Ar Dēmonu Zem Viena Jumta

Apklusti

Es ar trīcošām rokām un kājām sēdēju pie galda kur bija pilns ar papīriem un dokumentiem.
Es neatrodos policijas iecirknī pirmo reizi, bet kad es šeit biju man nepalika labas atmiņas.
Nezinādama ko darīt es sāku knibināt savas jakas pogas.
Ar kaut ko ir jaisklaidē savs prāts.
"Es neko neesmu izdarījusi"
"Es zinu"
Tad ko es šeit daru?
Es izdzirdēju kaut kādas balsis aiz durvīm.
Izklausījās ka tur kāds strīdās.
"Kur viņa ir?"
"Pagaidiet, vēl nedrīkst iet iekšā"
"Man vienalga"
Attaisījās durvis un tur stāvēja Greisa.
Tūlīt es kārtīgi dabūšu.
"Sveika Greisa, tu gan ātri atbrauci, nāc droši iekšā"
"Sveiks"
Viņa piegāja pie galda iedodot man nāvējošāko skatienu.
Policists kaut ko uzrakstija uz kaut kādiem papīriem un pastūma tos uz Greisas pusi.
"Lūdzu parakstaties šeit un varat iet prom"
"Paldies tev Tom par šo palīdzību, es tev noteikti atmaksāšu"
Viņi ir pazīstami?
"Neuztraucies tu man arī esi ļoti palīdzējusi savā laikā, tāpēc ja tev vēl kaut ko vajag droši zvani"
"Paldies tev vēlreiz, labi kur jāparakstās?"
"Šeit"
Policists iedeva Greisai pildspalvu un parādīja kur jāparakstās.
Policists paskatījās uz mani.
"Labi tu esi brīva, es tavā vietā vairs tā nedarītu"
"Es tā vairs nedarīšu"
Bet vārdi nepalīdzēs, es pārāk labi pazīstu Greisu.
Viņa mani noteikti nositīs.
Mēs izgājām ārā no iecirkņa un visu atlikušo ceļu līdz mājām mēs pavadījām klusumā.
Gaisotne viennozīmīgi bija diezgan saspringta.
Arī kad iegājām mājā viņā neko neteica tikai vienkārši man lika apsēsties uz dīvāna.
Es to izdarīju bez nekādas kavēšanās.
Tagad būtu labāk viņai klausīt bez nekādiem iebildumiem.
Pašlaik viņa mani vēro un es nezinu ko teikt.
Bet ko gan es varētu pateikt?
Atvainoties īsti nav jēgas, viņa man tāpat tagad nepiedos.
Jāpagaida kamēr viņa nomierinās.
Stefans tagad laikam jau atrodas mājās un skaidrojas ar savu tēvu.
Bet varbūt viņam paveicās un viņa tētim nebija iebildumu ka viņš visu nakti nebija mājās.
Man pat bija grūti paelpot viņas intensīvais skatiens, kas man pierē urbj caurumu nav patīkams.
Es neērti pagrozijos dīvānā.
"Kas notika ar logu?"
Man likās ka viņa bļaus man virsū un sitīs mani, bet viņa mierīgā balsī man pajautāja jautājumu.
Uz kuru es nezinu kā atbildēt.
Es varu nodot tagad Stefanu un uzvelt visu vainu uz viņu un pati tad es būtu tikai nedaudz vainīga.
Jā labāk tā arī darīšu, bet kāpēc tā manai sirdij ir lieli iebildumi.
Viss, es uzvelšu visu vainu uz viņu.
"Mam......................es biju tā kas izdauzīja logu"
Es to nespēju izdarīt.
Es negribu viņam sagādāt kaut kādas nepatikšanas
Vai arī cik tas izdevīgi man varētu būt.
"Tu to izdarīji?"
"Jā, tas sanāca pavisam nejauši"
"Tu aizlavijies no mājas uz savu gribu? Tev neviens to nelika darīt?"
"Nē es aizlavijos pati un neviens mani uz to nemudināja"
"Man viss skaidrs, tagad ej aukšā uz savu istabu un ārā tu iet nedrīksti, skaidrs?"
"Jā mam"
Es uzgāju aukšā un iegāju savā istabā.
Man laikam ir mājas arests.
Es priecājos ka vēl esmu dzīva un neskarta.
Diezgan dīvaini ka viņa man neko neteica arī virsū nebļāva.
Tas mani pat ļoti pārsteidz un šokē.
Es apsēdos krēslā un sāku domāt ko darīt.
Es paskatijos uz loga pusi.
Oo stikls jau ir nomainīts, viņa gan ātri rīkojas.
Laiku nemaz netērē.
Okey tagad es uzlikšu savu telefonu lādēties.
Manā istabā nav televizora un šeit nav interneta.
Ko lai es daru?
Laikam jau nāksies sēdēt un domāt cik slikta ir dzīve.
Vai arī es padomāšu par ko es šonakt sapņoju.
Pilnībā neatceros.
Savā ziņā es jūtu ka tas bija patīkams sapnis.
Nedaudz savādāks no tā ko es parasti sapņoju.
Tik ļoti gribas zināt ko es tieši nosapņoju, bet liekas ka mans prāts man neļaus atcerēties.
Un tad vēl ir Lesija.
Nezinu kas viņa ir, bet man nepatika īziņas saturs.
Kas tas vispār par vārdu, tieši viņai par godu nosaukšu tā savu suni.
Mans telefons beidzot ieslēdzās un es varēju paskatīties vai man kāds ir zvanījis vai atstājis kādu īsziņu.
15 neatbildēti zvani?
No kā?
Tāk, man zvanīja Daniels.
Ko tad viņam vajag?
Nu to mēs varam tūlīt uzzināt.
"Violet"
Nu labi to es uzināšu vēlāk.
Es izgāju ārā no istabas un nogāju lejā.
"Ja mam"
"Daniels atnāca ciemos"
Nopietni?
Es iegāju dzīvojamā istabā kur mani gaidīja Daniels.
"Ko tu šeit dari?"
"Atnācu pie tevīm ciemos uz maniem zvaniem tu pavisam neatbildēji"
"Biju aizņemta, tad ko tev īsti vajag?"
"Es tikai gribēju tevi redzēt"
Kad viņš to pateica es neko nejūtu.
Nē patīkamo kņudoņu vēderā, ne vājuma sajūtu kājās.
Pilnīgi neko.
Tā it kā man kāds būtu pateicis kāds šodien būs laiks.
Un izskatās ka viņš būs tāds pats kā visu šo nedēļu.
"Pat nezinu kā lai uz to atbildu"
"Vienkārši ļauj man ar tevi pabūt pašlaik kopā"
"Nu labi, tu vari pagaidām palikt, tikai ja Greisai protams nav iebildumu"
"Neuztraucies man nav, tu Daniel vari palikt uz pāris stundām"
Es nobijos no Greisas pēkšņās parādīšanās kas izskatās bija noklausijūsies mūsu sarunu.
"Paldies jums"
"Vienmēr laipni, ja kaut kur gribat iet tad pajautājiet man"
"Labi"
"Labi"
Mēs abi reizē atbildējām.
"Es būšu virtuvē"
Viņa ir tik laipna ka man pat dīvaini paliek.
Kāpēc viņa uz mani nedusmojas?
Viņa to visu uzņēma ļoti mierīgi.
"Piedo ka toreiz tevi pēkšņi apskāvu, tu laikam nobijies, apsolu ka nepieskaršos tev bez tavas atļaujas"
"Es tev nevaru paskaidrot iemeslu, bet es sāku kā toreiz tā nebija tava vaina"
"Tas ir neliels atvieglojums"
Man žēl ka neko tev nevaru paskaidrot.
"Klau Violet man tev kaut kas jāpasaka"
"Kas tas ir?"
Viņš sarauca pieri un pakasija galvu.
Izskatās ka viņš šaubās vai man teikt.
"Nuu.......e.......ssss gri.......bu te...ikt ka......"
"Tu vari droši teikt"
Daniels kaut ko nočukstēja ko īsti nevarēju sadzirdēt.
"Tu vari atkārtot?"
"Tu.........tu man p.......atīc"
"Ko tu pateici"
"Es teicu ka tu man patīc un vai tu nevēlies būt ar mani kopā"
Tev nevajadzēja atkārtot es to lieliski dzirdēju.
Es patīku Danielam bet es neesmu par to laimīga.
"Tas ir diezgan negaidīti"
"Es tev nelieku atbildēt tagad bet lūdzu apsoli ka par to padomāsi"
"Es........par to padomāšu"
"Paldies tev es to novērtēju, labi man jāiet mājās, mamma satrauksies"
Tu šeit pat neesi divdesmit minūtes un ir tikai seši.
"Nu labi, tad ātā"
Mēs abi izdzirdējām klauvējienus pie durvīm.
Kas tur varētu būt?
Klauvējieni kļuva skaļāki un nepacietīgi.
"Es atveršu"
Greisa piegāja pie durvīm un tās atvēra.
"Sveika Greisa es atnācu pie Violetas"
"Ah sveika Natālij"
Natālija aizelsusies iegāja istabā.
"Kas tev kaiš?"
Natālijas sejā bija redzams uztraukums un.................bailes?
Es piecēlos un piegāju pie Natālijas.
"Man viss kārtībā, tūlīt pat ieslēdz ziņas"
Daniels arī piegāja pie Natālijas un uztraucies jautāja.
"Varbūt labāk piesēdi un tad mēs visu izrunāsim"
"Pie velna aizveries un ieslēdz tās nolāpītās ziņas"
Natālija uzbļāva virsū Danielam.
Izskatās ka viņš nobijās no viņas un tūlīt pat ieslēdza televizoru, kur pa lmt tieši gāja degpunkts.
Es sāku uzmanīgāk klausīties.
"......... šodien tika atklāts ka no cietuma ir izbēdzis noziedznieks kam bija piespriests mūža ieslodzījums, izskatās ka viņš uz brīvām kājām atrodas jau nedēļu, ja jūs kaut kur redzat šo cilvēku vai jums varētu būt kāda informācija par viņa atrašanās vietu lūdzu zvaniet uz šo numuru, tas ziņās būs viss........"

Ak mans dievs.
Ta........sssss i....r A..lekss.
Es sajutu milzīgu vājumu kaulos.
Viņš ir brīvībā.
Es vilku plaušās daudz gaisa jo likās ka nespēju paelpot.
Natālija pieturēja mani, kas bija labi jo man likās ka tūlīt nokritīšu.
Manās acīs sariesās asaras.
"Violet kas tev kaiš?"
"Daniel ej prom"
"Violet........"
"ES TEICU VĀCIES"
Es sabruku uz zemes tieši tāpat kā pašlaik brūk mana dzīve.
Natālija piegāja pie Daniela.
"Tev tagad jāiet, pašlaik tu tikai traucē"
Daniels tikai pamāja ar galvu joprojām milzīgā šokā līdz viņš jau bija prom.
Es paskatijos uz Natāliju ar asarām acīs.
"Natālij, ko lai es daru?"
Es skatījos zemē vēloties kaut spētu tagad vienkārši pazust.
Tu nekad no tā neizbēgsi, es tevi vajāšu visu tavu dzīvi, vienmēr būšu tev tuvumā un tevi vērošu.

Lūdzu apklusti, es tevi ienīstu, nerunā.
Apklusti.

Tas bija diezgan dramatiski.
Nu ko Alekss ir atpakaļ pat ja es viņu izdomāju es viņu vienalga ienīstu.
Tas noteikti nav normāli ienīst varoni ko pati izdomāju.
Skola ir tik stresaina un tas ir tikai gada sākums pat negribu iedomāties kas būs tālāk.
Nākamo likšu kad šī sasniegs 30 zvaigznītes un 15 komentārus.