Ar Dēmonu Zem Viena Jumta

NĒ

Aizvēru aiz sevis durvis un nobijos no Greisas, kas pēkšņi parādījās koridorī.
Pieliku roku pie sirds, kas sitās sacīkšu mašīnu braucienu ātrumā un nomierinājusies, paskatījos uz savu māti, jūtoties diezgan slikti.
"Mam......."
Greisa mani pārtrauca, cieši apskaujot manu ķermeni, izsitot visu gaisu no manām plaušām.
Par ciešu.
Kāpēc visi vienmēr tik cieši apskauj?
"Klusē, es visu zinu, tev vairs nekas nav jāsaka, ne man, ne Natālijai"
Manas acis iepletās.
Viņas mani dzirdēja..?..?...
Vai Natālija mani dzirdēja un pateica Greisai?
Ak dievs, ko man darīt???
Viņa noteikti tagad zin par Stefanu un visticamāk kaunās par mani.
Zeme lūdzu atvēries un aprij mani.
Greisa mani atlaida un atkāpās, ļaujot man ieraudzīt viņas sārtās, viegli piepampušās acis.
Viņa raudāja.
Manis dēļ.
Esmu sliktākais cilvēks pasaulē.
"Es varu paskaidrot, tas nav tā kā tu domā.........."
Viņa pielika rādītāja pirkstu man pie mutes.
"Nē. Tagad ļauj runā man"
Visticamāk tas bija viņas izmisušais skatiens, kas lika man pilnībā apklust, ļaujot viņai runāt.
Būs vien jāpieņem savs liktenis vai kāds tas tagad arī būs.
"Kad tu viena pati runāji koridorī, es noklausījos tavu sarunu, pat ja man tā nevajadzēja darīt, es to izdarīju, bet es to nenožēloju nemaz, kas to būtu domājis, ka šādā veidā uzzināšu par savu meitu vairāk, nekā personīgā sarunā ar viņu, kaut gan viņa to visu varēja pastāstīt man"
Katrs viņas vārds izšāva jaunu caurumu manī.
Brutāli, bet es to biju pelnījusi.
"Cik dienas es par tevi uztraucos un tad tu parādijies mājās ar jaunu zilumu, ko atkal attaisnoji ar kārtējo neveiksmīgo kritienu. Tu nekad manā priekšā vairs nepārģērbies un kad tēma novirzījās kaut nedaudz uz Alekssu, tu ierāvies sevī. Tu sāki uzvesties dīvaini un pat sāki izvairīties no cilvēka, kas tev bija vistuvāk un tad tu viņu aizmirsi, bet es nolēmu, ka tā varētu būt labāk........."
"Labāk? Kam? Tev? Tu atņēmi vienīgo lietu, kas mani turēja pie pilna prāta, tu izdzēsi viņu no manas dzīves......es.......es domāju, ka mana dzīve ir Alekss, jo jūs man to toreiz pateicāt, abi divi"
Es zinu, ka man nevajadzētu bļaut, bet man šos vārdus ir jāpasaka un tie gāzās ārā ar visām emocijām, bet es vairs nevarēju klusēt.
"Pasaulē nav neviena attaisnojuma, kas attaisnotu, to ko izdarīju, bet tad Alekss likās tīrs, bet Stefans.......................bija nepatikšanas. Katru dienu man tas tika iebarots galvā un kad Alekss pateica, ka Stefana dēļ gandrīz noslīki, dusmas pārņēma manu saprātīgo domāšanu un es izdarīju lielāko kļūdu savā dzīvē. Izdzēsu Stefanu no tavas dzīves un palaidu tevi pie Aleksa un tad viņš izrādījās slepkava"
Es sagremoju viņas pateikto.
Viņš visu laiku manipulēja ar Greisu un es viņam to ļāvu.
Es smagi nopūtas un sajutos nogurusi.
Jebkādas dusmas acumirklī pazuda un pāri palika tukšums.
"Mam tev ne par ko nav jāatvainojas, tu tikai gribēji mani pasargāt un tavā vietā es visticamāk būtu rīkojusies tāpat, ja ne sliktāk................. lai nu kā tas viss jau tik un tā ir pagātnē un ar mūsu runāšanu to mainīt nevar"
"Jā tev taisnība, tas viss ir pagātnē un Alekss ir aiz restēm un no tām viņš neizkļūs vēl igi"
Man kaklā iesprūda kamols, liekot ar grūtībām norīt siekalas.
Viņa nezin............ka....viņš ir brīvībā.
Labāk lai tā paliek, es negribu viņu lieki satraukt.
"Jā viņš ir"
Izskatījās, ka no viņas pleciem bija nokritis diezgan liels smagums, bet man tas tikai palielinājās.
Greisa uz mani paskatījās ar visu zinošo skatienu, kas lika man nedaudz atslābt, jo viņa vairs nedusmojās un nebīja bēdīga un tad atkal saspringt, jo viņa gribēja zināt kaut ko vēl.
"Ko tu darīsi ar Stefanu?"
Viņas jautājums izsita mani no sliedēm.
"K.o tu....ar to domā?"
"Tu viņu mīli vai nē?"
Man iepletās acis un es skatījos apkārt cenšoties izdomāt atbildi.
"Es..ne....e...s"
"Tu vari man vairs nemelot, pirmkārt es dzirdēju tavu sarunu ar sevi, otrkārt es neesmu stūlba, man ir acis"
Vai tas bija tik uzkrītoši?
"Jā, bet es neizbojāšu jūsu attiecības ar Andri, neviens par šīm jūtām neuzzinās, tas viss paliks noslēpumā, es... es apsolu......" 
Greisa pacēla roku un iesita man pa vaigu, atstājot mani šokā.
Sitiens nebīja pārāk stiprs, bet pietiekams lai liktu man ievaidēties.
"Kas to būtu domājis, ka esmu izaudzinājusi tādu gļēvuli. Ja tu viņu mīli, tad grāb viņu ciet, nevis piekāpies citu priekšā. Mums vispār šādai sarunai pat nevajadzētu būt"
"Bet kā jūs ar Andri........."
"Meitiņ klausies, es mīlu Andri un viņš mīl mani, tas ir viss kas mums vajadzīgs, mums nevienam citam nav jāpierāda mūsu mīlestība ar kāzām"
"Paga tu taisies........"
"Atcelt kāzas? Jā. Esmu pieļavusi tik daudz kļūdu un šīs varētu būt mazākais veids kā varu tev atlīdzināt"
"Bet Andris.........."
"Viņš sapratīs, pietamtiki viņš tās kāzas pats nosākuma negribēja, jo viņam tas liekas bezjēdzīgi"
Es izkritu no visiem iespējamiem argumentiem un Greisa to redzēja.
"Beidz taču strīdēties Greisai pretī un pieņem to, ka neviens šeit tev vairs neļaus bēgt prom"
Natālija iznāca no savas slēptuves aiz skapja un paņēma ābolu, kas stāvēja uz plaukta.
Es pacēlu abas rokas gaisā un pasmaidīju.
"Labi es padodos, rīt es viņam visu pateikšu"
"Un netaisies vēl aizlaisties, es tevi pieskatīšu"
Natālija noteica, nokodoties savā ābolā.
"Nu ko, tā kā tagad esam salabuši un visu noskaidrojuši, kāds varētu aiziet pakaļ picai"
Mēs ar Natāliju piekrītoši pamājām ar galvu Greisas piedāvājumam un es pacēlu roku.
"Es varētu aiziet, man nav grūti"
Greisa sasita abas plaukstas kopā.
"Lieliski tad tu Natālij palīdzēsi pa to laiku man nomazgāt traukus"
"Vai arī es varētu iet kopā ar Violetu"
"Nekā nebija, gribi aizlaisties no pienākumiem? Tu man palīdzēsi"
"Bet es šeit pat nedzīvoju"
"Tu esi šeit tik bieži, ka dažreiz to nevar pamanīt, pietamtaki tu arī šeit ēd, tāpēc nāc nu"
"Bet.."
"Es tevī vairs neklausos"
Greisa aizvilka Natāliju aiz auss uz virtuvi, kamēr es pasmējos par viņām abām un paņēmu no mammas maka 20 eiro.
"Labi, tad es eju"
"Paņem no plaukta manu veco telefonu, kamēr nesalabosim tavu, vari paņemt to"
"Labi, paldies"
Paņēmu no plaukta Greisas veco telefonu, kas nebīja nekas dižs, bet pietiekams un izgāju no mājas, aiztaisot aiz sevis durvis.
Atbloķēju telefonu un iejot kontaktos pamanīju, ka visi kontakti bija tur.
Tas labi.
Pārgāju pāri ielai un devos cauri parkam uz picēriju, līdz izdzirdēju kādu saucam manu vārdu.
"Violet"
Pagriezos uz balss pusi un ieraudzīju savu skolotāju mājam un nākam uz manu pusi.
"Skolotāj? Ko tad jūs šeit darat?"
Viņa pienāca pie manis nedaudz aizelsusies un ieraudzīju viņas rokā siksniņu un pie kājām stāvēja brūns retrīvers, kas ošņāja manas kājas.
"Es tikai izvedu plukšči ārā, bet kā tad tev iet?"
"Man iet labi un jums?"
"Vienkārši lieliski, biju nesen ceļojumā, kur lieliski pavadīju laiku"
"Man prieks redzēt, ka jūtaties labāk un esat izveseļojusieties"
"Par ko tu runā? Es vienmēr jūtos labi, liekas pēdējo reizi kad saslimu bija PSRS laikā"
Jaaa veca kā vēsture....
Paga.....
"Jūs nebijāt saslimusi?"
"Protams nē"
"Kā ar nometni un Alekssu?"
"Atvaino Violet, bet es būtu tev paziņojusi ja rīkotu nometni un es dzīvē neesmu pazinusi nevienu cilvēku kuru sauktu Alekss"
Nē, tas nevar būt....
Ak dievs nē...
"Atvainojiet, es būšu pārklausijusies"
Es nočukstēju un pagriezos uz pretējo pusi un ātrā gaitā devos prom, atstājot skolotāju ar savu suni vienu.
"Paga Violet, kur tu ej?"
Skolotāja aiz manis vēl nobļāvās, bet es pat neatskatījos.
Es centos nomierināt savas drebošās rokas, bet tās nepārstāja drebēt.
Tai ir jābūt kļūdai vai ne?
Mans telefons iezvanījās, kas lika man salekties.
Nomierinies, tas ir tikai telefons.
Izvilku to no kabatas un pamanīju svešu numuru uz ekrāna.
Uzpiedu atbildēt un pieliku telefonu pie auss.
"Kas runā?"
Otrā klausules galā bija klusums un es jau taisījos mest nost, bet tad kāds tomēr ierunājās.
"Violet.............................................................................te es Nellija"
Es sastingu, gandrīz nometot telefonu uz zemes.
"Nellij?"
"Man ar tevi jārunā, vai varam lūdzu tagad satikties?"
Viņa neizklausijās pēc sevis, tik nedzīva.......
Kaut kas notika.
"Protams atnāc uz parku un te aprunāsimies"
"Nē. Es tev aizsūtīšu adresi uz kurieni nākt"
To pasakot viņa nometa klausuli, pat neļaujot man atbildēt.
Drīz vien ievibrējās telefons un kā arī viņa teica tur bija adrese un arī autobusa virziens un numurs ar kuru varu līdz turienei nokļūt.
Vēl aizsūtīju mammai īsziņu, ka aizkavēšos un gāju uz autobusa pieturu, gribot tur nonākt ātrāk.
Nonācu pieturā un arī pēc mazāk kā 10 minūtēm atnāca arī vajadzīgais autobuss, kurā es steidzīgi iekāpu.
Nostājos malā, bez nekādas vēlēšanās sēdēt un skaitīju pieturas līdz vajadzīgajai.
Autobuss diezgan strauji pagriezās, liekot man gandrīz nokrist, bet paldies dievam noturējos kājās.
Tur stāvot es sāku vērot trīs meitenes, kas stāvēja netālu no manis kājās un smējās par kādu joku, kas bija saprotams tikai viņām.
Viņas atgādināja mani, Natāliju un Nelliju pirms pāris mēnešiem.
Arī mēs tā smējāmies un runājām, it kā apkārtējā pasaule mums nerūpētu.
Uz manas sejas izlauzās neliels smaids.
Kādreiz viss bija labi, pat ja nebīja, kad biju kopā ar viņām, likās, ka tomēr ir.
Paskatījos ārā pa logu un pamanīju, ka māju palika aiz vien mazāk un mazāk, tāpat kā cilvēku autobusā un drīz vien es biju palikusi vienīgā.
Nezināju, ka būs jābrauc tik tālu ārā no pilsētas.
Pēc vēl pusstundas, beidzot pienāca mana pietura un es izkāpu ārā, pamanot, ka jau sāk krēslot.
Visapkārt bija mežs un viens grants ceļš.
Uz labo pusi varēja redzēt kalnus un puķu laukus kur tikko pagriezās un aizbrauca atpakaļ autobuss, jo šīs bija viņa galapunkts, bet  skatoties uz kreiso pusi varēja redzēt, ka tur koki sabiezēja un pēc Nellijas apraksta tā bija puse uz kuru man jādodas. 
Pagriezos uz kreiso pusi un devos dziļāk mežā.
Ahhh es ceru, ka viss šis ir tā vērts.
Savādāk Greisa mani nositīs, par to ka pārnāku mājās tik vēlu.
Izņemot manu elpošanu un manu soļu skaņu, šeit bija nāvīgs klusums.
Es skatījos apkārt, bet likās, ka mežs bija miris.
Šo spocīgo klusumu pārščēla mana telefona zvans.
Pamanot, ka tā ir Greisa, es uzpiedu klusumu un ieliku telefonu atpakaļ kabatā, ignorējot tā vibrēšanu.
Kaut gan ārā bija pavēs, es biju visā sasvīdusi un pārgurusi.
Es gribēju apsēsties, bet negribēju apstāties, vai griezties atpakaļ, tāpēc turpināju iet uz priekšu, sākot domāt, ka esmu apmaldījusies.
Kā es varu apmaldīties? Te ir tikai viens ceļš.
Pēc liekas veselas mūžības, koki sāka pašķirties un es ieraudzīju brūnu divstāvīgu koka māju.
Visiem logiem priekšā bija tumši sarkani aizkari, neļaujot man iekšā neko ieraudzīt. 
Gāju pa nelielo celiņu, kas aizveda tieši līdz milzīgajām durvīm.
Tur stāvot pie durvīm, es sajūtu deja vu sajūtu.
Es nezinu kāpēc, bet varu apzvērēt, ka esmu šeit jau bijusi iepriekš.
Pieklauvēju pie durvīm, bet neviens neatbildēja.
Varbūt nav īstā māja.
Nu neizkatās, ka šeit tuvumā ir vēl kāda un tālāk par šo, es vairs neiešu.
Pieklauvēju vēlreiz, bet šoreiz stiprāk.
Joprojām nekā.
Parāvu aiz roktura un durvis nedaudz pavērās.
Viņas bija vaļā?
Pavēru tās vaļā plašāk un iegāju iekšā, uzreiz satiekoties ar tumsu.
"Nellij? Tu te esi?"
Pamanīju tumsā kustību un tad pamanīju Nelliju izejam nelielajā gaismā, kas nāca no maza apaļa loga, kurām priekšā bija štanga.
Atgriezu savu skatienu uz Nelliju un acumirklī pamanīju, ka viņa bija nometusi svaru, izskatās, ka viņa vispār nav ēdusi.
Zem viņas labās acs atradās iespaidīgs zilums un viņas acis bija piepildītas ar asarām.
"Nellij kas tev..........."
"Piedod, tā tam nevajadzēja notikt"
No viņas acīm tecēja asaras. Es gribēju pie viņas pieiet klāt, bet tad es sajūtu stipras rokas sev apkārt un kaut kas tika pielikts priekšā manam degunam. Es centos izrauties, bet tad sajūtu spēcīgu smaržu, kas sāka mani padarīt vāju un miegainu.
Es sāku jūst kā slīdu ārā no savas apziņas un visapkārt satumsa.
Pirms pilnībā atslēdzos es dzirdēju balsi, ko atpazinu no saviem visdrausmīgākākajiem murgiem.
"Esi sveicināta mājās, mana mīļā"
NĒ.