-Labrīt!- Tas bija pirmais, ko Damians noteica, kad atvēru savus plakstiņus. Nopūtos. Vai tiešām tas viss notika vakar? Nosarku, paslēpjot savu seju zem segas. -Nē, nē, celies!- Damians norāva segu no manis. Neapmierināti nopūtos.
-Šodien ir brīvdiena. Atšujies no manis!- Iekārtojos gultā.
-Nē, jo mēs braucam.- Viņš pienāca man tuvāk. -Celies!-
-Tev nesanāks mani dabūt ārā no gultas.- Pasmīnēju.
---
Damianam sanāca dabūt mani ārā no gultas. Protams, to pavadīji vairāki strīdi un lamu vārdi, bet tas nāk pie lietas.
-Tu nožēlosi vēlāk, ka uzreiz nepiekriti man.- Damians pasmaidīja. Vai viņš pasmaidīja? Ko?
-Es ienīstu tevi.- Nobolīju acis. Damians iebrauca lielveikala stāvvietā un atrada vietu mašīnai, izslēdzot motoru. -Uz veikalu?-
-Pēc dažām dienām Gabrielai ir dzimšanas diena, un tavs tēvs atstāja tev naudu, kura ir pie manis.- Damians paskatījās uz mani un atsprādzējās. -Domāju, ka tev patiktu nopirkt sev kādas jaunas lupatas un dāvanu draudzenei.- Tas ir jauki no viņa puses. Izkāpu ārā no mašīnas, un puisis man sekoja.
---
Es jau biju šo to sapirkusi. Damiana rokās bija divi maisi. Paņēmu kādu melnu kleitu. Tai blakus stāvēja arī kleita gaiši zilā krāsā. Iegāju kabīnītē, kur varu pārģērbties. Uzvilku sākumā gaiši zilo kleitu. Tā bija korsešveidīga. Tā bija gandrīz līdz maniem ceļiem. Attaisīju aizkarus.
-Ko tu domā?-
-Labs garums, liek izskatīties nedaudz pieaugušākai. Apgriezies.- Lēnītēm apgriezos ap savu asi. -Izceļ tavu ķermeni, pēcpusi.-
-Damian, nopietni?- Nobolīju acis.
-Tu pajautāji, ko es domāju par kleitu. Es tev saku visu godīgi.- Damians pasmīnēja. -Tev piestāv šitā kleita, izskatās skaisti uz tevis.- Kāpēc tik daudz komplimentu? Nedaudz pasmaidīju.
-Paldies.- Pagriezos un iegāju atpakaļ kabīnītē. Pasmaidīju plašāk un paraudzījos uz sevi. Paņēmu melno kleitu un to aši uzvilku. Šī bija nedaudz brīvāka. Tā aizklāja manu pēcpusi, kas bija labi, bet tā tāpat bija īsa. Viņai bija lencītes. Izgāju no kabīnes. -Un šī?-
-Īsa.- Damians nopētīja mani. -Bet atklāj tavas garās kājas, neizceļ tik ļoti tavu ķermeni kā tā otra, bet tas nav slikti, krūtis vairāk aizklājas, pēcpuse atkal labi izskatās.- Nopūtos.
-Tev neliekas pa īsu?-
-Nav tik traki. Pati domā, ko vēlies vilkt. Man patīk kā izskatās, bet tā puiši to var uzskatīt izaicinošu kleitu.- Damians nopūtās.
-Un tu esi citādāks puisis, un tu tā neuzskati?- Izsmēju viņu. Puisis to noignorēja.
-Sievietes var vilkt, ko vēlas. Puiši ir paši vainīgi, ka nedomā ar savu prātu, bet locekli.- Iesmējos un nosarku.
---
Apsēdāmies picērijā. Mēs abi nebijām ēduši brokastis. Es tā arī nopirku abas kleitas.
-Labdien! Ko jūs vēlaties šodien?- Pie mums pienāca sieviete. Viņa pētīja Damianu.
-Vienu lielo margaritu, kā arī divas kolas.- Damians atbildēja mūsu vietā, pat nepaceļot acis. -Paldies!-
Sieviete savāca ēdienkartes un aizgāja.
-Viņa gribēja ar tevi koķetēt.- Damians pacēla acis un paskatījās uz mani.
