Ar Dēmonu Zem Viena Jumta

Nolaupīts

Nellija

"Tu dabūji to ko gribēji, tagad laid vaļā manu māsu"
Viņš aizslēdza durvis, aiz kurām tagad atradās Violeta un paskatījās uz mani, tā it kā es būtu lielākais parazīts uz šīs zemes virsmas.
Laikam viņa acīs arī biju.
Tāpat kā viņš manās un pat vēl vairāk.
Viņš izvilka no kabatas kaut kādu telefonu un nometa to uz zemes.
"Tu laikam joprojām neko neesi sapratusi Nellij. Es nekad nespēlēju godīgi"
Uz ekrāna parādījās Stefana vārds, bet drīz tas tika aizsegts ar Aleksa kāju, kas trieca to tieši telefonam virsū, liekot tam sazšķīst.
Es savilku rokas dūrēs un biju gatava izskrāpēt viņam acis.
"Pie velna tevi, tu netiksi cauri šim visam sveikā, Violetas ģimene viņu jau visticamāk meklē un agrāk vai vēlāk tu nonāksi aiz restēm, kur tev arī vieta"
Uz viņa sejas parādījās smīns un es zināju, ka viņam ir kaut kas ieplānots.
"Kad mēs ar Violetu pazudīsim, tu varēsi ar savu māsu tīties prom no šejienes, bet pagaidām, jūs abas nekur neiesiet, galu galā, mēs negribam lai kāds pēkšņi uzzina kur atrodas Violeta, vai ne tā Nellij?"
Es noriju lamuvārdus, ko taisījos iemest viņa nožēlojamajā sejā un pamāju ar galvu.

Violeta

Auksti.......
Kāpēc te ir tik auksti?
Es nodrebēju un pagriezos uz sāniem.
Aukstums līda gar maniem kauliem un drīz vien es jūtu kā pamostos.
Es atvēru acis un satikos ar gluži svešu, bet tomēr pazīstamu apkārtni.
Kur es atrodos?
Istabā atradās viens pats galdiņš un gūlta uz kuras es gulēju.
Šeit pat nebija neviena loga un uz pelēkajiem grieztiem atradās spuldze, kas deva istabai dzeltenīgu apgaismojuma.
Man pie kājām atradās kaut kas, ko tu varētu dēvēt par pārvālku un pašai istabai liekas vispār nebīja nekādas apkures.
Es atcerējos par Nelliju un acumirklī biju kājās, uzreiz dodoties pie durvīm, bet pussolī tiku apstādināta sajūtot kā manu kāju kaut kas apstādināja. Es paskatījos uz leju un pamanīju metāla ķēdes vienu galu sev apkārt ap kāju un otrs gals bija iekalts sienā. Es parāvu to pāris reižu, tomēr ķēde pie manas kājas bija piestiprināta sāpīgi cieši.
Aptaustīju savas kabatas, atskārtot, ka mans telefons ir pazudis.
Pie velna, kas te notiek?
Drīz vien es sajūtu baiļu un klaustrofobijas sajūtu, no šīs mazās aukstās istabas.
Es sāku dauzīt pa sienām ar abām rokām, cerot, ka mani izdzirdēs Nellija un paskaidros, kas šeit īsti notiek.
"Nellij!! Vai te kāds ir? Izlaidiet mani ārā"
Tomēr mana bļaušana bija bezjēdzīga un neviens man palīdzēt neatnāca.
Padevusies apsēdos uz gūltas un sāku pārdomāt šo situāciju.
Nellija nebija viena, kāds bija man aiz muguras...........tā balss.
Es negribēju tam ticēt, tomēr es to dzirdēju skaidri kā dienu.
Viņa vārds vien izdot indi.
Es apskāvu savu ķermeni, jūtoties neērti aukstās ķēdes dēļ un pamanīju, ka mani roku pirksti sāka palikt zili.
Atceroties par pārvalku, es to paņēmu rokās un aptinu sev apkārt.
Tas īsti nepalīdzēja, tomēr labāk kaut kas nekā nekas.
Es biju nobijusies un nožēloju, ka devos uz šejieni.
Sliktākais bija tas, ka neviens nezināja, ka es šeit atrodos un tuvākajā apkārtnē nav nevienas pašas mājas un autobusa pietura atradās vismaz 40 minūšu gājienā no šejienes.
Es biju iesprostota.
Pēkšņi no otras puses kāds parāva rokturi, liekot man sastingt un pēc atslēgu džinkstēšanas, durvis atvērās un pa tām ienāca Nellija ar metāla paplāti rokās.
Viņas acis bija visur tikai ne uz mani.
Ahhh tad lūk kā tas viss ir.
Nellija pienāca man klāt un pastiepa paplāti ar ēdienu uz manu pusi.
"Tu noteikti esi izsalkusi, lūdzu paēd"
Es pastiepu roku un izsitu paplāti no viņas rokām, liekot visam ēdienam apgāzties uz zemes.
Karstā zupa uzkrita man uz kājām, apdedzinot tās, bet es pat nesarāvos un tā vietā ar aukstu skatienu skatījos uz svešinieci sev priekšā. 
Viņas acis iepletās ieraugot manas kājas.
"Ak dievs Violet, mums tūlīt pat jāieliek tavas kājas aukstā ūdenī"
Viņa centās pieskarties manām kājām, bet es atgrūdu viņas rokas un ieskatoties viņas nobijušās acīs ar savām aukstajām, es nošņācu . 
"Pieskaries man vēlreiz un es tevi nogalināšu"
Mani vārdi lika viņai atkāpties un uz viņas sejas bija vienīgas sāpes.
Nekad nebiju zinājusi, ka viņa ir tik laba aktrise.
Tiešām ģeneāli.
Ja nezinātu labāk, būtu uzķērusies.
"Es tikai......."
"Ja tu mani netaisies laist vaļā, tad pazūdi no manām acīm uz visiem laikiem"
"Es nevaru tevi palaist"
"Tad tinies prom"
Viņa savāca stiklus un uzmetusi tos uz paplātes, Nellija aizvēra durvis, atstājot mani vienu.
Es dusmās paņēmu spilvenu un aizmetu to uz durvju pusi, kas pret tām atsitās un nokrita uz zemes.
Es paskatījos uz kājām, kuras bija palikušas sarkanas.
Sasodīts, tas sāp.
Kur vispār palika mani apavi?
Mans ķermenis joprojām nepārtraukti drebēja.
Ja es turpināšu šeit atrasties ar tik maz drēbēm, es visticamāk nosalšu līdz nāvei.
Es noliku galvu uz cietās gūltas virsmas un aizvēru acis.
Ja nomirši, vismaz tas nenotiks tik sāpīgi.