu priekšteči. Laiks pārmaiņām, laiks ievest mieru starp visiem, lai nav jādzīvo bailēs, ka kuru katru brīdi kāds var uzbrukt.

- Kā Tu domā pārliecināt padomi par to? - viņš smagi nopūtās un apsēdās uz gultas malu.

- Īsti nezinu, bet mēs atradīsim veidu, sarunāts? - es nosēdos blakus viņam un uzliku galvu uz viņa pleca.

Viņš satvēra manu roku un pagrieza manu galvu pret viņa, lai noskūpstītu mani. Sākumā varēja just, ka viņš ir pazudis, bet drīz vien tas pazuda kaislīgos skūpstos. Un mēs atkal kļuvām par vienu, šoreiz tas nebija pilns ar dedzību un kaisli, bet ar mīlestību un rūpēm. Mīlestību? Nevar būt, ka viņš mīl mani, saprotu, mēs pazīstam viens otru no vīzijām un jau kādu laiku dzīvojam jau kopā. Bet vai es mīlu viņu? Un man kā ar bomi pa galvu atnāk atklāsme, es viņā iemīlējos jau vīzijās, bet tagad tas viss ir pastiprinājis. Es mīlu Kālebu! Bet vai viņš mīl mani? Ar šo domu es ieslīgu dienas dusā.