Ar Dēmonu Zem Viena Jumta

Viss ir haosā

Es sēdēju uz zemes līdz sajutu ka kāds uzlika savu roku uz mana pleca.
Pagriezu galvu un sastapos ar Alekša seju.
"Kā tu šeit nonāci?"
"Es tevi vienmēr vēroju"
Es piecēlos kājās un meklēju pēc palīdzības.
Kur visi palikuši?
Alekss izvilka ārā nazi un nāca man tuvāk.
"Lūdzu netuvojies, ej prom"
Es sāku skriet taču dzirdēju ka Alekss ir pavisam tuvu.
"PALĪDZIET MAN KĀDS"
Nē no kurienes man priekšā parādījās siena un es biju iekļuvusi strupceļā.
Alekša sejā bija redzams ļauns prieks.
Viņš to izbauda.
"Nedari to"
"Violet, Violet"
Es atvēru acis un strauji piecēlos pavisam aizelsusies.
Tas bija tikai sapnis, tikai sapnis.
Greisa uztraukusies mani vēro.
Šis murgs mani jau vajā pāris dienas.
Tas vienmēr atkārtojas, visu laiku es jūtu nāves bailes, taču es nekad neredzu beigas.
Es nezinu vai beigās nomiršu vai palikšu dzīva, uz beigām es vienmēr pamodos.
"Vai kārtējais murgs?"
"Jā"
"Un tas atkal atkārtojās?"
"Jā"
"Tikai esi uzmanīga, dažreiz sapņi var būt tikai mūsu iztēle bet dažreiz tie var arī tevi brīdināt par briesmām"
"Tu taču zini ka es tādām lietām neticu"
"Es tikai saku, tu man arī neatbildēji kas ar tevi toreiz notika"
"Tev nav ne parko jāuztraucas"
"Nav? Tu kopš tās dienas uzvedies ļoti savādi, it kā tu šeit esi bet neesi"
"Man ir viss kārtībā"
"Nu labi, labi es jau tikai uztraucos par tevi"
"Mainām tēmu"
"Tad mainām, tu jau vari lēnām sākt kravāt mantas"
Jau?
"Tik ātri?"
"Nu pēc kaut kādas nedēļas es domāju ka mums ir jā pārvācās"
"Mēs pārvāksimies pie Džefersoniem"
"Tieši tā, līdz kāzām arī vairs nav tik ilgi jāgaida"
Es par kāzām jau biju nedaudz piemirsusi.
Vai es maz to gribu?
Kļūt par vienu ģimeni.
Ir grūti jo viņi man ir gandrīz vai kā svešinieki.
"Tad jau es sākšu lēnām krāvāt mantas bet to es sākšu darīt rīt jo šodien man ir slinkums"
"Labi, ja kas zvani, man jāskrien uz darbu es jau kavēju"
"Lai tev veicas, atā"
"Ātā mīļumiņ"
Greisa aizvēra manas istabas durvis un drīz pēc tam es dzirdēju kā aizvērās āras durvis.
Nu ko esmu viena.
Ko es varētu šodien padarīt?
Es izkāpu ārā no gultas paņēmu drēbes ko vēlāk pārvilkt un taisnā ceļā devos uz dušu.
Tas palīdzēs man pilnībā pamosties.
Novilku drēbes un viņas visas nometu uz zemes, vienā kaudzītē.
Skatoties spogulī kas bija mana auguma lielumā es jau kārtējo reizi sapratu cik man ir nepilnīgs augums.
Esmu diezgan īsa arī manas krūtis nav lielas un mana āda izskatās nedabīgi bāla.
Lieta par ko es lepojos ir mani rudie mati un zaļās acis.
Ziņu ka šī kombinācija nav diezgan bieži sastopama, tāpēc tā ir gandrīz vai eksotiska.
Bet tā savā ziņā esmu parasta, tāda pati kā pārējās.
Un kā es varēju iepatikties Danielam?
Pieminot viņu es sajutu pakrūtē tādu kā nepatīkamu sajūtu.
Zinu ka pašlaik mani moka sirdsapziņa.
Viņš tikai vēlējās palīdzēt un es viņam šitā uzbļāva virsū.
Es esmu drausmīgs cilvēks.
Pat sapratīšu ja viņš vairs negribēs ar mani runāt, vai vispār mani redzēt.
Es izturējos pret viņu drausmīgi, viņš to nebija pelnījis.
Iekāpu dušā un noregulēju ūdeni.
Es izmantoju trīs vietas par savu domāšanas kabinetu.
Dušu, podu un gūltu.
Tās ir tās vietas kur es apdomāju savas dzīves jēgu.
Nespēju noticēt ka viņš ir brīvībā.
Elpo to pašu gaisu ko es un iespējams pašlaik atrodas pavisam tuvu.
No šīs domas vien man palika drausmīgi slikti.
Tik slikti ka gribējās vemt.
Labāk par to nedomāšu.
Nez ko dara Stefans?
Ja godīgi es vēlos viņu redzēt.
Gribu dzirdēt viņa balsi un redzēt viņa seju, ir pagājušas tikai pāris dienas bet man viņa tik ļoti pietrūkst.
Man ir jāizdomā veids kā apvaldīt šīs jūtas.
Galvenais par viņām neviens nedrīkst uzzināt, viņš būs mans brālis un šādas jūtas es nedrīkstu lolot pret savu nākotnes pusbrāli.
Tas pat nav likumīgi.
Kad es vispār sāku par viņu domāt vairāk nekā tikai mans pusbrālis, vēl nesen man likās ka viņu ienīstu, bet tagad es skumstu jo vēlos viņu redzēt.
Dažreiz es pati nesaprotu savu sirdi, tā ir tik dīvaina.
Pēc tam kad pabeidzu visu ko man parasti jāizdara no rītiem, iemetu sasvīdušās drēbes veļas grozā un devos lejā.
Man īsti nav ko darīt, tāpē es iziešu ārā pastaigāties.
Būšu veselīga un vēlāk vēl uzēdīšu čipšus.
Jup pilnīgi veselīgi.
Un nemaz nav dārgi.
Laikam.
Ievilku kāju kedās, sakārtoju matus un devos ārā, neaizmirstot aizslēgt durvis.
Vienkārši kaut kādu pustundiņu pastaigāšos un rīt varētu aiziet uz upi nopeldēties.
Pasaukšu Natāliju līdzi, o cik jauki jau izdomāju plānus uz rītdienu.
Iebāzu austiņas ausīs un uzslēdzu pirmo dziesmu kas bija manā playlistā.
Un tā bija dj got us falling in Love.
Ir labi paklausīties klasiku, tie laiki bija tik stilīgi.
Vēl ir ushera dziesma scream, bet smieklīgi lieta ir tāda ka līdz pat 14 gadiem es nesapratu par ko ir dziesma un tad kad man beidzot pieleca............nu tad jā.
Es par to tik ilgi smējos.
Pašlaik es varētu doties uz ezeru bet tas ir pārāk tālu, tāpēc vienkārši došos uz parku jo tas atrodas pavisam netālu no manas mājas.
Apmēram desmit minūšu attālumā, ja iet lēnām.
Es pagriezos un paskatijos uz aizmuguri.
A tas bija tikai kaķis, man likās ka kāds mani vēro.
Tas gan mani nobiedēja.
Pēdējā laikā esmu kļuvusi ļoti tramīga pret šīm lietām.
Man pat ir bail aizmigt pa naktīm.
Parasti es to spēju izdarīt kad ārā parādās pirmie saules stari.
Diezgan stūlbi jo līdz tam laikam man kaut kā sevi jaisklaidē.
Apsēdos uz soliņa un nolēmu nedaudz aiztaisīt acis.
Gulēt es protams nejiešu negribu taču lai manu telefonu nozog.
Tikai pievēršu acis.