-Pēc vairākiem mēnešiem-
Es biju beidzot sakrāmējusi savu čemodānu. Uzsmaidīju. Attaisīju pēdējo reizi vaļā skapi, manas acis palika uz Damiana džempera. Nolādēju sevi jau kuro reizi un to iemetu čemodānā. Es centos ar visiem spēkiem visu rītu to nepaņemt, bet tomēr es padevos. Jau atkal padevos. Nopūtos. Es centos visam tikt pāri.
-Tu vēl ilgi, mīļā?- Istabā ienāca Damiana mamma. Noraidoši pakratīju galvu un uzsmaidīju.
-Tūlīt jau nākšu lejā!- Iesaucos, kad viņa pagriezās, lai ietu prom. Apsēdos pēdējo reizi šajā gultā. Nopūtos. Mana roka pārslīdēja pār segu. Man pietrūks šī istaba. Šī istaba nesīs vietu manās atmiņās visu mūžu.
Mugurā man bija melna kleita, pāris rotaslietas. Paņēmu čemodānu rokā un sāku iet lejā.
-Mums jābūt lidostā ap astoņiem vakarā, pa to laiku mums ir daudz kas darāms.- Piegāju tuvāk Damiana mātei un apskāvu viņu.
-Viss būs labi, Tīn. Mēs abas to kopā izturēsim. Tu man pati to nesen teici.- Damiana māte sāka raudāt un man nācās viņu stiprāk apskaut. Man bija žēl sievieti. Viņa jau tā dzīves laikā bija tikusi pāri pārāk daudz lietām.
---
Pietupos un apsēdos uz zemes. Atspiedu galvu pret akmeni.
-Es tevi ienīstu, ka pameti mani.- Paskatījos uz tikko aizrakto bedri. -Es nesaprotu, vai es esmu vairāk dusmīga vai bēdīga.-
Paņēmu smilšu saujiņu rokā un to lēnām laidu cauri plaukstai.
-Tu man solīji, ka atgriezīsies. Tu man meloji.- Čukstēju. Nu, jau pa maniem vaigiem laidās asaras. -Tu esi dažu metru attālumā, bet man vairs nav iespēju tev pieskarties.-
Manā galvā bija tik daudz jautājumu uz kuriem es atbildi vairs nezināšu. Nav vairs Damiana, kas spētu sniegt man atbildes. Paraudzījos uz savu kaklarotu. Tā reiz piederēja Damianam. Novilku to un paņēmu plaukstā. Manas asaras sāka birt vēl vairāk. Es nespēju iedomāties dzīvi, apzinoties, ka vairs nav iespējas, ka viņš ir dzīvs. Visus šos mēnešus es tik ļoti cerēju. Mēs visi cerējām.
Bet izrādās mēs neviens nepazinām Damianu, vismaz noteikti, ka ne es. Es nekad nezināju, ka viņš bija mafijā un tur strādāja. Nezināju agrāk to, ka manis dēļ viņam bija nepatikšanas. Kādēļ viņš nevarēja mani vienkārši pamest un turpināt dzīvot tālāk? Bet nē, ar katru reizi viņš vienmēr atgriezās.
Viņš vienmēr atgriezās, bet ne šoreiz.
Šoreiz Damiana mammai pienāca zvans, ka ir atrasts Damiana ķermenis. Mēs viņu pat nespējām atpazīt, viņš bija tik ļoti sadragāts. Puisi glabājām ar aiztaisītu zārku. Skats bija briesmīgs.
Man vēljoprojām mēdza būt murgi. Man bija Damianu tik ļoti žēl. To kā viņš nomira. Viņu nogalināja, to ļoti labi varēja saprast.
Un vai es biju vainīga? Iespējams. Tas iedzina mani vēl lielākā izmisumā, jo es biju tik ļoti apjukusi. Es nezināju, ko vainot. Es vainoju sevi. Jau no sākta gala es biju sapratusi, ka man un Damianam nespīd laba nākotne.
Mani izrāva no domām soļi man aiz muguras. Pagriezos. Kāds laikam bija nācis, bet, ieraudzījis mani, pagriezās prom, lai netraucētu. Piecēlos kājās.
-Tu droši vari nākt!- Centos sasaukt cilvēku. -Es tomēr neesmu vienīgā, kas sēro.-
Cilvēks apstājās, bet tad turpināja iet prom. Nopūtos. Tagad es jutos slikti, ka kādu aizdzinu prom. Apsēdos atpakaļ uz zemes.
-Es šodien lidoju prom.- Čukstēju. -Es nespēju būt šeit bez tevis. Es lidošu mācīties. Iešu uz psiholoģijas fakultāti, lai spētu palīdzēt cilvēkiem.-
Nopūtos.
-Es tik ilgi domāju par pašnāvību, bet es zināju, ka tu vēlētos, lai es dzīvotu. Tu mani pats ar kailām rokām nosistu, ja par ko tādu sāktu runāt.- Iesmējos. -Tu man ļoti pietrūkst.-
Es vēl kaut pēdējo reizi vēlētos tik ļoti sajust Damiana pieskārienus un skūpstus. Es zināju, ka nekad, ko tādu pret kādu citu nejutīšu, ko jutu pret Damianu. Tas vienkārši nebija iespējams. Ko tādu just, manuprāt, var tikai vienreiz dzīvē, un mans laiks bija beidzies.
Aiztaisīju acis un ieelpoju gaisu. Uzpūta vējiņš.
-Es tev solu, ka pilnvērtīgi nodzīvošu savu dzīvi mūsu abu dēļ.- Piecēlos kājās un sakārtoju kleitu. Mana roka pēdējo reizi noslīdēja gar akmeni. Uzsmaidīju uz Damiana bildi. -Es mīlu tevi.-
---
Iekāpu lidmašīnā un apsēdos savā vietā ar Tīnu. Mums abām vajadzēja jaunu sākumu. Šī pilsēta mūs nogalinātu vēlvairāk, ja mēs tur paliktu. Es sēdēju pa logu, tādēļ es varēju skatīties uz visiem no iekšas. Šī vieta man deva pārāk daudz ciešanu, kurām es nekad netikšu pāri. Tīna atspieda savu galvu pret manu plecu.
Lidmašīna uzsāka lidojumu un bija laiks arī mūsu dzīves jaunai lappusei.
BEIGAS
BEIDZOT ES ŠO PABEIDZU. Šis ir īsāk nekā parasti, bet es ļoti vēlējos pabeigt un likt mieru šim, lai jums arī ir beigas.
