-Pēc divām nedēļām-
-Mums ar Damianu tūlīt būs pieci mēneši, kad esam kopā. Es vēlētos varbūt aizņemties kādu kleitu, ja var?- Pasmaidīju. Ieaicināju viņu mājā. Mēs esam it kā sadraudzējušās, ja tā var teikt. Viņa jau nav vainīga, ka esmu Damianā samīlējusies. Kā arī Eiprila īsti nenēsā kleitas, tādēļ man nebija pretenziju kādu aizdot.
-Nāc! Ejam skatīties, kura tev patiks.- Meitene atvēra manu skapi. Es apsēdos gultā. Viņa izvilka melnu kleitu.
-Šitā ir skaista.- Tā bija kleita, kuru es nopirku kopā ar Damianu. Damianam toreiz sacēlās Samuela ballītē. Ir jauki iekavēties atmiņās.
-Ņem citu. Šito Damians zin.- Eiprila mani nopētīja, gaidot paskaidrojumus. -Mēs ar Damianu kopā nopirkām to kleitu, kad taisijāmies iet uz ballīti pie Samuela.- Paraustīju plecus. Meitene piekrītoši pakratīja galvu.
-Cik jūs ilgi ar Samuelu esat kopā?- Kādēļ tāda interese?
-Kādu pusotru mēnesi. Nedaudz vairāk.- Eiprila paskatījās uz mani. -Jūs esat bijuši kopā, vai ne?- Viņas acis nedaudz izpletās, meitene nopūtās.
-Jā.- Samuels ir maitas gabals, viņš man lika ticēt, ka Damians meloja par to. Tātad Samuelam vēljoprojām ir kaut kas pret viņu. -Mums ir smaga pagātne, bet tā ir pagātne daudzu iemeslu dēļ.-
-Piedod, ka pajautāju.-
-Jums jau arī ar Damianu ir pagātne, ko jūs nevienam nestāstat.- Eiprila pasmaidīja. -Bet tas ir normāli. Dažām lietām vienkārši ir jāmet miers.- Piekrītoši pakratīju galvu.
-Bet zini, Samuels vēljoprojām nav licis tev mieru. Es redzu to. Kopš tu esi te, viņš uzvedas citādāk.- Nopūtos. -Nezinu, kāpēc es to saku, bet starp tevi un Samuelu ir vairāk saikne nekā starp tevi un Damianu.-
-Es tiešām nevēlos to apspriest.- Meitene pasmaidīja. -Man tā tēma nav patīkama.-
Kaut kas pavisam nopietns notika viņu starpā.
---
Mēs iegājām kafejnīcā. Gandrīz paklupu, tādēļ ieķēros Samuela rokā.
-Ko mēs te daram?- Paskatījos uz puisi.
-Mums ir dubultrandiņš.- Diez ar kādiem cilvēkiem? Protams, ka ar Damianu un Eiprilu. Šis vakars būs smags. Ļoti smags. Samuels, ieraugot Eiprilu, burtiski atplauka. Nopūtos. Grūti skatīties kā es viņu lēnām pazaudēju. Apsēdāmies pie krēsla. Es sēdēju pretī Eiprilai. Paskatījos uz Damianu. Viņš bija sapucējies. Puisis skaisti izskatījās. Nopētīju viņu. Manas acis noķēra viņas. Es nosarku un nokāru galvu, pasmaidīju.
---
-Nu jā un tad Eiprila gandrīz nokrita no kraujas.- Damians stāstīja kādu stāstu par to, kad viņi bija aizceļojuši uz Itāliju vasarā. Eiprila pasmējās. Pasmaidīju. Meitene pieliecās un noskūpstīja Damianu. Novērsu skatienu. Mums atnesa ēdienu, un es tam uzreiz pievērsos klāt.
-Es tiešām vēlējos tev pateikt lielu paldies, ka aizdevi kleitu.- Eiprila ierunājās. Pasmaidīju. Izēdu muti.
-Tu zini, ka vienmēr vari iegriezties, ja kaut ko vajag.- Viņa pateicās un turpināja ēst. Uzmetu ašu skatienu uz Damianu. Puisis jau mani vēroja. Turpināju uz viņu skatīties. Viņi laikam pa tiešām ir ar Eiprilu kopā, bet tad kādēļ viņš man atzinās mīlestībā? To es nekad neaizmirsīšu. Samuels pieliecās, lai man sniegtu skūpstu, ko es arī ļāvu izdarīt. Eiprila tieši tajā brīdī ieklepojās. Paskatījos uz meiteni. Tagad skaidrs, kādēļ viņa nevēlējās runāt par Samuela jūtām, jo viņai arī tādas ir palikušas pret puisi. Smieklīgi. Šis viss ir tik smieklīgi.
