Ar Dēmonu Zem Viena Jumta

Un es pilnībā ļāvos

Cik auksti.
Es atvēru acis cenšoties pierast pie tumsas lai varētu kaut ko saskatīt.
Man nāk miegs.
Es izdzirdēju kaut kādu skaņu un viss mans ķermenis sastinga.
Kas tas bija?
Cauri manam ķermenim pārskrēja šermuļi.
Es paskatijos uz loga pusi un ieraudzīju kaut ko līdzīgu cilvēka siluetam.
Es skaļā balsī iespiedzos un paslēpos zem segas.
Palīdziet man kāds.
Kāds uzlika savu roku uz mana pleca un es atkal iespiedzos.
Liec mani mierā, lūdzu.
"Kuš, kuš Violet tā esmu es"
"Mammu"
Nometu segu zemē un uzreiz apskāvu Greisu.
"Kas notika es pamodos jo dzirdēju tevi bļaujam"
"Mam te kāds bija"
"Par ko tu runā"
"Kaut kāds vīrietis stāvēja manā istabā"
"Tu atkal murgoji?"
"Nē, te tiešām kāds bija"
Viņa man netic.
"Un ko tu logu atstāji vaļā? Tas ka ir vasara nenozīmē ka ārā ir silts un sega ārī zemē"
"Es neatstāju, zvēru ka logu aiztaisiju"
"Tu man centies ieskaidrot ka viņš pats attaisījās?"
"Nē bet..........."
"Labi pietiks ej gulēt"
"Es tikai..........."
"Es teicu gūlēt ir jau divi naktī"
"Labi"
"Laba meitene, arlabunakti"
Greisa uzpieda buču uz manas pieres.
"Arlabunakti"
Viņa aiztaisija logu, izslēdza gaismu un aiztaisija aiz sevis durvis.
Esmu pārliecināta ka te kāds bija.
Viss miegs tagad jau bija pazudis.
Man bija vienkārši bail iet gulēt, ja aiztaisīšu acis kāds atkal varētu atnākt.
Mana mamma domā ka es murgoju.
Bet tā tas nav.
Esmu simtprocentīgi pārliecināts ka es nesapņoju.
Atkal izdzirdēju kaut kādu skaņu bet tā nāca no loga puses.
Jutu ka manī atgriezās bailes.
Es klusiņām piegāju pie loga un paslēpos aiz aizkariem.
Atkal kaut kas maziņš atsitās pret logu.
Es pagriezu muguru un gāju atpakaļ uz gūltu.
Es nevaru paskatīties ārā pa logu man vienkārši nav drosmes.
Izdzirdēju kā man aizmuguras saplīsa stikls.

Man pie kājām pieripoja milzīgs akmens, kuram apkārt bija piesieta zīmīte.
Es pieliecos atsēju zīmīti un sāku to lasīt.

Tu vari beidzot attaisīt logu, man jau apriebās tevi gaidīt.
S.

Es pagriezos un pamaniju ka akmens izdauzīja iespaidīgu caurumu logā.

Mamma mani nositīs un es tūlīt nositīšu kādu citu.
Uzmanīgi pārkāpu pāri stikliem lai nesagrieztu kājas.
Ceru ka Greisa to nedzirdēja.
Attaisiju logu un paskatijos ārā.
Pirmajā brīdī man bija grūti kādu saskatīt bet kad manas acis pierada pie tumsas es pamaniju lejā kādu stāvam.
Seju bija grūti saskatīt, viņam bija melna jaka un kapuce bija uzbāzta virsū.
Puisis.
Viņam rokās bija lukturis ko viņš spīdināja sev virsū.
Es jau pēc zīmītes biju sapratusi kas viņš ir.
"Stefan ko tu šeit dari?"
"Izklaidējos"
"Runā klusāk pamodināsi Greisu"
Ja viņa jau nav pamodusies.
"Tev derētu mazāk uztraukties"
Es čukstus uzbļāva virsū Stefanam.
"Tu izdauziji ar akmeni man logu un tu vēl gribi lai esmu mierīga???"
"Pati vainīga ka liki man tik ilgi gaidīt"
Viņš vēl saka ka es esmu vainīga?
"Tu taču nebiji tas kas bija manā istabā?"
"Par ko tu runā, es tikko atnācu"
Tas saucās viņš ilgi mani gaidīja.
Laikam tas tiešām bija kaut kāds sapnis.
Vai drīzāk murgs.
"Labi vienalga, ej mājās"
"Man tev ir labāks piedāvājums, izkāp ārā pa logu un ejam pastaigāties"
"Sapīpējies esi? Ja nepamaniji šīs ir otrais stāvs"
Es nevēlos salauzt kāju vai vēl kaut ko lai aizietu ar viņu pastaigāties.
"Tu laikam filmas nemaz neskaties, parasti puisis pamet ar akmentiņiem pa logu, meitene ieraugot puisi ir drausmīgi priecīga un viņa dēļ izkāpj ārā pa logu"
"Kādas filmas tu tur vispār skaties?"
"Nav tava darīšana"
"Nu ja jau nav mana darīšana tad arlabunakti"
"Nē pagaidi, pagaidi es vienkārši sastrīdējos ar tēvu un man vajag kāda kompāniju"
Neredzēju viņa sejas izteiksmi bet viņa bals izklausījās ļoti nomākta.
"Es īsti nezinu"
"Es tevi ļoti lūdzu man vajag tavu atbalstu"
Tas ko es laikam taisos darīt ir pat ļoti nepareizi.
Bet es viņu nevaru šādi pamest, šī ir pirmā reize kad viņš man kaut ko tādu atklāj.
Man viņam ir jāpalīdz.
"Labi bet kā lai es tieku lejā?"
"Pa kāpnēm"
"Kādām kāpnēm?"
"Tās kuras tev stāv pie loga"
Ko?
Man tur nekad nav stāvējušas kāpnes.
Es izliecos ārā un ieraudzīju kāpnes kuras bija novietotas tieši pie mana loga.
"Tu viņas šeit novietoji?"
"Nē viņas te jau tā stāvēja kad es atnācu"
Dīvaini.
"Laikam Greisa būs tur viņas atstājusi un aizmirsusi novietot atpakaļ"
"Tad tu nāksi?"
"Nāku jau nāku"
Es apsēdos uz palodzes un uzmanīgi izliku vienu kāju ārā un kad tā bija uz pakāpiena es uzmanīgi arī izliku otru kāju.
Kāpt lejā bija nedaudz baismīgi jo kāpnes ik pa brīdim pakustējās.
Un Stefana īdēšana nemaz nepalīdzēja.
"Nu ātrāk taču, tu vari daudz ātrāk"
"Es jau cenšos"
"Nepietiekami"
Kad manas kājas beidzot sajuta zemi es biju svētlaimē.
"Ko tagad?"
Stefans viltīgi pasmaidija.
"Mēs iesim pastaigāties"
Bez vairāk paskaidrojumiem viņš aizgāja pa priekšu un es vienkārši sekoju.

Stefans.

Es atvēru vārtiņus un uzreiz gāju uz pagalmu jo zināju ka tur atrodas logs no Violetas istabas.
Es nezinu man vienkārši gribas viņu redzēt viņa man kādu ļoti atgādina, kādu man ļoti tuvu cilvēku.
Tieši tāpēc es vēlos pasargāt viņu.
Nevēlos lai ar viņu notiek tas pats kas notika ar Klēru.
Es izdzirdēju kliedzienu.
Violeta!!!
Pieskrēju pie loga bet kad ieraudzīju kādu lienam ārā pa logu, es paslēpos krūmos un vēroju notikušo.
Logs bija vaļā un kāds izlīda ārā no Violetas istabas.
Šis cilvēks izskatījās ka steidzās bet viņa seju es nevaru saskatīt. Ir pārāk tumšs.
Drīz pēc tam istabā ieslēdzās gaisma.
Pēc apmēriem sapratu ka svešinieks noteikti ir vīrietis.
Lieta kas pārsteidza mani viss vairāk bija tas ka viņš pagriezās un ieskatijās man acīs.
Un es atkal sajutos kā bērns.
Viņa acis cilvēkā iedvesa bailes.
Un viņa eksistence nāvi.
Es paskatijos uz loga pusi un pamaniju ka kāds pie tā ir piegājis.
Arī viņš to pamanīja tāpēc atstāja kāpnes un pārlēca pāri žogam.
Tā bija Greisa kas bija pienākusi pie loga ko viņa aiztaisija un uzreiz pēc tam arī tika izslēgta gaisma.
Kas pie velna viņš bija? Un ko viņš darīja Violetas istabā?
Kad māja iestājās pilnīgs klusums es salasiju mazus akmentiņus un sāku mest tos pret viņas logu.

Violeta.

"Ko mēs šeit darām?"
"Es taču teicu ka mēs tikai pastaigāsimies"
"Mēs šeit nedrīkstam atrasties"
"Atslābsti tak un sāc dzīvot"
Stefans mani bija atvedis uz piecstāvīgu rūpnīcu.
Jā jūs nekļūdijāties.
Viņš mani atveda uz kaut kādu rūpnīcu kur uz žoga pa visurieni bija pielikta lapa kur ar skaidriem burtiem bija uzrakstīts.
Ieja aizliegta, šeit ir novietotas novērošanas kameras.
Un bija arī tādi uzraksti.
Bīstami.
Un vēl arī šādi.
Īpašumu apsargā trenēti suņi.
Šī rūpnīca jau kā vairākus gadus nestrādā bet viņu neviens nenojauc jo tas patērētu daudz naudas.
Viņa te ir vienkārši atstāta nogrušanai.
"Es nemaz nespēšu tam žogam tikt pāri"
"Neviens neteica ka tev viņam būs jātiek pāri"
"Bet kā ar kamerām un suņiem?"
"Tu tām muļķībām noticēji? Te kādreiz bija suns kas nomira jo bija jau ļoti vecs un kameras te jau nestrādā kā divus gadus"
"Skaidrs, bet kā mēs vienalga tiksim iekšā?"
"Pa šejieni"
Stefans novācu kartona kastes un aiztām bija diezgan liels caurums"
"Ou"
"Dāmām priekšroka"
Es pieliecos un rāpus izlīdu cauri caurumam žogā.
Tūlīt pēc tam izlīda ārā arī Stefans.
"Tu tiešām sastrīdējies ar savu tēti?"
"Nē tie bija meli lai izdabūtu tevi ārā"
"Es zināju ka nedrīkstu tev uzticēties"
Viņš mani apveda ap stūri.
"Tu iesi mājās?"
"Nē ja jau esmu atnākusi tad arī palikšu"
Un es pilnībā ļāvos.

Beidzot uzrakstīju.
Vajadzīgais zvaigznīšu skaits pienāca ļoti ātri man pat jāsaka pārāk ātri bet tas nekas.
Nākamo likšu kad šī sasniegs 30 zvaigznītes.
A un vēl viena lieta es jūs visus mīlu jūsu komentāri vienmēr man uzlabo dienu.