-Anastasijas skatapunkts-
Mēs sēdējām, skatījāmies televizoru. Ar
Damianu. Nopūtos un paskatījos uz viņu. Es vēlētos ar viņu pavadīt visu savu nākotni. Viņš paskatījās uz mani.
-Ko tu tā blenz?- Damians pasmīnēja.
-Vienkārši esmu laimīga.- Viņš sarkastiski nobolīja acis, uzliekot roku man uz kājas, to paglaudot. Man iezvanījās telefons. Nopūtos un to paņēmu. Samuels. Paskatījos uz Damianu. Sasodīts! Es aizmirsu, ka Samuels šodien brauc pie manis.
-Tev ir jābēg!- Salecos. -Samuels brauc pie manis. Viņš drīz būs!-
-Anastasij, sasodīts.- Puisis uzreiz piecēlās kājās un sāka meklēt savas lietas. -Uzraksti varbūt, ka neesi mājās?-
-Labi.- Pasmaidīju. To es arī izdarīju. Damians iekrita dīvānā, es viņam blakus.
-Samuela skatapunkts-
Es aizmirsu tevi pabrīdināt, ka neesmu mājās. Tēvs savāca līdzi uz darbu.
Nopūtos, izlasīdams viņas ziņu. Atradu tuvāko pagriezienu un tajā apgriezos, iesākot ceļu uz savu māju.
Kad nonācu pie dzīvokļa durvīm, sāku meklēt atslēgas, kuras atradu aizmugurēja kabatā. Iebāzu atslēgu slēdzenē un atslēdzu tās. Gāju iekšā dzīvoklī.
-Sveiks, mīļais.- No virtuves izskanēja balss. Eiprila. Nobolīju acis. Ko viņa šeit darīja? -Vai vēlies ēst?-
Iegāju virtuvē.
-Ko tu šeit dari?- Apsēdos pie letes.
-Mn sagribējās ēst un man pašai beidzās ēdiens.- Viņa uzlika ēdienu uz diviem šķīvjiem, vienu noliekot priekšā man. Palūkojos uz meiteni. Viņa bija nolaidusi skatienu. Eiprila bija mainījusies, bet tajā pašā laikā nē. Tas, ko es viņai nodarīju, bija nepiedotami, bet viņa vēljoprojām nebija mani nogalinājusi. -Iesaku pārbaudīt ēdienu.- Viņa pasmīnēja. Meitene mutē iebāza vistas gabalu.
-Tu zini, ka pastāv tādi kā veikali?- Eiprila paraustīja plecus.
-Es netaisos tērēt savu naudu, ja varu tērēt tavējo.-
-Kā tu šeit tiki?- Jautāju.
-Es varu normāli paēst?- Eiprila pasmējās. Piecēlos kājās.
-Kā tu šeit tiki, Eipril?- Viņa pacēla acis un ieskatījās manās. Meitene nopūtās un no kabatas izvilka atslēgas, nometot man tās priekšā. Kur viņa tās dabūja?
-Es māku nemanāmi paņemt lietas.- Eiprila pasmīnēja. Paņēmu dakšu un uz tās uzspiedu kartupeli, ieliekot to savā mutē. -Pat bez apdomāšanās ēd ēdienu, kuru uztaisīju es. Tu nu gan esi aptīts ap maniem pirkstiem, Samuel.-
Ignorēju viņas teikto. Es zināju, ka viņa vēlas izvest mani. To Eiprilai ļoti patika darīt. Visu apēdu un ieliku netīro trauku izlietnē, gāju apsēsties dīvānā, ignorējot meiteni. Viņa varēja atrasties manā dzīvoklī, cik Eiprilai pašai patika, man bija vienalga, es tāpat tur nebiju tik bieži. Meitene ielika trauku izlietnē. Ieslēdzu televizoru. Centos atrast kaut ko.
-Labi, es laikam došos.- Pamāju viņai. Eiprila nopūtās.
-Atā.-
-Un tu nelūgsies, lai es palieku?- Paraudzījos uz meiteni. Ko viņa grib no manis? Viņa nāca ēdiena dēļ, ja jau paēda, tad lai vācas prom. -Eipril, lūdzu paliec.- Viņa sāka runāt it kā būtu es. Meitene sāka lēnām man tuvoties.
-Ko tu vēlies, lai es tev pasaku?- Ieskatījos viņas acīs. Es sapratu. Es visu sapratu. Eiprila nobolīja acis. Piecēlos kājās. Viņa notrīsēja. -Tu neatnāci uz šejieni ēdiena dēļ, bet tāpēc ka mūsu mīļā Eiprila grib mani.-
