Ar Dēmonu Zem Viena Jumta

Tumsā

Greisa

"Jūs nolāpītie maitas neko nesaprotat, kamēr jūs te dzerat kafiju, mana meita atrodas kaut kādā nostūrī, viena pati bez palīdzības"
Es bļāvu policistam sejā un ar dūrēm situ viņam pa krūškurvi, kamēr asaras dedzināja manas acis.
"Kundze lūdzu, jums ir jānomierinās, mēs pašlaik jau darām visu ko varām"
Viņa vārdi tikai lika man sist vēl spēcīgāk līdz es jūtu kā pamats zem manām kājām pazuda un es sabruku uz ceļiem, kliedzot tukšumā.
Pat tad kad Andreja rokas apvijās ap manu ķermeni un pievilka sev klāt, es nepārstāju kliegt.
Visas emocijas lija no manīm ārā un likās ja paturēšu tās sevī ilgāk es uzprāgšu.
Kāpēc tā vajadzēja notikt tieši ar manu meitu?
Kāpēc tā vajadzēja notikt ar Stefanu?
Ko es esmu tādu nodarījusi, ka maniem bērniem tā ir jācieš?
Es zinu, ka neesmu paraug māte un pieļāvu daudzas kļūdas pagātnē, bet kāpēc jācieš tieši maniem bērniem?
Es dauzīju savas dūres pret grīdu, jūtot kā tās sāk asiņot, bet šīs sāpes salīdzinājumā ar tām, ko jūtu savā sirdī ir nieks.
Andris sagrāba manas dūres un pagrieza manu galvu, liekot man ieskatīties viņa acīs.
"Greisa nesāpini sevi, pašlaik mēs abi esam vajadzīgi Violetai un Stefanam un viņi negribētu tevi redzēt šādu, tāpēc lūdzu saņemies, nē manis, bet Violetas dēļ"
Viņa vārdi dziļi iesēdās manī un es zināju, ka viņam ir taisnība.
"Piedod, es....nezinu, kas man uzlēca...man vienkārši ir bail. Ja nu mēs viņus neatradīsim?"
Andris maigi uzpieda savas lūpas uz manām un atspieda savu pieri pret manu.
"Nedomā tā, mēs viņus atradīsim Greisa, pat ja man nāksies meklēt pašā elles dibenā"
Tomēr, ja nu ne?
Ja nu viņiem, kaut kas jau ir noticis?
Ja nu ir jau parvēlu?
No manām baismīgajām domām, mani izrāva durvju zvans.

Andris

Es liku Greisai palikt vietā un pielēcu kājās, izejot no viesistabas.
Kas gan tādā laikā varētu būt šeit?
Es atvēru durvis, satiekoties ar sievieti, kas likās pazīstama.
"Jūs esat......?"
"Tākā vairs nav jēgas slēpties, jūs varat mani saukt par Rozmariju"
Sieviete atbildēja, pārlaidod acis pāri dokumentiem, kas atradās viņai rokās.
Slēpties?
Par ko viņa runā?
"Kādas darīšanas jums ir ar mani?"
"Kaut gan jūs arī esat iesaistīts, man vajag arī Greisu"
"Kā jūs pazīstat Greis......"
"Un te viņa arī ir"
Rozmarija mani pārtrauca, skatoties man aiz muguras, kur es pamanīju Greisu stāvam.
Es taču viņai liku palikt viesistabā!!
Greisas acis pavērās man garām uz Rozmariju un tās nedaudz iepletās.
"Kāpēc tu esi šeit?"
Greisas balss bija vārga un klusa, tomēr mēs abi viņu dzirdējām.
Sieviete izvilka no mapes kaut kādu bildi un pacēla to pret mums.
Uz tās bija redzama ģimene un ieskatoties tuvāk es sapratu, ka tā ir mana māsa ar viņas vīru, Stefans vēl pa visam maziņš un vēl kāds puika, kas bija nedaudz vecāks par Stefanu.
"Kur jūs to dabūjat?"
Es šo bildi redzēju pirmo reizi, tomēr šaubu nav, tur ir manas māsas ģimene.
"Nav svarīgi kur es dabūju šo bildi, bet svarīgi ir tas, ka es gribu jums palīdzēt"
Rozmarija pagriezās pret Greisu, kura vēroja bildi ar ieplestām acīm.
"Es ticu, ka tu zini Greisa, kas atrodas šajā bildē, precīzāk, tu zini puisīti, kas atrodas Stefanam blakām"
Greisas seja palika vēl bālāka un pēkšņi viņa krita uz priekšu.
Es palecu atpakaļ, knapi noķerot viņu savās rokās.
"Greisa turies, tev viss kārtībā?"
Viņa pamāja, tomēr viņas lūpas drebēja.
Es pagriezos pret Rozmariju vairs negribot, lai viņa šeit atrodas.
"Man liekas, ka būtu labāk ja jūs......"
Greisa uzlika savu roku uz mana pleca un papurināja galvu.  Viņa pagriezās pret Rozmariju un jautājoši uzlūkoja viņu.
"Vai................"
"Jā Greisa, es zinu kur atrodas Stefans...."viņa piepauzēja pie pēdējiem vārdiem, ieskatoties Greisai tieši acīs "......un Klēra"

Violeta

Uz brīdi es domāju, ka esmu nomirusi.
Es domāju, ka manas ciešanas beidzot varēs beigties.
Es domāju, ka viss beidzot ir beidzies.
Tomēr te nu es esmu.
Joprojām šajā nolāpītajā vietā, nekurienes vidū.
Es lēnītēm piecēlos, bet to darot man sametās slikti un es vairs nemēģināju celties kājās, paliekot sēžus.
Bija sajūta it kā uz mana ķermeņa būtu nogūlies milzīgs svars, liekot katrai manai kustībai tikt izciestai cauri sāpēm.
Es drebēju, tomēr mans ķermenis bija karsts.
Es nobīdīju segu no sava pārkarsušā ķermeņa, brīnoties par tās pēkšņo parāďību, tomēr lielāks pārsteigums bija tad, kad es sapratu, ka mana kāja nav nekur pieslēgta.
Es pavēros uz durvju pusi, saprotot, ka viņas nav pilnībā aizvērtas, atstājot mazu spraugu.
Liekas, ka loģika kliedza, lai neeju, tomēr mans ķermenis kustējās tā it kā tam pēkšņi būtu parādijies savs prāts, gribot vienīgi tikt prom.
Es sakodu zobus un piecēlos, gandrīz sākot raudāt, kad sāpes izsitās cauri maniem kauliem, liekot man atspiesties pret sienu, lai manas kājas neizlemtu atslēgties.
Es turēju vienu roku pie sienas, kamēr ar otru es mēģināju nezaudēt līdzsvaru.
Es biju vāja, pārāk vāja un kaut kāda iemesla dēļ mans ķermenis dega sāpēs.
Protams jau iepriekš sāpēja, tomēr šīs sāpes bija briesmīgākas.
Katrs solis sāpēja, katra doma dedzināja un tomēr apziņa, ka esmu tik netālu no brīvības lika man kustēties uz priekšu.
Es spēru soļus uz priekšu, bez atbalsta no sienas, jūtot prieku, kad manas rokas beidzot aizsniedza durvju rokturi un durvis patiešām atvērās.
Es apklusu un paskatījos tumšajā koridorī.
Kad pārliecinājos, ka viss ir tīrs es gāju uz priekšu, klusītiņām aiztaisot aiz sevis durvis.
Atceroties no pagāšās reizes, kad Alekss izvilka mani no istabas, es zināju, ka netālu no kāpnēm atradās trīs durvis, vienas vedot cerams uz āru un otrajā stāvā ir vienīgais logs, ko var manuprāt attaisīt.
Baidoties, ka kāpņu čīkstēšana varētu pievērst man nevajadzīgu uzmanību un, ka lēcienu mans ķermenis nebūtu izturējis no otrā stāva, es devos pa ērmīgo koridori tālāk, uzmanīgi skatoties apkārt, lūdzot dievu, kaut Alekss pēkšņi kaut kur neparādītos. Tomēr paejot dažus soļus uz priekšu, mans ķermenis sastinga un es panikā piekļāvos pie sienas, kad izdzirdēju balsi nākam no durvīm, pāris soļu attālumā no manis. 
Durvis bija līdz galam atvērtas, tā it kā kāds gribētu, lai dzirdu kliedzienu, kas atskanēja tieši tad, kad gribēju griezties prom un tomēr izmantot logu, otrajā stāva. Kliedziens bija tik kluss un vārgs, ka pat sāku prātot vai to tiešām dzirdēju, taču pēc Aleksa dobjajiem smiekliem, kas lika šermuļiem pārskriet pār manu muguru, es zinaju, ka tas bija īsts. Tādus viņš izdeva tikai tad, kad uzjuatrinājās par citu cilvēku sāpēm, ko atstāja viņa pašas rokas.
Man vajadzēja tajā momentā griezties prom un skriet pēc iespējams tālak no tās istabas, bet manas kājas pašas par sevi spēra soļus uz priekšu.  Es ar vienu aci piesardzīgi ieskatījos istabā, taču neko daudz nedabūju redzēt, jo pēkšņi tiku parauta atpakaļ. Kāda roka izšāvās man priekšā un aizsedza muti, apslāpējot baiļu kliedzienu, kas gribēja izlausties pār manām lūpām.
"Nekliedz, tas esmu es"
Atskanēja knapi sadzirdams čuksts pie manas ausis.
Pat tik klusā balsī, es uzreiz atpazinu Stefana balsi un mana nodevīgā sirds sāka pukstēt ātrāk, viņa tuvības dēļ.
Stefana elpa kutināja manu kaklu, kamēr viena viņa roka joprojām atradās man uz gurna, bet otra bija noslīdējusi viņam gar sāniem, kad bija pārliecinājies, ka neizdošu ne skaņas.
Es lēnām pagriezos pret viņu, daļēji gaidot dusmas un tomēr ieraugot tikai raizes, mana sirds varēja tikai sāpīgi sisties krūtīs. 
"Nebaidies, es tev pāri nedarīšu"
Es gribēju pateikt, ka ne jau no viņa es baidos, bet vārdi iesprūda kaklā, ļaujot tikai dīvainai skaņai iznākt ārā.
Daļa no manis gribēja viņu apskaut un piekļaut sev klāt, tomēr saprātīgākā teica, lai turos pa gabalu un tas bija tieši tas, ko izdarīju.
Es atkāpos no viņa, cik tālu vien varēju un pieliku rokas priekšā sirdij, gandrīz baidoties, ka viņš izdzirdēs manus skaļos sirdspukstus.
Stefans pastiepa pretī savu roku un ielika man rokās nedaudz sarūsējušas atslēgas.
"Priekš kam....."
"Tās ir ārdurvju atslēgas. Ņem tās un ej, tev nav daudz laika"
Tajā brīdī es patiesi apjuku.
Viņš laida mani brīvībā, bet kāpēc?
Pašai nepamanot, man no acīm izslīdēja asara.
Stefans maigi satvēra manus plecus un viņa sejā parādījās rūpes, ko es redzēju pirmo reizi. Es ieskatījos viņa acīs un pirmo reizi ilgā laikā, es jutos drošībā.
Stefans pieliecās un noskūpstīja manu pieri, ļaujot viņa lūpām viegli noglāstīt manu ādu.
Pat ar visām sāpēm savā ķermenī, es vienalga spēju nosarkt.
"Tagad ej, pie ceļa tevi sagaidīs policīja un neuztraucies par Nelliju un viņas māsu, es viņas pasargāšu"
Kad Stefans pieminēja Nellija un viņas māsu, bija sajūta it kā kāds man būtu iesitis pa vederu.
Dīvaini pazīstamais kliedziens, Aleksa zināšanas par manu atrašanās vietu, Nellijas uzvedība un viņas māsas dīvainā aizbraukšana......viss izgāja cauri manām smadzenēm kā filma, kamēr es to skatījos no attālas vietas, tā it kā, kāds beidzot būtu noņēmis apsēju no manām acīm un es beidzot redzēju bildi skaidri kā dienu.
"Viņš nolaupīja Sāru, vai nē? Viņš izmantoja jūs visus, lai tiktu pie manis, bet es biju tik akla.........ak dievs, ko es esmu izdarījusi"
"Violet tā nav tava vaina, dzirdi mani? Tagad lūdzu ej un neskaties atpakaļ, labi?"
Stefana vārdi, bija gluži kā tie, ko teica viņa māte tajā naktī.
Es norīju asaru kamolu un iespiedu Stefana rokās atslēgas.
Visi šie cilvēki cieš manis dēļ.
Ja manis nebūtu, tad pazustu arī šīs sāpes.
Es izspiedu smaidu, kaut gan zināju, ka manas acis raudāja un pieliku savu drebošo roku pie Stefana vaiga.
"Es iešu pie Aleksa, bet tu paņem Nelliju un Sāru, viņam vajag tikai mani, tāpēc viņš jums pakaļ nejies"
"Nē, es.........."
"Tajā naktī, es atstāju tavus vecākus un ļāvu Alekasam viņus nogalināt, bet es vairs neļaušu viņam darīt pāri tiem, kas man ir dārgi"
Stefans sastinga, viņa acis meklējot zīmi, ka tas bija kaut kāds joks, bet es neizkustējos no vietas, kamēr uz manas sejas bija skaidri lasāmas sāpes un, cik ļoti es vēlējos lūgt Stefanam piedošanu.
"Tu....tu biji tajā....naktī, tu redzēji.........visu, bet kā.."
Un tad viņa seja sakrita un likās, ka kaut kas beidzot priekš viņa kļuva skaidrs, un es zināju, kas tas ir.
Es novilku no kakla savu ķēdīti un iespiedu to blakām atclēgām, saspiežot Stefana rokas pirmo un pēdējo reizi.
"Pasargā Nelliju un Sāru un pasaki Greisai, ka es neturu ļaunu prātu, es būtu rīkojusies tā pat"
Ar to, es paslīdēju Stefanam garām un iegāju istabā, aizstaisot durvis un noslēpot satricināto Stefanu no acu skatiena.
Aleksa acis noslēdzās uz manām, kur bija neliels izbrīns, bet tas momentā tika aizstāts ar viņa neizdibināmo skatienu.
"Tu tiešām esi iespaidīga Violet, katru reizi mani pārsteidz"
Viņš pagrieza visu savu ķermeni pret mani, tādā veidā dodot man visu savu uzmanību.
Es stingri skatījos uz viņu, cerot, ka mana balss nesalūzīs no bailēm, kas spīdzina mani.
"Tev vajag tikai mani, tāpēc manu prāt, turēt citus ir bezjēdzīgi," mana balss izskanēja vājāk nekā es gribētu, tomēr stingrais skatiens palika nemainīgs. "Tev taču vajag mani un es esmu šeit, tāpēc laid viņas vaļā un es beigšu pretoties"
Tas Aleksu ieinteresēja.
"Un kāpēc, lai es tev uzticētos?"
"Jo tas ir labākais, ko tu vari dabūt, jo ja tu viņas neatlaidīsi, es pretošos tev līdz savam pēdējam elpas vilcienam"
Alekss apdomāja manus vārdus, skatoties uz mani, it kā mēģinot atrast manā piedāvājumā melus.
"Es piekrītu"
Mana sirds sāka pukstēt priekā atrāk un es nedaudz apmūlsu, negaidot, ka viņa piekrišana nāks tik ātri.
"Tev taisnība, man vajag tikai tevi un visi pārējie mani tikai apgrūtina, tāpēc droši varat iet, bet tikai ja tu mani noskūpstīsi"
Es paskatījos uz Akeksu nedaudz apstūlbusi un tad uz Nelliju un Sāru, kas lika man vāji pamāt ar galvu.
Nellija notvēra manu skatienu un papurināja ar galvu, bet es skumji pasmaidīju un pamāju vieglītiņām uz durvīm un nočukstēju, lai viņas iet.
Izskatījās, ka viņa ar visu varu gribēja pretoties, bet mēs abas zinājām, ka viņai ir jāpasargā sava māsa, tāpēc ar pēdējo atvainošanās čukstu, Nellija atbalstot savu māsu devās uz durvīm, kuras atverot, es ieraudzīju Stefanu, kas satvēra manu skatienu un pret visiem spēkiem, man noritēja vēl viena asara un tad viņš pazuda, durvīm aizveroties.
Es gribēju turpat salūzt un raudāt līdz kamēr neviena asara vairs nebūtu palikusi, bet es zinu, ka es tā nevaru darīt.
Šoreiz man ir jābūt stiprai.
Es notraucu vienīgo asaru un noslaucīju jebkādas emocījas no savas sejas.
Es stīvi pietuvojos Aleksam, kura smaids dedzināja mani visnepatīkamākākajā veidā iespējams un nostājos uz pirkstgaliem viņa garā auguma dēļ. Bez vilcināšanās es piespiedu savas lūpas pie viņa, ienīstot, kā Aleksa roka glāstija manus matus un pievilka mani tuvāk, mēģinot skūpstu padarīt dziļāku, bet es no viņa atrāvos, vairs nespējot izturēt viņa pieskārienus.
"Esmu pārāk vāja, šī skūpstīšanās liek manai galvai reibt," es padaļai sameloju, apliekot rokas sev apkārt, tādā veidā uzstādot starp mums neredzamu sienu.
Aleksa skatiens atmaiga un viņš noglāstīja manu vaigu, liekot man rūgti atcerēties, kā to bija darījis viņa brālis.
"Piedot, es tiešām neesmu labi izturējies pret tevi pēdējās dienās, bet es to visu darīju tikai mūsu dēļ"
Tu to darīja sevis dēļ un dziļi sirdī mēs to abi zinām, tomēr šie vārdi palika neizskanēti.
Alekss pacēla mani uz savām rokām un izveda no istabas.
Manas acis uzreiz nokrita uz ārdūrvīm, kas bija nedaudz pavērtas, kas apliecināja man, ka viņi ir aizgājuši. Šī ziņa mani priecēja, tomēr dziļi sirdī es sajūta nelielu sitienu.
Es noraku savas emocijas un paskatījos uz Aleksu, kas savu skatienu arī bija pievērsis ārdurvīm, kur tālumā varēja dzirdēt sirēnu skaņas.
Mana sirds palecās, bet es pārmeklēju Aleksa seju, uztraucoties par viņa reakciju.
Par manu pārsteigumu, Alekss neizskatījās pārsteigts un pagriezās ar muguru ārdurvīm un devās uz pagrabu, joprojām ar mani rokās.
Palīdzība brauca, viņam vairs nebija, kur slēpties, tomēr, man tik un tā bija nepatīkama sajūta vēderā.
Iejot pagrabā, Aleks novietoja mani uz krēsla un aizvēra durvis tās aizslēdzot.
Es skatījos apkārt pēc kaut kāda ieroča, ar ko viņš varētu man nodarīt pāri, bet es neko tādu neredzēju.
Istaba bija atstāta tieši tāda pati kā pēdējo reizi, kad es te biju.
Alekss nolika man pretī krēslu un apsēdās uz tā, lūkojoties uz sienu, kurā bija iegravēts tūkstošiem līniju ar viņa paša rokām.
Pat ar visu to, ko viņš man ir izdarījis, tur sēžot, Alekss izkatījās ievainojamāks kā jebkad.
Tur sēdēja pieaudzis vīrietis, bet es redzēju bērnu. Bērnu, kas raudāja, kad viņa vecāki viņu pameta un atstāja tumsā.
Es piecēlos un piegāju pie Aleksa, pavelkot viņu augšā un stipri apskaujot. Pirmajā brīdī Aleksa ķermenis bija stīvs, bet ejot sekundēm garām, tas atslāba.
"Nekas, ko es tagat varētu pateikt, neizlabos, to, ko tavi vecāki tev nodarīja, vai pat to, ko tu pats nodarīji sev un citiem sev apkārt," es nočukstēju noglastot viņa muguru ar vienu ausi dzirdot balsis pirmajā stāvā. "Bet tev ir jāzin, ka viss ir beidzies. Pārstāj cīnīties, tu esi visu izdarījis"
Es uzliku savas rokas uz Aleksa pleciem un viegli atgrūdu viņu, ieskatoties acīs, kas vairs neslēpa smaidu sev priekšā. No viņa acīm tecēja asaras, kas bija pilnas ar gadiem iesprostotām sāpēm.
Es noglāstīju viņa galvu kā to vajadzēja darīt viņa mātei, kad viņam to tik ļoti vajadzēja.
"Palaid visu Alekss, neturi neko, jo viss ir beidzies. Palaid visas savas sāpes"
Pie pagraba durvīm atskanēja vairākas dūres un noskanēja sieviešu balss.
"Atver durvis Alekss!!! Te ir policija, ja tu tūlīt pat neatvērsi, mēs ienāksim ar varu"
Alekss piegāja man priekšā un iedeva man savu skumjāko smaidu.
"Hahaha, tātad beidzot viņi mani ir atraduši," viņa acis vientuļi pavērās manējās. "Paldies Violet, es tiešām nesapratu, cik ļoti es neesmu normāls, bet paldies, ka paliki šo pēdējo reizi pie mana sāna, pat par spīti tam, ka tava sirds pieder kādam citam un es tev ļoti ilgi esmu gribējis pateikt, ka es nenogalināju savus vecākus tevis dēļ, pat ja tevis tur nebūtu, es to būtu izdarījis, jo tāds es esmu psihopāts. Ilgu laiku es vēlējos, lai tu jūties vainīga, bet šodien laikam vairs nav tā diena"
Ar šiem pēdējiem vārdiem, Alekss mani pagrūda prom no durvīm, kamēr pats pieskrēja pie tām, tieši brīdī, kad tās atsprāga vaļā.
Metāla un betona gabali aizlidoja pa gaisu un istabas stūri nekustīgi gulēja Aleksa ķermenis.
No sprādziena spēka man aizkrita ausis un neko nedzirdot, es skatījos uz priekšu, ļaujot savām asarām vaļu.
Vīri melnos tērpos ar pielādētiem ieročiem ieskrēja istabā un kāds runāja arī ar mani, bet es neko nedzirdēju. Manas acis lūkojas uz Aleksa ķērmeni un mana nojauta zināja, ka tur vairs nav nekādas dzīvības.
Alekss bija miris.
Es sajūtu ap sevi rokas un redzēju, ka tā ir Greisa, kas ar asarām acīs mani apskāva, bet es joprojām nespējot pakustēties skatījos uz vīriem, kas atradās apkārt Aleksa ķermenim.
Istabā ienāca mediķi un viens uzklāja Aleksam virsū baltu palagu, kamēr divi citi mēģināja runāt ar mani un ar grūtībām es dzirdēju tikai dažus viņu vārdus.
"Viņa ir šoka....miris.....ļoti vāja.......jāved uz slimnīcu"
Es aizvēru acis, jūtot, cik stipri man zvana ausīs un dreb mans ķermenis, bet pat ar visu to es sadzirdēju pazīstamo balsi un atvēru acis.
Tur stāvēja Stefans, aizelsies, ar iegriezumiem un skrāpējumiem uz rokām un kājām. Viņa acis sameklēja mani un es gribēju ieslīgt viņa rokās un raudāt līdz bespēkam.
Ārsti mani piecēla un veda prom no Stefana, pret ko es gribēju protestēt, bet mana balss bija kā čuksts kara laukā.
Neviens mani nedzirdēja.
Es paskatījos uz priekšu ieraugot Lesiju ejot garām policijas tērpā, bet man nesanāca uzdot nevienu jautājumu, jo es ieslīgu tumsā.

Ļoti ilgu laiku mani mocija tāds kā rakstnieka bloks un es zināju, ka pie tā ir vainīga mana depresija, tomēr es vairāk kā gadu to izgnorēju un domāju, ka es visu kontrolēju, tomēr vienā brīdī tā tevi iznīcina un tad es zināju, ka man ir vajadzīga palīdzība, tāpēc atrodos tagad slimnīcā.
Pateicoties pāris cilvēkiem es tomēr atguvu savu dzirksti priekš rakstīšanas un es tiem cilvēkiem esmu ļoti pateicīga.