Ar Dēmonu Zem Viena Jumta

Cik es esmu stulba

Liekas, ka uz to mirkli es pārstāju elpot.
Kā viņš vispār?
Es nesaprotu.
"Es vēlreiz jautāju, kas ir Alekss?"
Es joprojām atrados ar muguru pret viņu, lai viņš neredzētu cik ļoti viņa jautājums mani ir ietekmējis.
"Es nesaprotu, par ko tu runā"
"Ja tu nesaprastu par ko es runāju, tad tu vakardien nebūtu kliegusi viņa vārdu pa visu māju"
Nu tagad gan es vairs nesaprotu par ko viņš runā.
"Kā to saprast?"
"Vecais tev nepastāstija? Kā tev liekas, kādā veidā tu no vannas, kur tu gandrīz noslīki, nokļuvi šajā mājā?"
Bet par to es vispār neidomājos.
"Sirmais pajoliņš lika man vilkties viņam līdzi un savākt tevi, jo tu nezini ceļu uz šito māju. Kad iegājām tavā mājā, mēs dzirdējām kā tu bļavi, tad kad mēs tevi atradām tu slīki vannā"
"Tātad līdz šai mājai mani atnesi tu?"
"Kas gan cits, manam fāterim tu esi par smagu"
Kāds gan tu vari būt kretīns.
Paga.......vannā es iegāju bez drēbēm bet pamodos ar un līdz šīm mājām mani nesa Stefans........................................................................tātad.............,........................
"Manas drēbes...................lūdzu saki ka tās uzvilka tavs tētis"
Stefana sejā parādījās viens no ļaunākajiem smaidiem kādu esmu redzējusi.
"No vannas tevi izvilku es, arī es biju tas kas tevi pārģērba"
No krīta bālas mana seja pārvērtās kečupā.
Viņš mani redzēja bez drēbēm, Stefans mani redzēja kailu.
Viss mana dzīve ir pilnīgi beigusies, tagad es varu sakrāmēt savas mantas un doties tālu prom no Latvijas.
Vai šīs viss var palikt arī sliktāk?
Nē pārāk neiespējami.
"Un iespējams es arī uzņēmu pāris bildes, kamēr tu biji atslēgusies"
Nu protams, ka tas viss var palikt vel sliktāk.
Es taču runāju par sevi, par cilvēku kuru veiksme ir pametusi.
Vairs neizturot apkaunojumu, ko šīs dēmons man pašlaik sniedz, es izgāju ārā no viņa istabas un aizcirtu aiz sevis durvis.
Nu nomierinies taču.
Es ar kulaku pasitu pa vietu kur atrodas sirds, lai tā nesitas tik ātri.
Tikai tad, kad es esmu atradusi savu istabu un iegājusi tajā iekšā, es dziļi ieelpoju.
Tāda sajūta it kā es vairākas stundas aizturēju elpu zem ūdens.
Ak dievs, kā viņa jautājums mani nobiedēja.
"Paga, kas ir Alekss?"
Tikai cilvēks, par kuru es neko vairs negribu atcerēties.
Bet pēdējā laikā es par viņu sapņoju katru nakti.
Iesākās kā sapnis un beidzas kā murgs, un tā vienmēr.
Es par viņu biju aizmirsusi, tad kāpēc tas viss nāk atpakaļ tagad?

Stefans

Kāpēc tas viss likās tik pazīstams? Ne tikai pats vārds, bet arī veids kā Violeta viņu izrunāja.
Liekas, ka to jau esmu dzirdējis iepriekš.
Alekss....Alekss, kas tu īsti esi?
Un kāpēc mani nepamet sajūta, ka tevi pazīstu.

Violeta

Man kabatā ievibrējās telefons.
Nu kas tagad.
Es izvilku telefonu ārā no kabatas un zvanītājs ir...........
Natālija.
Varbūt izlikties, ka nedzirdu?
Laikam esmu pārāk laba draudzene lai to darītu.
"Čau Natālij"
"Ooooo man likās, ka šo balsi vairs nekad nedzirdēšu"
"Neparspīlē ir pagājušas tikai dažas dienas pēc mūsu pēdējās tikšanās"
"Man tevis pārāk pietrūkst, tāpēc tūlīt pat braukšu pie tevis"
"Nē pilnīgi aizliegts, es.....es tagad neatrodos mājās"
"Kur tad tu esi ielīdusi?"
"Kāda starpība, vienkārši rīt tiekamies skolā un tad arī aprunāsimies"
"Tātad tu mani vairs nemīli?"
"Kāds tam visam vispār ir sakars ar šo tēmu"
"Es zināju, ka mani vairs nemīli, tu tikai izliecies"
"Protams, ka es tevi mīlu, es vienkārši tagad neesmu mājās"
"Nemelo man"
"Es nevaru, jo tagad atrodos pie sava nākotnes patēva"
"Tātad tu tagad atrodies vienā mājā kopā ar......."
"Jā, tāpēc tu nedrīksti braukt ciemos"
"Gaidi mani, būšu pēc desmit minūtēm"
"Eu Natālij, kur tu vispār paliki?"
Nometa.
Kā viņa vispār zin, kur atrodas direktora māja?
Atliek vien cerēt, ka viņa tikai jokoja.
Kaut gan pazīstot Natāliju, njaaaa.
Es nogāju lejā kur pie durvīm es ieraudzīju direktoru.
"Jūs kaut kur dodaties?"
"Jā, diemžēl jādodas, direktora pienākumi"
"Aaa, tas nekas, ja mana draudzene atnāks ciemos?"
"Protams, lai droši nāk un jūtas šeit kā mājās"
"Tiešām? Nu tad es tā arī darīšu"
Hmm?
Paskatoties uz durvju pusi, pamanu, ka tās ir vaļā un tajās stāv Natālija.
Runājot par pieklājību.
"Tu laikam esi Violetas draudzene"
"Natālija, priecājos iepazīties"
Viņa pastiepa savu roku, lai sarokotos ar direktoru.
Kas ir šis cilvēks un kur ir palikusi mana Natālija?
"Man prieks, ka mūsdienās vēl ir arī palikuši daži pieklājīgi jaunieši, diemžēl vairs nevaru ar jums ilgāk runāt, man ir jādodas"
"Uz redzēšanos, lai jums jauka diena"