Ar Dēmonu Zem Viena Jumta

Es to zinu

"Neizaicini"
"KĀPĒC, PASAKI MAN KĀPĒC?"
Viss notika tik strauji, vienu brīdi Stefans stāvēja man priekšā, bet jau nākamajā viņa dūre triecās pret Marka žokli.
No spēka viņš zaudēja līdzsvaru un nokrita paraujot mani līdzi.
Es ievaidējos no pēkšņajām sāpēm, ko sajūtu kājā.
Neveiksmīgs kritiens.
Daniela sejā parādījās uztraukums un viņš pieskrēja man klāt.
"Violet, tev viss kārtībā?"
"Liekas, ka sasitu kāju"
"Vai vari piecelties?"
"Īsti nezinu, pameiģināšu"
Es mēģināju piecelties vairāk koncentrējot spēku uz savu kreiso kāju, lai labā tik ļoti neciestu.
Taču arī tas nepalīdzēja, jo ceļoties kāja saspringa un caur visu ķermeni izšāvās sāpes.
Būtu jau atkal nokritusi, ja vien Stefans nebūtu mani noķēris.
"Mierīgi, aizvedīšu tevi pie medmāsas"
Daniels uzlika roku uz Stefana pleca.
"Tu vari droši iet, es viņu pats aizvedīšu"
Daniels jau gribēja mani paņemt, bet Stefans mani pacēla līgavas stilā.

"Pats tikšu galā"
Stefans devās prom atstājot Danielu un atslēgušos Marku.
Es laikam esmu slima.
Pašlaik man ir grūti elpot un mana sirds sitas tik ātri, it kā tā būtu noskrējusi maratonu.
Vēderā ir tāda dīvaina kņudoņa, bet tā ir patīkama kņudoņa.
Es arī nespēju koncentrēties uz neko citu kā vien šo situāciju.
Jup, noteikti slima.
Savādāk es to visu nevaru izskaidrot.
"Piedod"
Vai es tikko pārklausījos?
Šis pats cilvēks man tikko atvainojās.
"Par ko tad?"
"Par kāju un par Marku, viņš tev piesējās manis dēļ"
"Jūs esat pazīstami?"
"Nu tā varētu teikt, pārāk sarežģīti, lai stāstītu"
Viņš joprojām izskatās ļoti pazīstams.
Bet kur gan es viņu varēju satikt iepriekš?
"Es tev aizmirsu pateikt paldies, par šo un, ka tur man palīdzēji"
"Nepierodi, tas atkal nenotiks"
"Es tevi nemaz nesaucu, Daniels man arī varēja mierīgi palīdzēt"
"Tas pamper-puika? Viņš vispār kauties māk?"
"Vismaz viņš ir jaukāks par tevi"
"Skaidrs, ka viņš ir, jo es neesmu jauks"
Bet tu man vienalga palīdzēji.
Tātad tu nemaz neesi tik slikts.
"Labs ir brauciens galā esam klāt"
Tik ātri?
Žēl.
Nē paga, ko es te runāju, paldies dievam, ka galā.
Stefans ar kāju attaisīja durvis, pat nemēģinot pieklauvēt.
"Neskaties uz mani tā, vai izskatās, ka es varu normāli attaisīt durvis un vēl pieklauvēt?"
"Nē"
"Te kāds ir?"
"Ah jā, esmu tepat"
Pie mums pienāca mūsu skolas medmāsa.
Patiesībā viņa ir ļoti jauka ar krāsotiem blondiem matiem un grumbiņām uz sejas.
Man liekas, ka viņai bija ap četrdesmit.
"Viņai vajag kaut ko uzlikt uz kājas"
"Labi, noliec viņu tur"
Stefans nolika mani uz gultas un pats gāja uz durvju pusi.
"Tu te pati tiec galā es eju mājās"
"Paga..........."
Bet viņš jau izgāja ārā.
Kaut gan, ko es vēl no viņa gaidīju, viņš taču nav mans puisis.
Brīnums, ka viņš man vispār palīdzēja.
"Nu mīļumiņ, kas tad tev kaiš?"
"Es nokritu un sasitu kāju"
"Es paskatīšos, vai drīkstu?"
"Protams"
Medmāsa uzmanīgi novilka laiviņu un sāka taustīt kāju, ik pēc brīža pajautājot vai man sāp un cik stipri.
"Tev ir ļoti interesants puisis"
Es sāku klepot un rīstīties.
Es aizrijos ar savām siekalām.
Pat nezināju, ka tas ir iespējams.
"Jūs pārpratāt viņš ir tāds kā paziņa"
"Bet jūs tik labi izskatījāties kopā"
"Tikai paziņa"
Medmāsa nopētija manu seju un sāka smaidīt.
"Tev viņš patīk"
"Ko? Nē, pilnīgi izslēgts"
"Tad kāpēc tu esi tik ļoti nosarkusi?"
"Šeit ir ļoti karsts"
"Varu derēt, kamēr viņš tevi nesa uz rokām tava sirds sitās kā traka"
"..........N........eee"
"Ha, tu vilcinājies, tātad man ir taisnība"
"Bet tas nav iespējams, es viņu nemaz nepazīstu tik ilgi"
"Mīlestība no pirmā acu skatiena"
"Kad pirmo reizi viņu satiku, es taisijos atzīties mīlestībā puisim, kas man tad patika, bet biju pārāk gļēva tāpēc visu sarakstiju vēstulē, bet sajaucu puišus un iedevu nepareizajam, es tik ļoti no viņa nobijos, ka vienkārši aizkrēju prom atstājot vēstuli pie viņa kājām"
Vispār vēstule joprojām ir pie viņa.
Taču mani tas vairs tik ļoti neuztrauc, kaut kas laikam ir mainījies.
"Tā gan ir iespaidīga pirmā tikšanās"
"Varbūt tajā brīdī tevī noskanēja klikšķis, ko pati nemaz nepamaniji, bet ar laiku tas sāka rādīt savu klātbūtni"
Tas liekas pārāk dīvaini lai būtu patiesība.
Es taču viņu ienīstu.
Vai ne?
Es vairs nespēju sevi saprast.
"Tu sāc šaubīties, tas nozīmē, ka pašlaik tevī notiek karš starp smadzenēm un sirdi, bet tu pati zināsi kurai ir jāklausa"
"Ja man kādreiz būs problēmas attiecībās, zināšu pie kā ir jāvēršas"
"Tava kāja, paldies dievam, nav lauzta, vairāk izskatās, ka stipri sasista, bet sportot tu pāris dienas tā pat nedrīksti, drošības pēc aizej arī pie ārsta"
"Paldies"
"Pagaidi, tu vispār vari pati pastaigāt?"
"Gan jau kaut kādā veidā tikšu galā"
"Es tev palīdzēšu aiziet līdz izejai"
"Paldies, jūs laikam esat pats jaukākais cilvēks šajā skolā"
"Tu vari droši mani saukt par Martu"
Marta pieturēja mani un ļāva atstutēties pret viņu ar visu savu svaru.
Katrs solis ko spēru joprojām sāpēja, bet pateicoties zālēm un Martas palīdzībai bija daudz vieglāk.
"Es pa visam aizmirsu, ka man vēl ir palikušas pāris stundas"
"Par skolotājiem neuztraucies, es to vēlāk nokārtošu"
"Es pat nezinu kā lai jums pateicos"
"Neuztraucies, tāds ir mans darbs, palīdzēt skolēniem"
"Jūs esat ļoti jauka"
"Cik tu esi mīļa, nu ko, tālāk es tevi vairs nevaru pavadīt, jo tas būtu ārpus skolas teritorijas"
"Viss kārtībā jūs jau tā man ļoti palīdzējāt"
Es sāku klibot uz autobusa pieturas pusi.
Kāja ir tikai stipri sasista, bet sāp neciešami.
"Te tu esi, Violet"
Izrādās netālu no manis bija piebraucis zils džips.
Tā ir direktora mašīna.
"Dzirdēju, ka kāju sasiti tāpēc atprasijos ātrāk, lai tevi aizvestu mājas"
"Kas jums pateica par kāju"
"Stefans, viņš man piezvanīja un pateica, lai pametu visu ko daru un aizvedu tevi mājas"
"Stefans?"
"Es jau tev teicu, ka viņš nav tāds kādu viņš sevi cenšas parādīt"
"Oh wow"
Direktors izkāpa no mašīnas un palīdzēja man tajā iekāpt.
"Tev kāja šausmīgi sāp?"
"Nē, ir jau daudz labāk, vēl uzlikšu kaut ko aukstu uz kājas un tad jau būs pavisam labi"
"Tas priecē, nu tad jau rītā tu brauc mājās, man tevis noteikti pietrūks"
"Mēs tāpat drīz dzīvosim kopā un tad jau jūs mani redzēsiet katru dienu"
"Nevaru sagaidīt, kad kļūsi par manu oficiālo meitu"
Jā, mana dzīve viennozīmīgi kļūs daudz interesantāka.
Bet savā ziņā man pret to iebildumu nav.
Laikam.
"Jūs toreiz teicāt, ka Stefans izgāja cauri drausmīgai pieredzei, kāda tā bija?"
Es nezinu kāpēc man tas tik ļoti interesē.
Varbūt tas palīdzēs man viņu labāk saprast?
"Es tev pateikšu tikai nedaudz bet, ja tu gribi zināt ko vairāk, tev būs jāprasa viņam pašam"
"Labi"
Tā it kā viņš man kaut ko pateiks.
Tad jau es ātrāk iemācīšos spāņu valodu.
"Tas viss notika pirms četriem gadiem"
Viņam tad bija trīspadsmit tāpat kā man.
"Es patiesībā neesmu Stefana īstais tēvs, es esmu viņa onkulis"
"Nevar būt"
"Jā, tā ir. Viņa īstie vecāki bija labi cilvēki un savu māsu es ļoti mīlēju. Mēs visur gājām kopā un visu darījām kopā, mēs bijām kā nešķirami dvīņi, tāpēc kad viņu zaudēju likās, ka visa mana pasaule sabruka"
"Man tiešām ir ļoti žēl, es nezināju"
"Es zinu bērniņ, es zinu"
Tātad viņa īstie vecāki ir miruši?
"Kas ar viņiem notika?"
"Viņi tika nogalināti un Stefans to visu redzēja."
Ak mans dievs.
Es jutu kā man acīs parādījās asaras.
Viņam bija tikai trīspadsmit.
Man nav vārdu.
"Tu tagad raudi"
"Jā, tāpēc ka tas ko piedzīvoja Stefans, to neviens nav pelnījis, tas ir pārāk šausmīgi"
"Tu esi labs bērns"
"Nesakiet tā, es kādreiz nemaz nebiju tik laba"
"Tā ir pagātne, bet tagadējā tu esi tagadne"
Tas ir drausmīgi, ka viņš ko tādu pārdzīvoja, būdams tik jauns.
Esmu ko tādu piedzīvojusi un zinu kādu iespaidu tas atstāj uz atlikušo dzīvi.
Es zinu.

Es vienkārši nevarēju sagaidīt, tāpēc ieliku jaunu daļu ātrāk.
Nākamo likšu, kad šī sasniegs 26 zvaigznītes.