Ar Dēmonu Zem Viena Jumta

Kas tikko notika?

Tieši ar zvanu ieeju klasē un apsēžos savā vietā.
Man nepatīk šī klase, jo šeit var sēdēt tikai pa vienam.
Man laikam draudzenēm vajadzētu pastāstīt par starpgadījumu, kas šodien notika, bet tik ļoti negribas.
Isplēsu no burtnīcas lapiņu un uzrakstīju nelielu aprakstu par to, kas šodien notika.
Man jau īsti nemaz negribas stāstīt, bet zinu, ka, ja nepastāstīšu, tas man atspēlēsies dubultā.
Saloku lapu un metu Nellijas virzienā.
Taču man par nelaimi skolotāja tieši tajā brīdī gāja garām Nellijas galdam, tāpēc zīmīte piezemējās viņai tieši pie kājām.
Ak lai nolāpīta tā mana veiksme.
Ikviens šajā klasē zin, ka ikkatra zīmite, kas nonāks pie skolotājas, tiks izlasīta visas klases priekšā.
"Kas tad mums te"
Es paskatos uz Nelliju un starp mums noritās bezvārdu saruna.
Sapratusi manu domu gājienu viņa pamāja ar galvu.
Kad skolotāja liecās pēc zīmītes, es pielecu kājas un pa visu klasi iebļāvos:
"Asta la vista ārā pa logu laizās geji"
Visu galvas automtiski pagriezās uz loga pusi, tostarp arī skolotājas.
Paskatijos uz Nelliju, kura tieši tajā laikā pasniedzās pēc zīmītes un iebāza to kabatā.
Uz mani nosodoši paskatās skolotāja.
"Man tiešām likās ka tie bija geji, kas to būtu domājis, ka tas bija tikai vīrietis, kas apmīļoja suni"
Es nevainīgi pasmaidiju.
"Kur pazuda zīmīte?"
"Skolotāj, kāda zīmīte? Stress noteikti jums liek iztēloties."
Skolotāja mani vēl cieši vēro, bet tieši tajā brīdī noskanēja zvans.
Kopā ar Nelliju un Natāliju es izgāju no klases.
Natālija, turot vēderu, smejas kā apsēsta, bet Nellija domīgi lasa zīmīti.
"Tātad vēstule ir pie Stefana?"
Es pamāju ar galvu.
""What the hell", kā vēstule nonāca pie dēmona?"
Sarunā iesaistijās Natālija.
Nellija, nesakot ne vārda, iedeva zīmīti Natālijai.
Jutu kā man telefons vibrē kabatā.
Nepazīstams numurs.
"Jā"
"Velcies šurp, man gribas ēst"
Es šausmās iepletu acis.
Šo balsi es atpazītu pat ar galvu podā.
Kā pie velna dēmons dabūja manu numuru?          
Āaa...., nu jā, viņa tētis taču ir direktors, bet šo faktu es visu laiku aizmirstu.
Izlēmu vēl nedaudz patēlot muļķi.
"Kas šeit runā?"
"Tavs lielākais murgs, kas tevi izlidinās pa logu, ja pēc piecām minūtēm nebūsi ar ēdienu pie mana galda"
To pateicis viņš nometa klausuli.
"Man jāskrien, dēmons izsauca pie sevis"
Iedevu draudzenēm buču un sāku skriet tā, it kā man dzītos pakaļ mafija.
Kas tiešām notiks, ja pēc piecām minūtēm nedabūšu viņam ēdienu?
Tuvojoties viņa klasei, manu seju pārklāja auksti sviedri.
Mammīt, izglāb mani!
Beidzot saņēmusies, es iegāju klasē.
Skats kas man pavērās bija tiešām dīvains.
Viens no galdiem atradās kājām gaisā uz skolotājas galda, miskastes saturs atradās uz palodzes, dēmona sekotāji bija sapulcējušies apkārt viņam un vienīgais cilvēks, kas izskatijās daudz maz saprātīgi atradās zem dēmona pakaļas.
Ko tādu katru dienu te neieraudzīs.
"Tu kavē, sasodīts"
Pusis centās aizlaisties, bet par to viņš dabūja pa seju.
Es pat negribu zināt ko tas nabaga puisis viņam nodarīja.
Pie manis piegāja puisis ar rudiem un nedaudz čirkainiem matiem.
"Tad tu esi tā, kas iesprūda zem skolas soliņa"
Mani vaigi kaunā piesarkst.
To atgadījumu man neviens neļaus aizmirst.
Es ar drebošām kājām piegāju pie zēnu bara.
"Es atnesu ēdienu"
Jau pēc sekundes maisiņš vairs neatradās manās rokās.
Šādi stāvot ar drebošām kājām, pavērtu muti un nedaudz ieplestām acīm es noteikti izskatos pēc vistas, kas cenšas izdēt olu.
Čirkainais puisis, kas joprojām stāvēja man blakām, atkal pievērsa visu savu uzmanību man.
"Starp citu mani sauc Olafs"
Paga nopietni???
Viņa vārds man atgādina manu super milzīgo onkuli, kas nespēj pat iekāpt normāla lieluma mašīnā, jo tā ir viņam par mazu.
Es to domāju burtiskā nozīmē.
"Tātad, vai tā ir taisnība, ka tu darīsi visu ko tev liks Stefans?"
Es pamāju ar galvu.
Nu protams es varēju atteikt, bet man labāk patīk, ka galva vēl atrodas uz maniem pleciem.

No nelielās publikas, kas atradās blakus dēmonam izskanēja tādas kā gaviles.
Visi reizē kaut ko sāka bļaut.
"Uztaisi man masāžu"
"Novelc savas drēbes"
"Izpildi manus mājasdarbus"
"Iesper matenes skolotājai"
"Sāc dejot striptīzu"
"Izlec arā pa logu"
Tā tas turpinājas pāris minūtes, kas vilkās kā gadi.
Klasē atskanēja diezgan skaļš troksnis, kas visiem uzreiz lika aizvērties.
Galds uz kura dēmons nesen sēdēja tagad atradās uz zemes un viena kāja viņam nestabili karājās.
Jutu ka kāds mani spēcīgi parauj pie sevis.
Visi sastinga tādā kā šokā, nu, ja godīgi, es arī.
Dēmons draudoši paskatijās uz saviem laikam jau draugiem, ja tā viņus var saukt.
"Viņa klausīs tikai man"
Man liekas, ka tajā momentā no manas sejas aizplūda visas asinis.
Okey, vai kāds nevēlētos man paskaidrot kas tik tikko notika?