Ar Dēmonu Zem Viena Jumta

Tas nebija sapnis

Nellija.

Atvēru durvis, kas nočīkstēja apliecinot, cik šī māja jau ir veca.
Istaba bija tumša un vienīgā gaismā kas šeit bija, nāca no mana telefona.
Iegāju dziļāk istabā un sastingu, lai dzirdētu kaut kādas skaņas, jebko, kas man palīdzētu viņu sadzirdēt.
Bija grūti kaut ko saredzēt pat ar gaismu, kas nāk no telefona.
Arī paelpot bija grūti, jo gaiss likās ļoti biezs un netīrs.
Istabā bija papilnam gruvešu un sen nederīgas mantas.
Vienīgais logs šajā istabā ir aizmūrēts.
Piegāju tuvāk milzīgajai kastu kaudzei, uzkāpjot virsū stikliem, ko nebiju iepriekš pamanījusi.
Uz zemes mētājās papilnam alus un pat šņabja pudeles.
Pabīdiju malā kastes, kurās iekšā bija vēl vairāk alkoholu pudeles.
Ieraudziju pavisam nelielas durvis, kas viennozīmīgi atgādina skapja durvis.
Es piegāju tām klāt un apklusu.
Man liekas es kaut ko dzirdu.
"Sara?"
Izdzirdēju kaut ko līdzīgu vaidēšanai un sapratu, ka viņa ir tur.
Paraustiju rokturi, taču durvis vaļā netaisījās.
Nolamājos pie sevis.
Aizslēgtas.
Skatijos apkārt, meklējot kaut ko kas varētu man tagad palīdzēt.
Manu uzmanību pievērsa lauznis.
Tieši tas kas vajadzīgs.
Paņēmu to rokās saprotot, ka tas ir daudz reizes smagāks, nekā es to biju iztēlojusies savā prātā.
Iebāzu to nelielajā spraugā starp sienu un durvīm.
No sākuma durvis nevēlējās padoties, bet pieliekot vairāk spēka, tās dīvaini nokraķščēja un beidzot arī padevās.
Aizmetu lauzni prom un uzspīdināju gaismu, jo skapī valdīja pilnīga tumsa.
Pār mani pārslīdēja milzīgs atvieglojums un ciešanas, kad ieraudzīju, ka Sāra ir šeit un kādā stāvoklī viņa atrodas.
Viņa tur vienkārši bezpalīdzīgi gulēja.
Sāras drēbes bija saplēstas un pārrautas.
Gan rokas, gan kājas bija sasietas un uz mutes bija uzlīmēts skoč.
Kad ciešāk ieskatījos, pamanīju uz viņas rokām un sejas zilumus.
"Ak mans dievs Sāra....."
Izdzirdot manu balsi, viņa saspringa, bet jau pēc neliela brīža atslāba.
Es viņai palīdzēja piecelties sēdus un ieraudzījusi mani, Sāra sāka šņukstēt.
Nokritu uz ceļiem un cieši viņu apskāvu, vairs nevēloties viņu laist vaļā.
"Piedod man.........tā ir tikai mana vaina, ka esi šeit....................esmu visu sabojājusi"
Arī es pati pašlaik biju tuvu asarām, bet es nevarēju izskatīties vāja viņas priekšā.
Man ir jābūt stiprai viņas dēļ.
"Mums tūlīt pat jātiek prom no šejienes"
Zinu ka nav daudz laika, tāpēc ir jāpasteidzas.
Atsēju viņas rokas, un tad kājas, nedaudz pacīnoties ar mezglu daudzumu.
Uzmanīgi centos atlīmēt skoču, lai viņai nevajadzētu ciest vēl vairāk.
Sāra vairākas reizes saviebās, kamēr to darīju un kad skoč bija nost no ceļa, es sapratu kāpēc.
Viņas lūpa bija pārsista.
Nolāpītais kuces dēls.
Es tevi nogalināšu.
Sāra centās kaut ko pateikt, bet es viņu apturēja, zinot, ka pat runāšana viņai sagādā grūtības.
Pēkšņi Sāra sastinga un viņas acīs parādījās šausmu pilns skatiens.
Es nedaudz apjuku, bet tad izdzirdēju, kaut ko sev aiz muguras un tiku spēcīgi parauta atpakaļ aiz matiem.
Telefons izkrita man no rokām, bet es paldies dievam noturējos kājās.
Apcirtos apkārt un sastapos ar kādu, ko man nevajadzēja sastapt.
"Man tev laikam tagad jāpasniedz medaļa, nebiju domājis, ka viņu tik ātri atradīsi"
Es nejutu bailes pret šo cilvēku, tikai un vienīgi milzīgu naidu.
Naidu un vēlēšanos redzēt viņu mirušu, lai varētu uzpļaut virsū viņa kapam.
"Alekss"
Viņu bija grūti redzēt, bet pretīgais smaids, kas bija uz viņa sejas, nebija garām palaidams.
"Sveika Nellij, man prieks, ka izlēmi mani apciemot, nebūs jātērē laiks meklējot tevi"
"Tu zini, ka nenācu pie tevis"
"Kā tad tā?"
Viņa balsī varēja dzirdēt ironiju.
"Es izpildīju savu darījuma daļu, tāpēc laid manu māsu vaļā, viņai ar šo nav nekāda saistība"
"Diemžēl es to nevaru, tu pārkāpi noteikumus un man vajag vēl informāciju"
"Ko tu gribi vēl zināt? Es tev jau pateicu Violetas jauno uzvārdu, jauno dzīvesvietu, kur viņa mācās, ko viņai patīk darīt, kur tieši atrodas viņas istaba, pat viņas telefona nummuru un es neesmu pārkāpusi noteikumus"
Zinu, ka izklausījos izmisusi, bet viņš apsolija, ka atlaidīs viņu.
"Nē tu pārkāpi, es tevi brīdināju, lai netuvojies Violetai, man bija aizdomas ka iespējams tu varētu ko tādu mēģināt darīt, tāpēc izlēmu tevi pārbaudīt"
"Ko?"
"Es liku vienam cilvēkam ielikt viņas ēdienā miega zāles un ap to laiku aizsūtiju tevi uz to rajonu, sekojot tev, cerēju ka ignorēsi viņu, bet tu to neizdarīji"
Atmiņā atnāca diena, kad ieraudzīju Violetu atslēgušos uz zemes un cik es biju nobijusies.
Viņš to visu bija ieplānojis.
"T....u......u............"
"Taču varbūt, tas bija arī labi, pateicoties tam es ieraudzīju kaut ko pavisam interesantu"
Mana seja kļuva krīta bāla, kad sapratu par ko viņš runā.
Es toreiz piezvanīju Stefanam un liku viņam atnākt un Alekss to redzēja.
Man ir vajadzīgs Stefans, viņš ir vienīgā izeja.
"Kas viņš bija?"
Es neko neteicu, tikai turpināju klusēt.
Sapratis ka neko neteikšu, viņš pagāja man garām un devās pie Sāras, kas bija pārāk vāja, lai pat pieceltos.
Mana sirds sāka sisties ātrāk.
"Ko tu dari?"
Sāku satraukties.
Alekss iespēra viņai pa vēderu, liekot Sārai sāpēs iekliegties.
Sekoja nākamais spēriens, taču es pielecu Sārai priekšā un saņēmu to viņas vietā.
Viņš neapstājās un tā turpināja, ļaunu smieklu pavadībā.
No manām acīm izlauzās asaras un sāpes lika manai galvai kļūt vājai.
Sāra centās viņu pagrūst, bet bija pārāk vāja un tā vietā pati tika nogrūzta uz zemes.
Kad viņš beidza man sist tikai lai pievērstos Sārai, es padevos.
"Viņu sauc Stefans, viņa tēvs ir mūsu skolas direktors, kas pašlaik ir saderinājies ar Violetas mammu"
Viņš atlaida Sāru un visu savu uzmanību pievērsa man.
"Turpini, turpini"
"Man ir aizdomas, ka Violetai viņš patiesībā patīk, kaut gan to vienmēr noliedza un ja godīgi arī Stefans neskatās uz viņu, kā uz savu pusmāsu"
"Interesanti, manai mazajai ir parādījies pielūdzējs"
Ar drebošām rokām iebāzu roku kabatā un izvilku ārā atslēgas.
"Un tas ir?"
"Es tev to iedošu, bet tev ir jāpalaiž Sāru vaļā"
"Nezinu, nezinu"
"Tās ir atslēgas, no Violetas mājas"
"Sarunāts"

Violeta

Es nevaru paelpot.
Mēģināju rokas no sava kakla atraut, bet tās tikai žņaudza stiprāk.
Stefan..........palīdzi man.

Strauji piecēlos, tverot pēc gaisa.
Ieraugot savu istabu, nedaudz nomierinājos.
Viss kārtībā, tas bija tikai ļoti slikts sapnis.
Biju visa sasvīdusi un mana sirds sitās, tā it kā tikko būtu noskrējusi maratonu.
Man vajag dušu.
Izkāpu ārā no gultas un devos uz vannasistabu, paceļam paķerot drēbes, ko vēlāk varēšu pārģērbt.
Iegāju iekšā un novilku visas drēbes, gatava doties dušā.
Ieskatījos spogulī un sastingu.
Manas acis iepletās.
Ar šausmām pieskāros savam kaklam.
Tas bija pārklāts ar milzīgu daudzumu zilumiem, abās kakla pusēs.
Mani kāds žņaudza?!
Es sajutu milzīgas bailes.
Tas nebija sapnis.

Es zinu, ka šī daļa bija super garlaicīga un Violeta parādījās tikai pašās beigās.
Par ceļojumu es rakstīšu nākamajā daļā.
Es gribēju pateikt milzīgu paldies jums visiem, liels paldies ka atbalstījāt un neļāvāt padoties. 💜💜💕💕