Ar Dēmonu Zem Viena Jumta

"Piedod man par visu"

"Te tu esi, es tevi meklēju"
Parādīju viss nevainīgāko smaidu.
Stefans iztiepa savu roku.
Cik mīļi, viņš man cenšas palīdzēt.
Stiepu pretī savējo līdz viņa jautājums mani apturēja.
"Ko tu dari?"
"A, es domāju ka tu......."
"Tu atnāci jakas dēļ, vai ne?"
"Jā"
"Tad tu man atdosi to atpakaļ?"
"Protams"
Pastiepu viņam jaku, ko viņš paņēma nepievēršot man uzmanību.
Pat ne paskatījās uz mani.
Kāpēc mīlestība mēdz būt tik sāpīga?
Piecēlos un no purināju netīrumus no savām drēbēm.
"Tu laikam esi Violeta"
Lesija pienāca klāt un cieši mani apskāva.
"Kā jūs?"
"Stefans daudz par tevi stāstija, mēs būsim labas draudzenes un vēl labākas māsas"
Māsas?
Stefans par mani ir runājis?
"Atvaino, bet es neko nesaprotu, kādā ziņā māsas?"
"Tev Stefans nepastāstija?"
"Lesij nevajag"
Ja godīgi es nedaudz sāku satraukties, par ko viņa tur runā.
"Mēs ar Stefanu esam saderinājušies"
Ah?
Stefans neizskatījās apmierināts, taču viņš arī nenoliedza Lesijas teikto.
Es ievilku drebošu elpu.
Viņi ir sa.....deri....nāju.....šies.
Man ir nelabi.
"Kas par jauniem, diezgan negaidīti"

Likās ka mana seja ir sastingusi, es pat nevarēju pasmaidīt.
It kā es tikko būtu apēdusi viss pretīgāko ēdienu, no kura man nāk vēmiens, taču man jāizliekas ka man tas garšoja.
Nu labi tas ir diezgan slikts piemērs, bet pašlaik vienīgais ko varēju izdomāt.
Izskatās ka Lesija pēta manu reakciju, bet Stefans skatās visur tikai ne uz mani.
"Ceru ka tas tevi pārāk nešokēja"
"Nē, viss kārtībā (man laikam vajag iedzert bolderjānu)"
"Tad labi, mēs domājām aiziet paēst pusdienas vai nevēlies pievienoties?"
Šaubos vai es to gribu.
Es būšu kā trešais ritens.
Pilnīgi lieka un pavisam nevajadzīga.
"Viņa noteikti negrib"
Tu tā domā Stefan?
"Es labrāt jums pievienošos (pat ja pāris sekundžu atpakaļ, es to noteikti nebūtu darījusi)"
"Cik jauki, ja kas par visu maksāju es"
"Nav nepieciešams"
"Es uztāju"
Man ir sajūta ka viņa ir vienkārša pielīdēja.
Viņi gāja pa priekšu kamēr es viņiem vilkos līdzi no muguras.
Tikai tagad atcerējos ka atstāju Natāliju vienu pašu krūmos, kaut gan tā arī viņai vajag.
Tieši viņas dēļ es pašlaik atrodos šajā situācijā.
Kāpēc viņai vajadzēja tā izdarīt? Varbūt es par tām kāzām neko nebūtu uzinājusi un būtu turpinājusi dzīvot savā ilūzijā.
Pasaulē kur viss bija kārtībā, taču tā dzīvē nenotiek.
Mēs iegājām smalkā franču restorānā.
Vīrietis kas bija smalki saģērbies piegāja pie mums klāt.
"Mis Kenedikta mēs jūs jau gaidijām, sekojiet man"
Vispār te visi ir smalki saģērbušies, izņemot mani un Stefanu, taču salīdzinājumā ar viņu es izskatos pēc bomža.
Vai šī situācijā var kļūt vēl neertāka?
Un kā vienmēr es biju runājusi par agru.
Pašlaik es stīvi sēdēju neciešami ērtajā krēslā un skatijos cenās kas lika manai mutei pavērties.
Es naudu jaunai mašīnai sev sakrāšu ātrāk nekā vienām pusdienām šajā restorānā.
Pēc mirkļa pie mums piegāja klāt oficiants, kas jau gaidija mūsu pasūtijumu.
Lesija pasūtija pirmā.
"Man lūdzu viltoto zaķi ar cēzera salātiem un koktēli to pašu ko vienmēr"
Viņa te jau ir bijusi?
Kas viņa īsti ir?
Miljonāra meita?
"Jums ser laikam to pašu ko ņemat vienmēr"
"Jā to pašu ko vienmēr"
Viņi laikam te vienmēr nāk kopā.
Kaut kas spēcīgs iedzēla man pakrūtē.
Oficiants paskatijās uz mani ar paceltu uzaci.
Es laikam viņam pārāk nepatīku.
Nav jau brīnums.
Manas drēbes notejkti neizstaro naudu vai kaut ko tai līdzīgu.
Šī ir pirmā reize kad man bija kaut kādā veidā kauns no savā drēbēm.
Parasti man ir gluži vienalga, ko citi domā par mani vai manām drēbēm.
Centos ēdienkartē atrast kaut ko kas maksāju mazāk par piedsdesmit eiro.
Diemžēl šī visa ēdienkarte ir franču valodā un es nesaprotu nevienu nosaukumu.
Izskatās ka Lesija pamanija ka esmu apjukusi, jo viņa vienkārši pasūtija manā vietā.
"Viņai restorāna īpašo"
Oficiants apmierināti pasmaidija.
"Jūsu pasūtijums drīz būs gatavs, kamēr gaidat izbaudiet klasisko mūziku"
Viņš pamāja ar galvu un pie mūsu galdiņa pienāca divi vīrieši ar vijolēm rokās.
Oficiants pazuda ar visu savu neciešamo ģīmi atstājot mūs ar diviem vijolniekiem.
Viņi uzsāka spēlēt vienlaicīgi, kaut kādu man nezināmu meldiņu.
Zināju tikai to ka man no tās melodijas uznāca miegs.
Atnesiet taču ātrāk ēdienu, lai viņi beidzot beidz spēlēt to mocertu.
Es gribēju skatīties visur tikai ne uz viņiem, bet izskatās ka manām acīm ir savas domas, jo tās vienmēr atgriežas pie viņiem.
Lesija izmanto katru izdevību, lai viņam pieskartos.
Cik gan mani tas kaitina.
Vai viņai tiešām viņam ir jāpieskaras visu laiku?
Vienkārši gribas viņai uzbļaut virsū, lai pievalda savas rokas.
Pēc liekamās mūžības ko pavadijām diezgan neertā atmosfērā, kur vienīgas skaņas nāca no vijolēm un citu cilvēku sarunām, mums tika pienestas pusdienas.
Kad viss bija beidzot atnests un vijolnieki arī bija aizvilkušies, es sāku prātot kas vispār ir uz mana ščīvja.
Tā notejkti bija gaļa nu vai kaut kas līdzīgs tai, taču viņa vienalga dīvaini izskatijās.
Man bija diezgan bail to ēst jo garšīgi tas notejkti neiskatijās.
Tā gaļa arī ļoti dīvaini smaržoja.
Es paskatijos uz Lesiju un pamaniju viņas sejas izteiksmes maiņu.
Tagad tā protams bija pilnīgi nevainīga, taču esmu pilnīgi droša ka tur iepriekš bija redzams ļauns prieks.
"Kas tas ir?"
Lesija sakošļāja savu kumosu, ko tikko bija iebāzusi mutē un pievērsās man.
"Tas ir ļoti garšīgs, tici man, esmu ēdusi agrāk, izskatās pretīga bet ir garšīga, dārgākais ēdiens šajā restorānā"
Atceroties to dažu ēdienu cenas, ko biju pamanijusi, es nodrebinājos.
Pats sliktākais ir pats ēdiens, man vēmiens nāca iedomājoties vien ka man tas būs jābāž mutē.
Stefans beidzot paskatijās uz mani.
Viņa acīs varēja redzēt, ka viņš par mani nedaudz uztraucās.
"Tu vari neest ja negribi"
Lesija arī piekrita Stefanam.
"Protams ka tev nav jāspiež sevi to ēst, vienkārši man zudumā ies 489 eiro"
Cik????
Kā var kaut kas tāds maksāt tik dārgi?
Lieta bija arī tāda ka ščīvis bija milzīgs taču tā pati gaļa bija neliela un uzlikta pašā ščīvja vidū.
Tas ir daudz par dārgu priekš manis.
Es nevaru ļaut viņai manis dēļ zaudēt tik daudz naudas.
"Viss kārtībā, es ēdīšu"
Paņēmu vienā rokā dakšiņu un otrā nazīti.
Porcija nav tik milzīga, tāpēc cerams ka tikšu kaut kādā veidā galā ar šo dīvaino gaļu.
Man ir sajūta ka esmu kaut kādā baiļu faktorā.
Ieliku pirmo kumosu un centos nesaviebties, vai izrādīt tamlīdzīgu nepatiku pret šo ēdienu.
Tā bija pati pretīgākā gaļa, kādu jebkad esmu ēdusi.
Atgādināja sapuvušas olas kuras būtu izmērcētas ūdenī, kur iepriekš stāvēja netīras vīriešu zeķes.
Uzdzēru virsū ūdeni kas tāpat nepalīdzēja un drausmīgā garša, vienalga palika mutē.
Centos ātrāk sakošlāt lai varētu beidzot to norīt, taču bija sajūta ka es košļāju gumiju.
Nedaudz norīstijos un ar mokam noriju tikai pirmo kumosu.
Man palika slikti un lēnām sāka nākt vēmiens.
Nogriezu nākamo gabaliņu, taču brīdī kad es sajutu to smaržu, es jutu ka drīz vemšu.
Es vairs nevaru.
Stefans pārtrauca ēst un sāka mani vērot.
"Tev viss kārtībā?"
Es nometu dakšiņu un strauji piecēlos.
"Man vajag iziet"
Pametu viņus vienus pašus pie galda un devos meklēt tualeti.
Ieraudziju divus Oficiantus sarunājamies un izlēmu viņiem pajautāt.
"Nesaprotu kāpēc mis Kenedikta lika mums pasniegt tādu ēdienu, tas pat nav mūsu ēdienkartē, es vemtu ja man kaut kas tik pretīgs būtu jaēd"
"Tā ir bosa meita, tāpēc tev nevajadzētu tik daudz uzdot jautājumus"
"Bet tomēr tās bija buļļa smadzenes"
"Derek...."
"Es jau tikai interesējos"
"Tikai tūri muti un par šo nevienam neko nesaki"
"Labi jau labi, aaa jums kaut ko vajag?"
Atpazinu vienu no Oficiantiem.
Tas pats kas mums atnesa ēdienu.
"Es tikai gribēju zināt kur atrodas tualete"
"Ejiet līdz galam un tad pa labi"
"Paldies"
Pagriezos uz to virzienu kur viņš norādīja un vēl ar vienu ausi dzirdēju pāris vārdus.
"Man liekas ka tā meitene sēdēja pie viena galdiņa kopā ar mis Kenediktu un viņas līgavaini"
"Kātu domā, viņa mūs dzirdēja?"
"Šaubos, bet paskaties uz viņas izskatu un drēbēm"
"Es redzēju, pat bezpajumtnieki ģērbjas labāk"
"Vai ne"
Paātrināju gaitu un burtiskā ziņā ieskrēju tualetē.
Šī vieta nav domāta man.
Iegāju kabīnē un aizcirtu aiz sevis durvis.
Atvēru poda vāku un notupos uz ceļiem.
Centos izvemties, taču man tas pilnībā neizdevās.
Jutu, ka tas ir kaklā, bet ārā nenāk.
Apsēdos uz zemes un skatijos grieztos.
Šie griesti ir tik tīri, ka tas pat ir nedaudz apbrīnojami.
Dzirdēju kā atveras durvis un noskan augstpapēžu kurpju klikšķi.
Pievilku kājas pie savām krūtīm un centos neizdvest ne skaņas.
"Ak mans dievs Stefans ir tik seksīgs un Lesija ir tik skaista, viņi ir ideāls pāris"
"Es zinu un abi nāk no bagātām ģimenēm, kaut man šitā paveiktos"
"Pilnīgu piekrītu, mūsdienās visi labie puiši ir vai nu precējušies, vai arī geji"
"Es zinu, bet tu redzēji to stulbeni, kas sēdēja viņiem pretī?"
Es kļuvu stīva, kad viņi mani pēkšņi pieminēja.
"Oh My gosh, viņa bija tik neglīta un rudie mati sen vairs nav modē"
"Man patika viņas acis, taču viss pārējais bija šausmīgs"
"Redzēji kā viņa siekalojās gar Stefanu? Laikam viņa ir samīlējusies līdz ausīm"
"Noteikti, taču viņai nav nekādu iespēju ar viņu"
"Ceru, ka viņa to sapratīs pēc iespējas ātrāk un beigs viņiem traucēt"
"Es viņam piestāvētu daudz labāk"
"Labi gan, ka Lesija izlēma viņu apjokot ar to ēdienu"
"Man tik jāsaka, tā arī viņai vajadzēja, viņa to noteikti bija pelnījusi"
"Pilnīgi piekrītu"
"Tā jau ir tikai viņas vaina, ka viņš bērnībā nemācījās franču valodu"
"Es jau to iemācījos bērnudārzā"
"Visi par to zināja izņemot viņu pašu"
"Tas ir tik apkaunojoši"
"Tāda dura"
"Labi ejam"
Kad tualetē vairs nebija ne skaņas, es beidzot ievilku elpu.
Pat nebiju pamanījusi, ka to biju aizturējusi.
Ātri pagriezos pret podu nedaudz norīstijos un tad izvēmu visu ārā.
Vairs nebija jēgas palikt kabīnē, tāpēc atvēru durvis un izgāju ārā.
Vēroju savu atspulgu spogulī, pamanot cik patiesībā esmu neglīta.
Mana seja ir ļīķa baltumā, zem acīm ir riņķi un manas acis pašlaik izskatās mirušas.
Man nevajadzēja nākt, es tikai sevi padarīju par muļķi.
Viņām ir taisnība, es esmu stūlba.
Nomazgāju seju un izgāju ārā no tualetes.
Pie durvīm stāvēja Stefans, kas nervozi koda lūpā.
Ieraudzījis mani, viņa sejā parādījās smaids.
"Tu beidzot iznāci, kā tu man liki par sevi satraukties"
Viņš mani cieši apskāva, taču diezgan ātri atlaida, kad saprata ko ir izdarījis.
"Tu visu zināji, ne tā?"
"Par ko tu runā?"
"Neizliecies, nu vai bija forši par mani pasmieties? Nostādīt mani pamuļķes lomā?"
Stefans apjucis skatījās man acīs.
"Tu vari man nemelot, es tev vairs nekad neuzticēšos"
"Ko tu tur gvelz?"
"Ceru ka jūs dabūjāt labu šovu, jo tas būs pēdējais"
"Es nesaprotu...."
"Es tevi ienīstu"
Paskrēju viņam garām, vairs negribot neko dzirdēt.
Kāda gan es biju muļķe.
Pašlaik gribēju tikt ārā no šī restorāna un cilvēkiem kas ir tajā iekšā.
Pie izejas stāvēja pārlieku norūpējusies Lesija.
"Tu izskaties šausmīgi, tev viss kārtībā?"
"Vari beigt izlikties, es visu zinu"
Brīdī kad šie vārdi pameta manas lūpas, viņas sejā parādījās smaids un visas rūpes ko tur varēja redzēt iepriekš, pazuda bez vēsts.
"Nezinu kā tu to uzzināji, taču labi vien ir, pateikšu tev to tieši sejā, turies no Stefana pa gabalu"
"Neuztraucies viņš ir viss tavs"
"Tad jau labi, ka mēs tik labi saprotamies, ja kas tavas mantas atrodas miskastē, kur viņām ir īstākā vieta"
Es ar trulu sejas izteiksmi izgāju ārā.
Devos uz miskastes pusi lai atgūtu savu maku un telefonu.
Greisa vairākus mēnešus pārnāca mājās tikai ap vienpadsmitiem, lai tikai varētu sakrāt naudu, man normālam telefonam.
Kaut gan pašai krūšturis knapi turējās kopā.
Manas vajadzības viņa vienmēr ievieto pirmajā vietā un tikai tad domā par sevi.
Cilvēki, kas gāja man garām sačukstējās, daži savas domas izteica skaļi, daži vienkārši sāka smieties.
Uzmanīgi izcēlu savu telefonu un drīz vien pēc tam, arī maku.
Notīrīju abus un bezspēcīgi devos mājās.
Es centos neraudāt, bet tas bija tik grūti.
Ejot uz priekšu man bija sajūta, ka es lēnām sāku zaudēt līdzsvaru.
Gar acīm sāka tumšoties un es kļuvu pavisam vāja.
Pagāju vēl pāris soļu, līdz es vienkārši nokritu un atslēdzos.

Nellija.

Viņš apsolīja viņu neaiztikt, tā kā visam vajadzētu būt kārtībā.
Man pietrūka Violetas, taču es viņu nodevu un neesmu vairs pelnījusi viņas draudzību.
Piedod man Violet, bet man tā vajadzēja darīt.
Man vienkārši nav izvēles.
Pagāju garām smalkajam restorānam un iegriezos ščērs ielā.
Pamanīju uz zemes kādu guļam, ko gribēju ignorēt, bet kad pienācu tuvāk un atpazinu cilvēku, es uzreiz metos palīdzēt.
"Violet mosties, lūdzu atver acis"
Es viņu cieši piespiedu sev klāt un meklēju palīdzību"
Ieraudziju viņas telefonu un centos atrast kontaktos cilvēku kas varētu palīdzēt.
Bija numurs kas pievērsa manu uzmanību, taču es šaubijos vai viņš atnāks.
Uzpiedu uz tā un gaidīju kad viņš pacels.
Cerība mirst pēdējā.

Stefans.

Piespiedu Oficiantu pie zemes un iesmērēju viņa sejā kūku.
"Kas pie velna notika tai meitenei, kas sēdēja pie viena galda ar manīm?"
"Es tiešām nezinu ser"
"Ah tad tu nolāpītais kropli joprojām nerunāsi? Nu labi, tad darīsim savādāk"
Uzrāvu Oficiantu kājās aiz matiem un aizvilku viņu līdz akvārijam.
"Ser lūdzu apžēlojiet mani"
Iebāzu viņa galvu ūdenī un liku lai pagriež skaļāk mūziku.
Aiz matiem izvilku viņu ārā.
"Lūdzu nevajag......"
"Sorry skaļās mūzikas dēļ es tevi nedzirdu"
Iebāzu viņu galvu atpakaļ ūdenī un kad jūtu ka viņš sāk mazāk spuroties, es viņu izvilku ārā.
"Es runāšu, es runāšu"
"Klausos"
"Jaunkundze mums lika nomainīt mūsu firmas ēdienu un samainīt to pret buļļa smadzenēm un iedot tās meitenei, kas bija ar jums kopā un kad viņa ir aizgājusi uz tualeti, lai izmetam viņas mantas miskastē, vēl viņa arī nolīga divas meitenes, lai tieši tajā brīdī ieietu tualetē un skaļi runātu pretīgas lietas par viņu"
"Ar šo mums vajadzēja arī sākt"
Atlaidu oficiantu vaļā un devos pie Lesijas.
Piegāju pie viņas klāt un ar riebumu ieskatījos Lesijas acīs.
"Panāci ko gribēji?"
"Ja godīgi, tad jā"
"Lai šī būtu pēdējā reize, kad kaut kas tamlīdzīgs atkārtojas, skaidrs?"
"Neaizskāru es jau viņu tik ļoti, pati vainīga ka šādi skatījās uz manu vīrieti"
"Atceries ka šīs laulības nav balstītas uz mīlestību, bet tikai un vienīgi uz biznesu"
"Jā bet...."
"Es tevi nemīlu, iegaumē to kārtīgi"
"Stefan........."
Pārmetu savu jaku pāri plecam un devos prom.
Dzirdēju pazīstamo zvana melodiju.
Izvilku no kabatas telefonu un nedaudz izbrīnījos, kad ieraudzīju kas ir zvanītājs.
Man likās, ka Violeta mani ienīst.
Biju nedaudz sajūsmā, par to, ka viņa man ir nolēmusi pati piezvanīt"
Pacēlu klausuli, taču balss, kas atbildēja nepiederēja Violetai.
"Kas tu esi?"
"Nellija"
Tā man liekas bija viena no Violetas draudzenēm.
"Ko tev īsti vajag?"
"Man vajag palīdzēt, tas ir saistīts ar Violetu"

Nellija.

Iebāzu Violetas telefonu atpakaļ viņas kabatā.
Tagad atliek vien cerēt ka viņš nesamelos un tiešām atnāks.
Noglāstiju Violetas vaigu un sajūtu milzīgas skumjas.
Būtu tik jauki, ja vis atkal būtu tā kā agrāk.
Bez nekādām rūpēm un problēmām, parasta pusaudžu dzīve.
Sajūtu milzīgu atvieglojumu kad beidzot ieraudziju Stefanu.
Viņš nopētija Violetu un sāka smieties.
"Kas tur tik smieklīgs?"
"Viņa tikai guļ"
"Ahh?"
Nopētiju Violetu tuvāk.
Viņa tiešām tikai guļ.
Es atviegloti nopūtos.
"Paldies dievam, ka viņai ir viss kārtībā"
Stefans pieliecās pie Violetas un pacēla viņu uz rokām.
"Stefan, tikai nesaki Violetai, ka tu mani redzēji, vai ka es biju tā kas tev piezvanīja"
"Kāpēc?"
"Vienkārši nesaki, lūdzu"
"Nu labi, neteikšu viņai"
"Paldies tev"
Mēs abi aizgājām uz pretējām pusēm, kamēr domās vienalga biju kopā ar Violetu.
Pašlaik mana klātbūtne ir bīstama tev.
"Piedod man par visu"

Atvainojiet ka kavēju jau divas nedēļas, bet man telefonā bija vīrus, tāpēc nācās to atjaunot.
Visas programmas manā telefonā protams pazuda, bet pats sliktākais ir tās ka es biju aizmirsusi paroli un nevarēju nekādīgi tikt iekšā savā profilā.
Lai nu kā tā kā es tā kavēju, es uzrakstīju šo daļu daudz garāku nekā parasti (2568 vārdi) orģināli es būtu sadalijusi divās daļās, bet tā kā man arī nesen bija dzimšanas diena, es nolēmu ka visu uzrakstīšu vienā daļā.