Ar Dēmonu Zem Viena Jumta

"Paga, kas ir Alekss?"

"Ak mans dievs, piedodiet lūdzu, es nezināju"
"Viss taču kārtībā"
Es paslēpu enciklopēdiju aiz muguras.
Nespēju noticēt, ka tikko iesitu savam skolas direktoram.
Nu kāpēc es vispirms daru un tikai tad domāju.
"Ko mēs šeit stāvam, labāk iesim uz viesistabu"
Es noliku enciklopēdiju uz galda un sekoju...... a kā lai es viņu dēvēju?
Par patēvu, dēmona tēti, skolas direktoru vai vienkārši saukt viņa vārdā?
Nu labi, pagaidām viņš būs tikai skolas direktors, jo par kaut ko citu man viņu grūti iedomāties.
Oho, smalka istaba.
Nu ko, šai ģimenītei naudas noteikti nepietrūks.
Bet ir kāda lieta kas mani pārsteidz.
Nezinu, laikam biju viņu iedomājusies par kaut kādu aukstu asinsūcēju( nevainojiet mani, skolotājas kas strādā skolā kurā mācos ir raganas un viņa dēls viņam noteikti palīdz uzlabot imidžu)
Sienas tapetes bija dzeltenā krāsā un pašā istabā bija daudz logu, kas padarīja to ļoti gaišu.
Arī augu te nepietrūka.
"Piesēdi"
Es iekritu dīvānā, bet uzreiz iztaisnoju muguru, lai direktors nedomā ka esmu rupja.
"Nu ko, šī sanāk ir mūsu oficiālā iepazīšanās, tātad priecājos ar tevi iepazīties"
"Es arī ļoti priecājos ar jums iepazīties"
"Tu laikam gribi zināt kāpēc šeit atrodies"
"Ziņkārīga es noteikti esmu"
"Nu, pirmkārt, tava mamma aizbrauca prom uz darba darīšanām un būs atpakaļ pēc divām dienām, tāpēc to laiku tev nāksies palikt šeit"
What?
"Es nevaru šeit palikt. Man nemaz nav līdzi nepieciešamās lietas un drēbes"
"Neuztraucies, tava mamma jau sakrāmēja lietas ko tev varētu vajadzēt un pati atveda uz šejieni"
Nu protams, man vajadzēja to paredzēt. Tā taču ir mana mamma!
"Bet vienalga, es nevaru tā vienkārši šeit palikt"
Tas nozīmēs, ka divas dienas atradīšos ar Stefanu zem viena jumta.
Es zinu, ka tas vienalga kaut kad notiks, bet labāk pagaidām to lietu sasteigt.
"Protams, ka vari un es nepieņemu atbildi nē"
"Bet...."
"Tu paliec un tas ir mans galējais lēmums"
"Nu labi"
"Šī atbilde man jau patīk labāk"
Savam vecumam viņš ir ārkārtīgi stūrgalvīgs.
Liekas, ka es tomēr palieku.
Man par nožēlu.
"Kad Stefans būs mājās?"
"Nav ne mazākās nojausmas, dažreiz viņš mēdz pazust uz vairākām dienām"
Tas nozīmē, ka šīs divas dienas viņš pat varētu nebūt mājās.
Paldies dievam.
"Hmm, skaidrs"
"Tu tikai netiesā viņu pārāk skarbi"
"Kādā ziņā?"
"Stefans patiesībā ir labs puisis un diezgan viegli ievainojams"
"Jūs gribat teikt, ka jūsu dēls ir jūtīgs?"
Es centos apturēt smieklus, kas tik ļoti gribēja izspraukt arā.
Viņš??? Un jūtīgs??
Ļoti smieklīgi.
"Tev varētu būt grūtības tam noticēt, bet tas bērns izgāja cauri drausmīgai pieredzei"
"Vai drīkstu zināt kādai?"
"Nu viņa........"
"Sirmais veci, esmu atpakaļ"
Stefans.
Nu kāpēc man tā nepaveicās, tu varēji vienkārši kaut kur vazāties un šīs divas dienas mājās arī varēji nerādīties.
Stefans ienāca istabā izskatoties kā sek*a dievs.
Man ir jāatzīst, bet viņš ir ārkārtīgi pievilcīgs.
Gandrīz vai siekalas mutē rodas skatoties uz šo cilvēku( ja jūs viņu redzētu dzīvē noteikti teiktu to pašu, ko saku pašlaik es)
Bet tas nemaina faktu ka viņš ir dēmons.
Plus vēl viņam ir ārkārtīgi kaitinoša personalitāte.
Tā, it kā tev tādas nav.
Protams ka nav.
Tu pati tici tam, ko tu runā.
Jā, nu varbūt neīsti.
Tev nav jēgas ar mani strīdēties, es vienmēr uzvaru.
Es zinu.
Tad kāpēc tu to vienmēr dari?
Tu domā, ka es zinu!?
Kā man riebjas strīdēties ar savām smadzenēm, tām vienmēr ir taisnība, nerunājot par to, ka darot to es izskatos pēc trakās.
Kurš vispār strīdās ar savām smadzenēm?
"Tu vēl esi šeit?"
Man pagāja pāris minūtes līdz sapratu, ka Stefans runā ar mani.
"Jā un būšu vēl divas dienas"
"Vari palikt, tikai nemaisies man pa kājām"
Sapņo vien.
"Mēs ar Violetu domājam uzspēlēt kādu galda spēli, vai vēlies pievienoties?"
"Tu to spēli vari sev iebāzt paka*ā"
Vairs neko neteikdams, Stefans pagriezās un aizgāja prom.
"Tātad labs puisis un vēl jūtīgs?"
"Ja tu viņu iepazītu labāk, tu to pati pamanītu"
Pazīstu jau pietiekami labi, lai zinātu cik viņš ir labs.
"Varbūt uzspēlējam kādu galda spēli?"
"Es tiešām labprāt ar jums uzspēlētu, bet esmu ārkārtīgi nogurusi un labāk iešu atpūsties, ja jums nav iebildumu"
"Nē nē, protams. Vai atceries, kur atrodas istaba, kur pamodies? Tā būs tava"
"Gan jau atradīšu"
"Nu tad arlabunakti"
"Arlabunakti"
Direktors ar savu dēlu nemaz nav līdzīgi, viņš laikam ir atsities savā mātē.
Kā pareizi atceros, mana istaba atrādās otrajā stāvā.
Lēnām kāpu pa kāpnēm un skatījos vai nekur tuvumā nav Stefans.
Man viņu nekādi nesanāk saprast.
Vienu brīdi viņš izturas kā dēmons, tad atkal bučo manu vaigu un saka cik mīļa māsa es esmu un, tad atkal viņš mani ienīst.
Cik sarežģīts cilvēks.
Nu kāpēc otrajā stāvā ir tik daudz durvis.
Kā lai es atceros kuras ir manas?
Viņas visas vēl ir vienādā krāsā.
Jūs laikam jokojat.
Nu labi, varbūt šīs?
Nē, tā ir tualete.
Vispār tā ir jāiegaumē, vēlāk noderēs.
Vajadzēja direktoram paprasīt, lai viņš mani aizved līdz manai istabai.
Varbūt tā bija pašā galā?
Nu ko, mēģināts nav zaudēts.
Es atveru galējās durvis un pabāzu galvu, lai apskatītos vai esmu trāpījusi desmitniekā.
Aleluja.
Enciklopēdija arī vēl tepat stāv uz galda.
Un es pat neuzskrēju virsū Stefanam.
Tad beidzot man dzīvē arī veicas.
Cik es esmu nogurusi.
Ignorēju drēbes un likumus, kas liecina, kad tu ej gulēt tu parasti pārģērbies.
Iekritu gultā, pārvilku segu pāri galvai un lēnām migu ciet.
Pamēiģiniet tik smadzenes sapņot par viņu.
Tikai pameiģiniet.....................

"To this place to you babe, I can't stay away, can't stay away.
We get up we go down then we go One More round.
It's wrong they say I can't stay, I can't stay away no I can't stay I can't stay away"
"Ak dievs, mūsu dziesma"
Alekss pagriezās pret dīdžeju un uzbļāva viņam.
"Neesmu taču vectētiņš, ausis neuzsprāgs. Pagriez taču skaļāk"
"Skaiti, ka tas jau ir darīts"
Pēc viņa lūguma dziesma tika pagriezta vēl skaļāk.
"Tā jau labāk"
Mūsu ķermeņi kustējās ritmiski. Tā kā dejojam jau vairākas stundas, esmu pilnīgi sasvīdusi un zinu, ka arī mans meikaps noteikti ir izsmērēts pa visu seju.
Es centos parkliegt mūziku, kas tagad bija tik skaļa, ka lika grīdai vibrēt.
Un manām ausīm sāpēt.
Tipiski.
"Es aiziešu uz tualeti"
"Ar ko tu aizrīsies?"
"Es teicu ka aiziešu uz tualeti"
"Ah labi"
Es pametu Aleksi, kas bija pārāk iedziļinājies dziesmā, lai man pašlaik pievērstu uzmanību.
Ejot uz tualetes pusi man virsū uzgrūdās daudzi cilvēki, daži pat gramstijās.
Bija skaidrs, ka te visi jau sen ir piedzērušies un viņiem ir vienalga, ka jau kādu laiku laizās ar nepareizo partneri.
Es dzert nedrīkstu, jo mans kuņģis vienkārši nepanes alkoholu.
Pēdejo reizi, kad to lietoju es gandrīz nomiru, bet Alekss bija pārāk piedzēries lai viņam tas rūpētu.
Drausmīga pieredze.
Pēc neciešamajiem meklējumiem es beidzot atradu ko meklēju.
Šausmas, atgādina izgāztuvi.
Un te vēl smird pēc vēmekļiem.
Pārkāpu pāri sievietei, kas atslēgusies gulēja pie durvīm.
Piegāju pie spoguļa, kur manas domas tiešām apstiprinājās.
Es izskatos šausmīgi.
Pamanīju, ka zilumi uz kakla pat ar kosmētiku virsū vienalga ir redzami.
Nolāpīts, kam tā kosmētika vajadzīga, ja pat nevar paslēpt zilumus uz mana kakla.
Es nomazgāju seju un ieskatījos spogulī.
Kāpēc es nevaru aiziet? Vienkārši pamest viņu un aiziet?
Es to gribu, es to tik ļoti vēlos, aiziet un nekad neatgriezties.
Bet es to nevaru.
I just can't stay away from him.
"Te tu esi, es jau domāju, ka esi no manis aizbēgusi"
Es pacēlu galvu un ieraudzīju Aleksi, kas knapi turēdamies kājās stāvēja man priekšā.
"Nu tu esi mani atradis"
"Vai tu raudāji?"
"Nē, vienkārši kaut kas acī iebira"
"Tas labi, ka no manis neaizbēgi, jo ja tu to izdarītu, es tevi atrastu, piekautu un ieslēgtu savā pagrabā, bet man nav jēgas tev to visu stāstīt, jo pati to jau esi piedzīvojusi un lieliski zini kas ar tevi notiks"
Mani muskuļi vien sarāvās atceroties sāpes.
"J...a tev man nav jāstāsta"

Es pamodos, jo jutu, ka kaut kas smags bija man virsū.
Cik neērti, es pagriezos ieraugot Stefana seju pāris centimetru attālumā no manas sejas.
Wow.
Viņa seja tuvumā izskatās vēl labāk.
Viņš pats, nez apzinās, cik skaists viņš ir?
Tik mierīgu viņu var reti redzēt.
Es pamaniju, ka kaut kādā veidā esmu nokļuvusi Stefana apskāvienā.
Un manas kājas vēl ir apkārt viņa ķermenim.
Manas smadzenes laikam galīgi čupā sagājušas.
Well i might as well enjoy this.
Es turpināju uz viņu skatīties un apbrīnot viņa skaistumu.
Līdz brīdim kad viņa acis atvēras.
Un tās arī ir vēl skaistākas nekā man likas.
Tā mēs skatijāmies viens otram acīs, līdz mums abiem lēnām sāk pielekt kas notiek.
Stefana acis iepletās šokā un manas izdarīja to pašu.
Stefans ir manā gultā, es esmu kopā ar viņu vienā gultā.........
Ko meitenes dara tādā situācijā?
Man laikam tagad ir jābļauj.
Mēs abi reizē apsēdāmies, es centos piecelties bet aizķēros aiz Stefana kājām un izkritu ārā no gultas.
Ah, mans dibens.
Kā sāp.
"Ko tu dari manā istabā?"
"Es? Da bļ* tu esi ielīdusi manā gūltā"
Man likās ka tas ir sapnis.
Es apskatiju vēlreiz istabu un pamanīju, ka pie sienas atrodas plakāti, kuru tur iepriekš nebija.
Ups.
"Piedod, man likās ka šī ir mana istaba"
"Tinies ārā"
Es taču atvainojos.
Es piecēlos un taisijos iet ārā, bet mani apstādināja Stefana vārdi.
"Paga, kas ir Alekss?"

Šī daļa gan iznāca gara, bet lai nu kā dziesma, ko es uzliku aukšā, tā apraksta Violetas jūtas pret Aleksi.
Tie kas nesaprot angļu valodu, tiem būs grūtāk saprast, bet tie kas saprot, es domāju uzreiz sapratīs.
Un kā jūs domājat - kas ir Alekss?