-Vēljoprojām Samuela skatapunkts-
Apsēdos uz dīvāna. Un ko man tagad darīt? Es esmu kopā ar meiteni, bet tā drāžas ar Damianu, bet es drāzos ar Damiana "meiteni". Smieklīgi. Nopūtos. Man nelikās, ka Anastasija var tik tālu aiziet, kur nu vēl ar Damianu, viņai esot attiecībās.
Attaisījās manas istabas durvis. Paskatījos. Eiprila. Meitene bija nokārusi galvu. Viņa atgriezās?
-Es atnācu pakaļ mašīnas atslēgām. Šķiet, ka tās ir kaut kur uz grīdas.- Meitene ar roku izgāja caur matiem.
-Es tev palīdzēšu sameklēt.- Pietupos un paskatījos zem galda.
-Tev tas nav jādara.- Uzlūkoju viņu. Eiprila apsēdās uz grīdas un arī tās meklēja. Starp mums iestājās klusums.
-Tas, ko tu teici bija taisnība?- Ierunājos.
-Nē...jā, es nezinu.- Eiprila klusi teica. Viņa pati bija apjukusi. -Lai arī atbilde būtu jā, tu neesi mani pelnījis.-
-Es zinu, Eipril, es zinu.- Paskatījos zem gultas. Rekur arī bija atslēgas. Es vēlējos ar viņu vēl nedaudz parunāt, tādēļ tās iemetu vienkārši savā kabatā. -Piedod, ka es tevi izbojāju.- Eiprila palūkojās uz mani. Viņa centās apslāpēt asaras.
-Es nezinu, vai ko tādu var piedot.- Viņa ievilka elpu. -Atdosi atslēgas? Es zinu, ka tās tev ir kreisajā kabatā.- Nokāru galvu un izņēmu tās, pametu viņai.
-Paldies.- Eiprila piecēlās un aizgāja prom. Es ļāvu viņai to izdarīt.
Paņēmu telefonu un atradu Anastasijas numuru. Mums ir jābeidz abiem spēlēt teātri. Es jau sen zināju, ka esmu pazaudējis viņu.
-Jā? Sveiks!- Izskanēja Anastasijas balss.
-Zinu, ka tā nav telefona saruna, bet es neuzskatu, ka šis ir ilgāk jāvelk.- Ievilku elpu. -Vai tu vispār vēlies šo turpināt? Nu, mūsu attiecības.-
-Samuel, es...- Anastasija apklusa.
-Tieši tā es arī domāju.- Pasmaidīju. Viņa bija pelnījusi laimi un kaut ko labāku par Damianu.
-Samuels, vai tu...- Neļāvu viņai runāt tālāk.
-Mēs šķiramies, Anastasij.- Nometu klausuli.
-Anastasijas skatapunkts-
-Ko tu izdarīji?- Ieskrēju Damiana istabā. Es nebiju īsti dusmīga, vienkārši apjukusi. Damians uzlūkoja mani. -Samuels vienkārši pameta mani.-
-Jums jau sen vajadzēja izšķirties.- Damians satvēra manu roku un parāva sev tuvāk, iekrītot man viņa klēpī. Pasmaidīju. -Es pateicu Samuelam visu par mums.- Tagad viss bija skaidrs. Puisis uzspieda skūpstu uz mana pleca. Noliku literatūras grāmatu un kladi uz galda, man bija mājasdarbs uz rītdienu. Paņēmu pildspalvu rokā. Paskatījos uz Damianu, viņš cītīgi kaut ko darīja telefonā.
-Ko tu dari?- Centos palūkoties viņa telefonā, bet viņš to parāva tuvāk sev. Apjuku.
-Piedod, darba lietas.- Protams, kā jau parasti. Pagriezos un atspiedos pret galdu, sākot pildīt literatūru. Pēc brītiņa viņš nolika telefonu uz galda un uzlika rokas uz maniem gurniem. -Tu esi tik skaista.- Pasmaidīju. Viņa rokas aizklīda līdz manai pēcpusei. Damians sāka mani apgrābstīt. Nopūtos.
-Damian, man ir jāmācas.- Viņš noskūpstīja manu kaklu. Mans vājais punkts.
-Tu vari paņemt pauzi no mācībām.- Pasmaidīju un iekodu lūpā, cenšoties to noslēpt. Sajutu, ka viņa loceklis uzbriest. Kā es varu tādos brīžos atteikt?
