Samuels pirms vēra vaļā durvis aiztaisīja savas bikses. Nopetīju viņu. Vēlējos aizmest viņam kreklu, bet puisis jau meklēja atslēgas. Atspiedu galvu pret dīvānu un paskatījos uz griesties. Es esmu tik ļoti par visu apjukusi. Es mīlu Damianu. Ļoti mīlu, bet man ar viņu nekas nespīd...un tad ir Samuels. Nopūtos. Samuels atslēdza durvis.
-Es tev zvanīju, idiot. Ir svarīga lieta.- Dzirdēju Damiana balsi. Notrīsēju. Kādēļ es nevaru tikt no viņa vaļā gan dzīvē, gan savās domās? -Klausies, tev mājās ir kāds alus?- Paskatījos uz durvju pusi. Damians ienāca iekšā. Līdz šim viņš mani neredzēja. Mūsu skatieni sastapās. Damiana acis nedaudz pavērās šokā. -Un tu te protams, ka esi.-
-Kā to saprast?- Ierunājos. Viņš atmeta ar roku un paņēma alu no ledusskapja. Damians atkal paskatījās uz mani. Viņš cītīgi mani vēroja. Puisis nolika alu uz galda un nāca man tuvāk.
-Vecīt!- Samuels ierunājās.
-Es neko nedarīšu. Pagaidi...- Damians pienāca pie manis. Mana sirds šķita, ka izlēks ārā no mutes. Kādēļ jūtas pret viņu nekad nepazūd? Viņš satvēra manu seju aiz zoda un pacēla augšup. Puisis ilgi skatījās manās acīs. Viņa acis vienmēr mani aizrāva. Paraudzījos uz Samuelu, kurš vēroja mūs, un tad atpakaļ uz Damianu. Es pavisam minimāli jutu viņa elpu uz savām lūpām, bet tāpat to jutu. Nopūtos. Ko es daru ar savu dzīvi? -Ko tu viņai iebaroji?-
-Damian, mēs vienkārši iečilojām.- Samuels pienāca tuvāk.
-Es jautāju pēdējo reizi...- Viņš, neatlaižot manu seju, paraudzījās uz Samuelu. -Ko tu viņai iebaroji?-
-Vienkārši uztinu kāsi.- Samuels paraustīja plecus. -Zālīte uz Anastasiju nedaudz vairāk iespaidojas.-
-Es to nezinu, jo nedodu meitenēm, ar kurām gribu pārgulēt, narkotikas.- Damians nočuksteja. Viņš atkal paskatījās uz mani. Puisis nedaudz pagrieza galvu un pasmīnēja. Es nespēju neko pateikt. Es ienīstu sevi. Damians atlaida manu seju un atkāpās. Viņš paņēma savu alu un apsēdās krēslā pretī dīvānam. Samuels apsēdās man blakus.
-Par ko tu gribēji runāt?- Samuels pajautāja. Damians uzmeta skatienu uz mani un tad atpakaļ uz Samuelu. -Skaidrs. Tad vēlāk parunāsim.- Paskatījos uz puisi man blakus.
-Par ko jūs runāsiet?- Samuels paskatījās uz mani un uzlika roku uz manas kājas.
-Nekas tāds. Mums ar Damianu ir šis tas nepadarīts.- Saprotoši pakratīju galvu.
-Novāc roku.- Damians vienaldzīgi noteica. Paskatījos uz viņu. Puisis iemalkoja alu. -Pretīgi skatīties.- Nopūtos. Es esmu tik ļoti apjukusi par visu savā dzīvē.
Lai ieriebtu Damianam, es satvēru Samuela roku savējā. Viņš uzreiz sarkastiski pasmējās. Puisis iztukšoto alus pudeli nolika uz grīdas.
-Es nezinu kādu teātri jūs spēlējat, bet izbeidzat. Man ir vienalga.- Damians paraustīja plecus.
-Tad kādēļ tu šeit vēljoprojām esi?- Ierunājos. Puisis paskatījās uz mani. Pasmīnēju.
-Jautri skatīties kā jūs izgāžaties savos veidotajos melos.- Damians iztaisnoja muguru. Samuels nopūtās un nolaida skatienu. Damiana smīns noplaka. -Vai arī jums tomēr kaut kas bija?-
Es paskatījos uz Samuelu un tad uz Damianu.
-Damian, es domāju, ka tev labāk būtu jāiet prom.- Samuels ierunājās un piecēlās.
-Jo kad es aiziešu, tev beidzot būs iespēja viņu izdrāzt? Nē, es neiešu.- Nopūtos. Kas notiek?
-Lūdzu, pamet manu dzīvokli.- Samuels norādīja uz durvīm. -Rīt no rīta man pazvani, visu izrunāsim.-
