Ar Dēmonu Zem Viena Jumta

"Tu izdzīvosi"

Nellija

Es noglāstīja Sāras matus un noskūpstīju viņas pieri.
"Neuztraucies es tevi dabūšu ārā, kaut vai tas būs pēdējais, ko izdaru"
Viņas acis bija ciet un viņa pati bija dziļā miegā.
Es negribēju Sāru pamest, jo zinu, kad pamodīsies, viņa dusmosies un būs nobijusies, bet man nebija izvēles.
"Nu ko laiks ir galā, tinies ārā"
Es piecēlos un pakliboju garām Aleksam, kas tikai smējās par to, cik nožēlojami es izskatījos.
Alekss aizlēdza aiz manīm durvis un atslēgas iebāza kabatā.
Aizvakar es mēģināju Sārai ielavīt iekšā kaut ko paēst, bet Alekss mani pieķēra un piekāva, uztaisot man pamatīgus zilumus un izmežģīja potīti, kas ārkārtīgi sāp.
Alekss paskatījās uz manu potīti un pasmaidīja.
"Izskatās, ka paliek sliktāk, tas labi, nākamreiz padomāsi divreiz, pirms pārkāpsi noteikumus"
Es noriju ļoti daudz lamu vārdus un aizgriezos pirms es nepasaku kaut ko tādu, kas liktu viņam uztaisīt man vēl vienu zilumu un iespējams pat kaut ko salauztu.
Alekss pacēla paplāti ar ēdienu, ko pirmīt bija nolicis uz zemes un pasniedza to man.
"Aiznes Violetai"
Es tikai pamāju ar galvu un aizkliboju līdz istabai, kas atradās trīs durvis tālāk un atslēdzu to ar atslēgu, ko iedeva Alekss.
Viņš zināja, ka neatbrīvošu Violetu, kamēr pie viņa ir Sāra, bet tas muļķis neko nenojauta.
"Tu to nožēlosi"
To pateikusi es aizgriezos un iekliboju iekšā Violetas istabā, aiztaisot aiz sevis durvis spēcīgāk nekā vajadzētu.
Es aizkaitiju līdz trīs, ievilku dziļu elpu un pagriezos, jau gatava satikties ar Violetas nīstošajām acīm, bet tā vietā tās bija ciet.
Ah viņa guļ.
Es izpūtu elpu, ko nezināju, ka biju aizturējusi un piegāju pie viņas gūltas.
Varbūt tā arī ir labāk, kaut gan es gribētu ar viņu aprunāties, bet viņa mani pašlaik patiešām ienīst un tā ir briesmīga sajūta.
Es uzmanīgi noliku paplāti uz grīdas lai tā būtu viņas redzes lokā un jau taisījos iet prom, bet mana roka netīšām pieskārās viņas rokai un man iepletās acis.
Es to atrāvu atpakaļ, nobīstoties no tā, cik auksta ir viņas āda.
Pārāk auksta.
Es vēlreiz pieliku savu roku, šoreiz pie viņas pieres, saprotot, ka viņas temperatūra ir par zemu.
"Violet?"
Es iesaucos pakratot viņas plecus, bet nedabūju nekādu reakciju.
"Violet, lūdzu celies"
Es vēlreiz pakratīju viņas plecus šoreiz stiprāk, bet viņas stīvais ķermenis neizdeva nevienu norādi, ka viņa ir mani dzirdzējusi.
Es pieliku divus pirkstus viņai pie kakla un sajūtu pūlsu, kas tur bija, bet daudz par lēnu.
Pāris sekunžu laikā es pielecu kājās un par spīti protestiem, ko izdeva mana potīte, es izskrēju ārā no istabas un uzreiz devos uz virtuvi, zinot, ka viņš būs tur.
Es burtiski ielidoju virtuvē, uzkrienot virsū galdam, bet man nebija laika sāpēm.
Alekss mierīgi sēdēja otra galda galā, lasot avīzi un viņam blakām stāvēja Stefans, kas bija atspiedies pret plīti.
Aleksa brālis, kurš gan to varēja iedomāties.
Violeta noteikti bija pārsteigta, kad to uzzināja un es nemaz negribēju lai viņa to vispār uzzina, bet Rozmarija teica, ka ir pienācis laiks.
Es uzsitu abas rokas uz galda ar tik lielu spēku, ka glāze uz tā apgāzās un nokrita uz grīdas, sašķīstot tūkstoš gabaliņos.
Tomēr es uz to pat nepaskatījos un tā vietā draudīgi paskatījos uz Aleksu, ar katru sekundi jūtot kā mans naids pret viņu pieaug.
"Tu teici, ka tev Violeta rūp, bet tu tagad ļauj viņai nosalt tajā istabā. Viņas pūls ir par lēnu un ķermeņa temperatūra par zemu, ja tā turpināsies, Violetas ķermeņa temperatūra var pavisam atdzist un viņa var nomirt, vai to tu gribi?"
Alekss pāršķīra lapu un pat nepacēla acis no savas avīzes, tomēr Stefans uz brīdi palika stīvs, bet ātri vien atguva savu vienaldzīgo sejas izteiksmi.
Es kļuvu pavisam aizkaitināta un izrāvu avīzi Aleksam no rokām un saburziju to.
Ar savu rīcību es noteikti palīdu Aleksam zem ādas, jo kad mūsu acis satikās es patiešām nobijos no viņa, tomēr cilvēkam, kas man ir ļoti tuvs, draud dzīvības briesmas, tāpēc es parakšu savu kapu vēl dziļāk, ja tas liks viņam rīkoties.
"Neliels aukstums viņai nenāks par ļaunu"
Es gandrīz uzpļāvu viņam virsū.
"Tu esi slims"
Es parādīju Aleksam vidējo pirkstu un skrējkliboju atpakaļ uz Violetas istabu. Kāpēc es vispār domāju, ka viņš vismaz mēģinās palīdzēt Violetai?
Jā, es arī nezinu.
Pienākusi pie Violetas istabas, es ātri iegāju iekšā un nokritu uz ceļiem, Violetai pie gūltas, vienlaicīgi velkot nost savu jaku, ko uzliku viņai virsū.
Es noglāstīju viņas matus, smagi nopūšoties.
"Ja es zinātu, ka viss tieši šādi izvērtīsies, es nekad nebūtu ļāvusi viņam zināt par tevi, nekad. Ja vien es būtu nosargājusi Sāru, tad tev nevajadzētu ciest"
Es skatījos uz Violetas seju un sapratu, ka es nespēju sagādāt viņai pietiekamu siltumu, jo viņas vaigos nebija pat neliels sārtums un viņas lūpas joprojām bija pārāk zilas.
Es sev nekad nepiedošu, ja tu tagad nomirsi.
Durvis uz istabu atvērās un es gaidīju tur ieraudzīt Aleksu, tomēr par spīti manām domām tur stāvēja Stefans, kas lika man piecelties kājās un nostāties priekšā gūltai.
"Traks esi? Ko tu te dari? Alekss var jebkurā brīdī uz šejieni atnākt!!"
Stefans pilnībā ignorējot mani, iegāja iekšā un atgrūdīs mani malā, piegāja pie Violetas, kas gandrīz lika man sākt protestēt, bet viņš pagriezās pret mani un pielika rādītāja pirkstu pie mutes.
Tomēr ne jau tas lika man apklust, bet gan biezā sega, ko es tikai tagad pamanīju viņa rokās.
Es pat nejautāšu kur viņš viņu dabūja.
Stefans nometa manu jaku uz zemes, kas lika man iekšējīgi protestēt un paņēmis segu, viņš ietina Violetu tajā iekšā.
Piecēlies kājās viņš paņēma manu jaku un iemeta man to sejā.
Es to noķēru un dusmīgi palūrēju uz Stefanu.
"Tiešām bija tik grūti iedot rokās"
Viņš mani atkal noignorēja un gāja uz durvīm, bet es viņu apstādināju.
"Stefan"
Viņš nepagriežoties apstājās tieši pie durvīm un gaidīja, kad viņam pateikšu to ko gribu pateikt.
"Mums ir jārīkojas, tu pats redzi kādā stāvoklī atrodas Violeta"
Tā kā Stefans joprojām stāvēja pret mani ar muguru, es neredzēju viņa sejas izteiksmi, bet es zināju, ka redzot viņu šādā stāvoklī liek viņam ciest emocionāli vairāk nekā viņš gribētu to atzīt.
Pat nezinot, ka tā ir Klēra.
"Rozmarija teica, ka viņai vajag vēl nedaudz laika, viņa gandrīz ir dabūjusi atļauju"
Es smagi nopūtos un pamāja ar galvu, bet tad sapratu, ka viņš mani neredz.
"Labi, bet lai viņa pasteidzas, mums nav atlicis daudz laika" 
"Es zinu" To pateicis, viņš izgāja ārā atstājot mani vienu ar Violetu.
Es apskatījos uz viņu, redzot, ka viņa izskatījās ļoti vāja, pārāk tieva un pārāk bāla, kamēr viņas vaigi bija piesārtuši, un pieskaroties viņas pierei, es sapratu, ka viņai ir temperatūra, kas lika man nolamāties.
Viņai ir vajadzīgs ārsts vai vismaz kaut kādas zāles, bet šeit pat to nav.
Sega viņu sasildīja, bet straujā temperatūru maiņa, deva savu un viņas imunitāte pašlaik arī varētu būt diezgan novājināta, padarot viņu par vieglu mērķi visādām slimībām.
"Tev ir jāiztur tikai nedaudz un tu tiksi no šejienes prom, tu pabeigsi skolu, atradīsi savu mīlestību, strādāsi savu sapņu darbu, radīsi daudz bērnus, redzēsi viņu pirmos soļus un dzirdēsi viņu pirmos vārdus, tu noskatīsies kā viņi izaug, aprecās un iedot tev mazbērnus, kurus tu vienmēr lutunāsi. Tu būsi laimīga un kad tu būsi nodzīvojusi sev paredzēto dzīvi, tikai tad un vienīgi tad, tu nomirsi savā siltājā gūltā ar vieglu smaidu uz lūpām, priecājoties vēl pēdējo reizi, par visām savām laimīgajām atmiņām, kurus tu varēji piedzīvot, tāpēc lūdzu, nepamet mūs šeit, tavs laiks vēl nav pienācis"
Manās acīs bija asaras, tomēr uz sejas bija smaids, iedomājoties lietas, ko pateicu.
"Tu izdzīvosi"