Ar Dēmonu Zem Viena Jumta

Mans murgs ir atdzīvojies

Pirms es sāku rakstīt uzreiz pasaku, ka šeit varētu būt kļudas un ir lieta tāda, ka es nelieku komatus, kas dažiem varētu sagādāt neērtības, bet es ceru, ka stāsts jums patiks un tas neapstādinās jūs no tā lasīšanas.

Manā galvā šobrīd atrodas simtiem domu. Nebiju domājusi, ka šis brīdis pienāks tik ātri, bet Nellija un Natālija man šoreiz tik viegli tikt prom neļaus.
"Nu, aiziet tu vari, bet, ja nevēlies lai es nosirmoju un nomirstu no garlaicības, tad iedod viņam to sasodīto vēstuli!"
Es pasmaidīju par Natālijas mēģinājumu mani uzmundrināt.
Nellija man piebakstīja un parādija uz skolas pusi.
Es pamanīju no skolas izejam vidēja auguma puisi ar tik labi pazīstamajiem gaiši zeltainajiem matiem un vētrainajām acīm.
Es sāku spēlēties ar saviem pirkstiem, mēģināju noslēpt uztraukumu, kas lēnām aprija mani no iekšas, tomēr tas bija skaidri redzams manā stīvajā ķermenī.
Puisis, kas pēc ilgā laika ļāva man just ko vairāk kā tikai mazu patikšanu. Daniels ir ļoti jauks puisis, nedaudz naivs, tomēr viņš man liek pasmaidīt pat tad, kad manas sliktās atmiņas mani smacē.
Redzot viņu nākam man tuvāk, vēstule manās rokās sāka trīcēt.
Natālija mani ieraugot iesmējās.
"Nu neesi taču tāda vista, nedomā atkāpties, kad beidzot esi saņēmusi vajadzīgo drosmi"
Savā ziņā Natālijai bija taisnība. Man vajadzēja daudz drosmes, lai šajā vēstulē uzrakstītu visas savas jūtas pret viņu.
Pamaniju, ka Daniels ir tikai pāris metru attālumā, tāpēc ievilku dziļu elpu un aiztaisīju acis.
Kad izdzirdēju, ka kāds ir apstājies man priekšā, es iztiepu rokas ar vēstuli.
"Vai tu lūdzu pieņemsi manu vēstuli?"
Es pavisam satraukusies jautāju, taču atbildes nebija. Varbūt es viņam liekos dīvaina?
Pagriezos pa labi un atvēru acis, lai nebūtu jāredz viņa sejas izteiksme.
Tieši tajā brīdī man pagāja garām Daniels un man uzmaidijis, gāja tālāk.
Es apstulbusi skatījos kā Daniels pazūd aiz kokiem, atstājot mani šausmās.
Ja Daniels ir tur, tad kas ir...
Es lēnām pagriezu galvu, jūtot kā manas acis ieplešas.
No šoka, vēstule man izskrita no rokām.
Nē tas nevar būt.
Nu kāpēc.
Man priekšā stāvēja pats dēmonu karalis.
Stefans Džefersons!!!!
Ticiet man jūs nevēlētos ar viņu sastapties. Viņa ietekme šajā skolā ir neticama, kas vēl ir vāji teikts. Dažreiz man tiešām ir sajūta, ka iespējams viņš tiešām ir atdzimis velns(un tas nav pārspīlēts). Ja vēl neskaita to, ka skolā pat skolotāji no viņa baidās un nekad nestrīdas viņam pretī.
Pēdējo reizi, kad viens puisis netīšām uzlēja viņam virsū sulu, nākamajā rītā viņš tika atrasts slimnīcā diezgan smagā stāvoklī, vēlāk viņam vajadzēja trīs mēnešus ārstēties psihiatriskajā slimnīcā, lai tiktu pāri šokam.
Un pats interesantākais ir tas, ka Stefans tika cauri pilnīgi bez nekāda soda, jo viņa tētis ir skolas direktors.
Es attapos, ka jau pāris minūtes uz viņu blenžu, kamēr viņš skatījās uz mani kā uz atbaidošu kukaini.
"Aaa eeees tt..oo ne.bb..iju domaaajusi t...eev" es drebošā balsī iztomstiju.
Viņš mierīgi mani vēro ar savām zeltganbrūnajām acīm.
Bet ja godīgi, šī ir pirma reize, kad es viņu redzu tik tuvu.
Viņa tumšie mati labi saskan ar stiprajiem vaigu kauliem.
Viņš bija diezgan bāls, kas mani pārsteidza, jo šeit visiem patīk sauļoties.
Viņa žoklis burtiski varēja sagriezt un acis acumirklī lika tajās iegrimt, nelaižot vaļā.
Varu tikai spriest, kas atrodas, zem tā baltā krekla.
Viņa rokas ir iebāztas ādas jakā, kliedzot "sliktais puisis".
Pamanīju, ka sniedzos viņam tikai knapi līdz pleciem, kas vispār ir diezgan apkaunojoši.
Bet man jāatzīst, ka viņā varētu pat puisis iemīlēties. Viņam piemīt tik nedabīgs skaistums.
"Vai tu vari vienreiz beigt blenzt? Tu man bloķē ceļu"
Viņš izskatījās viegli aizkaitināts un es pavisam aizmirsu kam es stāvu priekšā - cilvēkam, ko labāk nekaitināt.
Šājā momentā ir tikai viena saprātīga lieta, ko es varu darīt.

Es lēnām pagriezos un sāku skriet prom, līdz kamēr man sāka sāpēt sāni. Ja ir kāda lieta, kas man riebjas vairāk par matemātiku, tad tas ir sports.