Ar Dēmonu Zem Viena Jumta

Es viņam pateikšu, kas ir Klēra

Izkāpu no autobusa un nodrebēju no specīgā vēja.
Vēroju kā mākoņi lēnām savilkās, kas lika man nedaudz satraukties, jo lietus ir pēdējais, kas man pašlaik ir vajadzīgs.
Nolēmu pasteigties un sāku iet pa pazīstamo ceļu uz Nellijas mājas pusi.
Jutu kā sirds ātrāk nekā parasti, dauzijās man pakrutē, radot nepatīkamu sajūtu vēderā.
Kas būtu domājis, ka kādreiz šādi uztraukšos, ejot pie savas kādreizējās labākās draudzenes.
Iebāzu rokas kabatās un kļuvu daudz nemierīgāka, kad pietuvojos viņas mājai.
Sajūtu lietus pilienu sev uz vaiga un klusītiņam nolamājos, jo ar lietu tiešām nebiju reiķinājusies.
Tas nozīmē, ka man ir plāna jaka bez kapuces, melns krekls, bikses, laiviņas un nav lietussarga.
Pamanīju piebrauktuvē mašīnu un sapratu, ka viņas vecāki visticamāk ir mājās.
Atvēru vārtiņus, kuri nočīkstēja, kad tika izkustināti no vietas  un iegāju sētā, nervozi  raudzoties uz divstāvu māju, kas kādreiz bija man kā mājas.
Kādreizējā​ košā zilā krāsā, gadu gaitā bija pazaudējusi savu spožumu un tā vietā var redzēt tikai blāvi zilu, kas vairāk jau dominēja ar pelēku.
Savilku jaku ap sevi ciešāk un uzkāpusi pa trīm pakāpieniem, pieklauvēju pie durvīm, jo kā atceros no pēdējās reizes, durvju zvans bija salauzts.
Iekšā kāds nobļāvās, liekot man salekties.
"SANDRA ATTAISI DURVIS, ES LIEKU KLUCI"
Atskanēja vēl viena balss.
"EJU JAU EJU, BEIDZ BĻAUT"
Sieviete atvēra durvis, izskatoties nedaudz aizkaitināta, bet ieraugot mani viņas acis uzreiz atmaiga.
Nellija no savas mātes bija ieguvusi garos brūnos matus un mazo deguntiņu, kas noteikti skrēja viņu ģimenē, jo tāds bija arī Nellijas māsai.
Skārletas acis bija daudz tumšākas nekā viņas meitai, tomēr viņām bija tas pats siltais skatiens, kas lika cilvēkiem justies acumirklī pieņemtiem.
"Ah Violet, kāpēc tu tik sen neesi nākusi ciemos? Liekas neesmu tevi redzējusi veselu mūžību"
Huh?
Viņa nav pateikusi?
Nervozi pasmaidīju un pateicu pirmo, kas ienāca galvā.
"Skolas dēļ esmu ļoti aizņemta"
Viņas sejā parādījās apjukums.
"Bet tagad taču ir vasaras brīvlaiks"
Nolamājos savā galvā un iepļaukāju savas smadzenes, jo pašlaik tās nestrādā kā vajag.
"Man tika uzdoti daudz mājasdarbu un projektu uz vasaru, tāpēc izlēmu sākt strādāt pie tiem agrāk"
Viņa apdomājās par manu atbildi un pamāja ar galvu.
"Laikam tāpēc arī tu neaizbrauci uz vasaras nometni"
"Nometni?"
"Nu jā vasaras nometne, ko jūsu skola rīko, pamatskolas klasēm tā jau sākās pirms vairākām nedēļām, tāpēc Sāra ir prom jau kādu laiku un jums jau arī tikko sākās uz kuru nesen arī aizbrauca Nellija, jūsu skolotājs vēl atbrauca viņai pakaļ, jo autobuss esot bijis pārāk pilns"
"Skolotājs? Bet mūsu audzinātāja ir sieviete"
"Āaa jā, viņš vēl teica, ka aizvieto Grinfildi, kamēr viņa ir slima un nometnē viņš būšot atbildīgais, bet vai tad tu par šo nemaz neesi informēta? Esmu pārliecināta, ka Nellija teica, ka tu tur arī būsi, lai es neuztraucoties, bet kā gan es to spētu nedarīt, ja tā nometne tomēr ir uz visu vasaru..........."
Viņa turpināja runāt, bet es vairs nedzirdēju ne vārda.
Nometne? Kāpēc es neesmu par to neko dzirdējusi iepriekš?
Un ja jau brauc visa skola, tad jau viņi nevarēja mani tik vienkārši palaist garām.
Man radās pēkšņa interese par skolotājas aizvietotāju.
"Kā viņš izskatījās?"
Viņa pārstāja runāt un apdomāja manu jautājumu.
"Kas tad?"
"Nu, tas skolotājas aizvietotājs, jūs taču viņu redzējāt"
"Āaaa nē, es tikai dzirdēju viņa balsi, jo runājām dienu iepriekš pa telefonu, es tikai nevaru atcerēties viņa vārdu, bet liekas tas bija uz a burta, Alets vai Alders"
Vārds pameta manas lūpas nepamanīti, atstājot rūgtu garšu man mutē.
"Alekss"
Viņa uzsita sev pa pieri un pasmaidīja.
"Tiešām..........tā viņu arī sauca, visu laiku aizmirstu"
Mani sejas muskuļi sastinga un krāsa no manas sejas pazuda.
Viņa pamanīja manu uzvedības maiņu un sarauca pieri, nesaprotot, kas man pēkšņi uzlēca.
"Vai jūs saglabājāt viņa numuru?"
Mana balss bija aizsmakusi un vārdi nāca ārā, tikai pieliekot milzīgu gribasspēku.
"Jā vajadzētu būt ierakstītam manā telefonā, bet klau Violet, tev viss kārtībā? Tu neizskaties labi"
"Es..........es esmu slima, tāpēc arī neaizbraucu uz nometni, bet es aizmirsu paziņot aizvietotājam un gribētu to izdarīt, bet man nav viņa numura"
Nelikās, ka viņa uzķērās uz maniem meliem, tomēr jautājumi vairs netika uzdoti.
"Jā tūlīt, tikai pierakstīšu uz lapiņas"
Viņa iegāja iekšā atstājot mani vienu uz viņu mājas sliekšņa.
Tā taču varētu būt arī sagadīšanās, vai ne?
Man vienkārši tika aizmirsts pateikt par nometni, vai ne?
Viņu vārds ir vienāds, sagadīšanās dēļ, vai ne?
Bet paga...............varbūt man par to nometni tomēr paziņoja, toreiz īsziņā, tur es tikai paspēju ieraudzīt viņa vārdu, bet varbūt Nellija toreiz visu izskaidroja, bet es savas stūlbības dēļ, sadomājos viss kaut ko.
Ak šausmas, es esmu tik smieklīga.
Skārleta atgriezās, turot rokās mazu baltu lapiņu, ko uzreiz pasniedza man.
Iebāzu to kabatā un pateicos viņai.
"Tu tikai atkal nepazūdi, iegriezies ciemos, tu šeit vienmēr esi laipni gaidīta"
"Jā, protams"
Atvadījos no viņas un devos atpakaļ uz autobusa pieturu.
Gāju pa ielu, liekot roku priekšā savai sejai, jo saule, kas nesen izlīda ārā, no izklīdušajiem mākoņiem, mani kaitināja.
Vienlaicīgi ar saules izlīšanu, no savām mājām līda ārā arī cilvēki.
Uz ielām parādījās ģimenes, saimnieki izveda ārā savus suņus, bērni spēlējās bērnu laukumos utt....
Pajautāju kādam garāmgājējam pūlksteni un ieskatījos autobusa sarakstā.
Pēc 15 minūtēm.........nu labi varu arī pagaidīt.
Apsēdos uz soliņa un ar kāju sāku zīmēt nelielus apļus, tumšajās smiltīs.
Kad tas palika pārāk apnicīgi, sāku pētīt cilvēkus un gandrīz dabūju sirdstrieku, kad ieraudzīju pazīstamos melnos matus.
Stefans nāca uz autobusu pieturu, ievilcis rokas, bikšu kabatās.
Viņam mugurā bija tumšas, diezgan šauras bikses, pelēka jaka, kas bija atvērta un zem tās bija balts diezgan šaurs krekls, kurš bija tik pat mitrs, cik viņa mati, atklājot vairāk nekā tam vajadzētu.
Nav jau tā, ka es sūdzetos, ja varētu skatītos uz šo visu dienu, vienkārši neviens negrib redzēt meiteni, kas ar acu skatienu izģērbj savu pusbrāli, kamēr viņai no deguna tecēja asinis.
Aizvēru muti, kas man nepamanot atvērās un noriju siekalas, kas man mutē bija sakrājušās daudz par daudz.
Es varētu mēģināt klusītiņām aizlaisties, bet pirmkārt mans ķermenis nevēlējās kustēties un otrkārt viņš mani jau bija pamanījis, tāpēc īsti nav jēgas, ja protams negribu pilnībā izgāsties.
Pamāju viņam un dabūju atpakaļ pussmaidu.
Viņš pienāca pie soliņa un apsēdās man blakām, tikai pāris centimetru attālumā, ļaujot mūsu jakām saskarties.
Pat manai jakai romantiskajās attiecībās veicās labāk nekā man.
Esmu greizsirdīga.
Starp mums bija nolaidies klusums, ko es nolēmu pārtraukt, jo tas sāka mani nospiest.
"Umm.....Izskatās, ka biji peldēt"
Nevar būt Violet.
Viņam jau nav slapji mati, slapjš krekls, kura dēļ tu pirms piecām minūtēm siekalojies un viņam somā nevar redzēt dvieli.
Vienkārši ģeneāli Violet.
Bravo.
Vēl nākamreiz vētras laikā pasaki, cik ārā ir labs un saulains laiks.
"Jā, ārā bija karsti un mājās garlaicīgi"
Bet vēl nesen lija lietus un bija apmācies.....
Viņš ir tik pat neloģisks, cik es.
Hahaha, mēs burtiski saderam kopā.
"Skaaaaidrs"
To pasakot, starp mums atkal iestājās neomolīgs klusums.
Es gribēju to pārtraukt, bet viņa klātbūtnē neļauj īsti sakarīgi domāt.
Pavisam neļauj.
"Tu........."
"Es..........."
Es iesmējos un ar roku parādiju viņa virzienā.
"Sāc pirmais"
Viņš likās nervozs, kas mani patiesi uztrauca, jo parasti nevar redzēt Stefanu tādā stāvoklī.
Vai arī viņš ir lielisks aktieris.
"Es gribēju ar tevi aprunāties par to, kas toreiz notika"
Mans vēders uztaisīja kūleni, liekot man sarauties.
Ko tur runāt? To ka noskūpstīji mani un pēc tam atraidīji? Nē paldies.
Tas bija tas, ko gribēju pateikt, bet vārdi iesprūda man kaklā un tā vietā es pamāju ar galvu, ļaujot viņam runāt tālāk.
"Neesmu labs ar tādām lietām, bet piedod par to, ko izdarīju, tas nebija pareizi, bet tajā brīdī, tas likās pareizi, pat vairāk nekā pareizi........likās, ka tev vienmēr vajadzēja būt man blakām, ka pazīstu tevi jau no bērna kājas......."
Ja vien tu zinātu.
"........es zinu, ka pašlaik izklausos pēc trakā, bet es tā tiešām jūtos un tad Klēras mazā seja parādījās, sakot, ka esmu viņu nodevis un tad es atrāvos no tevis, jūtot, cik ātri dauzijās mana sirds un jūs abas tur stāvējāt un skatījāties uz mani, ar tām pašām zaļajām acīm un sāpju izteiksmi sejā"
Es asi ielpoju jūtot kā mana galva sāk griezties.
"Vai Klēra ir tā meitene kurai pieder tā kaklarota?"
Viņš pasmaidīja sāpju pilnu smaidu un paskatījās ar mīlestību uz ķēdīti ar gredzenu, kas bija viņam ap kaklu.
"Jā, patiesībā ir divas tādas kaklarotas un otra atrodas pie viņas"
"Vai tu viņu mīli?"
Viņš apklusa it kā nezinādams kā atbildēt, bet drīz vien viņa acis iemirdzējās kā zvaigznes.
"Jā, vienmēr esmu"
Mans prāts uzliesmoja un pasaule mums apkārt apstājās.
Tas nevar būt......
"Bet tev taču ir Lesija, jūs esat saderinājušities, tu viņu mīli"
Viņš iesmējās, atstājot mani tur sēžam kā idioti.
"Es viņu nemīlu, mēs pat neesam saderinājušies pa īstam, bet tikai, lai viņas vecāki beigtu viņu savilkt kopā ar vīriešiem, kas viņai nepatīk, viņa pat negrib precēties, bet mēs nevienam to nesakam, jo viņas vecākiem ir sakari visur, es zinu, ka viņai tomēr ir kaut kas pret mani, bet šīs ir tikai darījuma attiecības"
Es skatījos uz viņu apstūlbusi un biju gatava viņam iemest ar kaut ko lielu un cietu.
Būtu varējusi sev aizstaupīt tos visus greizsirdības momentus.
Es tevi ienīstu, bēt tomēr tā mīlu Stefan Džeferson.
Ieskatījos viņa brūnajās acīs, nodrebot, no viņa intensīvā skatiena.
Viņam jābeidz tā darīt.
Patiešām jābeidz.
Pieliku roku pie kakla un caur krekla ne pārāk biezo materiālu sajūtu gredzenu.
Saspiedu to un pieņēmu vienu no smagākajiem lēmumiem savā dzīvē.
"Kad manai mammai un tavam tēvam būs kāzas, man tev būs kaut kas jāpasaka"
Viņš savilka uzacis apjukumā, bet tik un tā pamāja ar galvu.
Es viņam pateikšu, kas ir Klēra.

Ak dievs, skola beidzot ir beigusies. Pēdējās nedēļas pagulēt pat normāli nespēju, milzīgā darba apjoma dēļ. Tā it kā mums nav eksāmeniem jāgatavojas, tad mums vēl skolotājas uzdeva prezentācijas(40 un 20 slaidu apjomā), esejas( ļoti daudz), darba lapas, super daudz mājasdarbu, visi tie kontroldarbi utt........ Laikam tā ir, ja esi devītajā klasē. Bet nu skola ir beigusies un man ir kaut kas kaiš potītei, tāpēc nevaru kustēties no gūltas un man ir vairāk laika rakstīšanai :)