Ar Dēmonu Zem Viena Jumta

Dēmons ir manā mājā

Jums ir bijusi situācija, kad jūs vēlētos būt pilnīgi jebkur citur, tikai ne šeit, šajā vietā un minūtē?
Nu es viennozīmīgi šo sajūtu tagad piedzīvoju.
Stāvot aci pret aci ar nāvi tik daudzas lietas nāk galvā.
Ah ja es šodien izdzīvošu, tad vajadzēs pateikt mammai, ka viņu mīlu un iespējams derētu arī pabarot zivis, ja vēl nav nosprāgušas.
Mūždien par viņām aizmirstu.
Ēdamzālē ir iestājies kapa klusums.
Nu neesmu es taču nogalinājusi suni, kāpēc visi reaģē tik teatrāli?
Viņa krekls gan izskatās neglābjams.
Man ir tādā dir*ā.
"Ko jūs visi tā sastinguši!? Vai Džeimsu Bondu ieraudzījāt?"
Pie mums pienāca ģeogrāfijas skolotāja.
Mans glābiņš.
"Ak nē, nemaz, es vienkārši paslīdēju un man uzkrita virsu ēdiens, tāpēc visi izskatās tik šokēti. Vai ne?"
Visi uz reiz pamāja galvu.
Kas pie vel... vainu viņam makaroni iekrita ausīs un sajauca visas smadzeņu šūnas vai arī es no bailēm atslēdzos un tagad jūku prātā ceļā uz slimnīcu.
Kaut gan es vairāk ticu otrajam variantam.
Arī skolotāja izskatās nedaudz izsista no sliedēm, bet tikai nedaudz.
"Labs ir, šovs beidzās, tagad ātri pazūdam pa klasēm. Drīz sāksies stunda"
Visi lēnām sāka izsklīst.
Stefans veltīja man iznīcinošu skatienu.
Kāpēc man ir sajūta, ka viņš to tā neatstās?
Lēnā gaitā devos uz klasi, cenšoties nokavēt ķīmiju.
Tāpat nesanāca, iegāju klasē iekšā tieši ar zvanu.
Nu kāpēc man šodien tā neveicas?
Es pat ķīmiju nevaru nokavēt.
Kā par pārsteigumu, ieraudzīju, ka Daniels ir apsēdies man blakus.
Ātri pagāju garām skolotājai un iesēdos savā vietā.
Nedaudz sajūta, ka kaut kam uzsēdos virsū.
"Tev viss kārtībā?"
"Jā, kāpēc jautā?"
"Tu izskatījies līdz nāvei pārbijusies"
Tieši tā es arī jutos.
"Es jūtos labāk kā nekad( ja neskaita to, ka pirms desmit minūtēm es nogāju tik zemu, ka pat apsolīju              pabarot savas zivis)"

"Tas labi"
Skolas jaukākais puisis par mani uztraucas.
Sajūta ir lieliska.
"Tad, vai tas uzaicinājums vēl paliek spēkā?"
"Paldies, ka piekriti. Zini, man jāiet palīdzēt mazajai māsai nopirkt drēbes, bet es no tādām lietām galīgi neko nesaprotu"
Paga, tas nav randiņš????
Mēs vienkārši iesim palīdzēt viņa mazajai māsai nopirkt drēbes??
Nu jaaaa, ja es par šo būtu dzirdējusi ātrāk, tad varbūt es nebūtu parakstījusi savu nāves līgumu.
"Ah, nevaru vien sagaidīt"
Uzliku savu vislabāko "fake" smaidu.
Visa atlikusī stunda pagāja diezgan garlaicīgi, man nebija ne jausmas, ka ar Danielu ir tik grūti sarunāties.
Beidzot, pēc vairāku desmitu, mocību pilnu, minūšu noskanēja zvans.
Iemetu visu somā un centos piecelties, kas man dīvainā kārtā nesanāca.
Vai es košļenē iesēdos?
Mēģināju velreiz, taču arī tad nesanāca.
"Tu nenāksi?"
"Jā, es iešu, tikai jāpajautā kaut kas skolotājai"
"Nu labi, tad es tevi pagaidīšu"
"Nē, nē. Nevajag. Tas aizņems diezgan ilgi, tāpēc labāk ej jau uz nākamo stundu"
"Tu esi pārliecināta?"
"Jā, pilnīgi noteikti"
"Nu labi, atā"

Es piecēlos ar vienu roku turot krēslu, kas liekas ir pielīmēts pie mana dibena.
Pat manās domās tas izsklausās dīvaini.
Tagad vienkārši jācenšas aizlaisties.
"Violet, tu vēl esi šeit?"
Un te nu bija arī klusā aizlavīšanās.
Pagriezos pret ķīmijas skolotāju.
"Nevarēju atrast savu pildspalvu"
"Kāpēc tu tā turi krēslu?"
"Nu ja godīgi, tad nezinu"
"Nesapratu"
Skaidrs ka nesaprati, idiotiem nekad nekas nav saprotams.
"Nu es īsti nezinu kā tas notika, bet tas iespējams nenotiktu, ja es neizdarītu tā un vēl kaut kā, bet iespējams tā jau notika un vēl notiks, bet varbūt arī nē vai arī tomēr?"
Ja ir viena lieta, kas man sanāk, tad tā ir bezsakarīga runāšana.
"Labi ,vienalga"
Labi, ka šai skolatājai riebjas sarunāties.

Kā lai nodabuju nost to krēslu no sava dibena?
Nav jēgas zvanīt Nellijai, jo viņa šodien jau ir prom un zvanīt Natālijai.....nē tā jau ir kā pašnāvība.
Mēģināju velreiz atraut bikses no krēsla.
"Nu bļāviens, kurš vēl iet bērnudārzā, lai izspēlētu tik stulbu joku?"
Nu ko, izskatās, ka uz pēdējo stundu es vairs noteikti neiešu.
Nu, reizi, pa reizēm ir diezgan veselīgi bastot.
Ja mamma uzzinās, viņa no manis izspiedīs abolu sulu.
Es pilnīgi noteikti neiešu mājās ar krēslu sev pie dibena pielīmētu.
Domā Violet, domā.
Man tikko galvā ieskrēja briesmīga ideja un zinu, ka visticamāk es viņu drīz nožēlošu.
Novilku jaku un uzmanīgi novilku arī bikses.
"Esmu brīva!!!"
Sāku dejot savu uzvaras deju.
"Čačačača ča eeesmuu briiivaa, ha stulbais joks kādam neizdevās, jo esmu pārāk gudra, "I'm fabulous""
Paņēmu slotas kātu.
"I am a champion you are the looser and i am a champion of the world"
"Ahahaha.... ak dievs, es nevaru.... mans...vēders, pārāk smieklīgi, es tūlīt apslapināšu bikses"
Es šokā pagriezos un ieraudzīju pie durvīm stāvām dēmonu ar telefonu pavērstu pret mani.

Jūs laikam jokojat.

Nu luuuudzu kāds pasakiet, ka šī visa diena ir tikai ļoti drausmīgs murgs, no kura es drīz atmodīšos.
Bet pazīstot savu laimi, tas nenotiks.
"Vai tu varētu lūdzu izdzēst to video, ko tu tikko nofilmēji"
Dēmons man piegāja tuvāk, liekot man atkal izskatīties ļoti mazai.
"Nosauc man kaut vienu labu iemeslu kāpēc man vajadzētu izdzēst video, kur tu esi puskaila?"
Puskaila? Par ko viņš runā?
Es paskatijos uz leju.
Nolāpīts!!
Es pavisam aizmirsu.
Milzīgā ātrumā paķēru jaku un apsēju sev apkārt.
"Nu tad vismaz nevienam nerādi"
"Ko, bail, ka parādīšu Danielam?"
Viņš taču to nedarītu, vai ne?
"Neeee.......nu vispār jā, nerādi viņam"
"Vai tu man tagad pavēli?"
"Nē, nē...noteikti nē( Stulbais valdonīgais pedofīls)"
Dēmonam rokā ievibrējās telefons.
"Да (ja)"
Viņš māk runāt krieviski?
"Я в школе, ненадо тибе нечего делать (esmu skolā, tev neko nevajag darīt)"
Jā, tagad gan jau jūtas baigi stilīgais.
"Я буду через двадцать минут (es būšu pēc divdesmit minūtēm)"
"Ak piedod, es zinu cik ļoti tu vēlies, lai es palieku, bet mani jau gaida citur"
"Ak neuztraucies, tu vari droši iet (un vari arī neatgriezties, iebildumu nebūs)"
Pašpārliecinātais kretīns.
"Nebēdā, gan jau vēl drīzumā tiksimies"
Ceru, ka nē.
Un vairāk neatsakoties, viņš aizgāja prom.
Fuuu......beidzot.
Es atviegloti uzelpoju.
Bet viņš to video tā arī neizdzēsa.
Un viņš mani redzēja apenēs.
Un ko viņs darija š......vienu minūtīti, kāpēc es to nesapratu agrāk, nu protams, ka tas bija viņš.
Tikai dēmons spētu izdomāt kaut ko tik bērnišķīgu un neciešamu vienlaicīgi.
Es viņam kādreiz par šito atmaksāšu, nu, kad man nebūs no viņa bail.
Kas notiks nekad.
Esmu pārāk liela gļēvule.
Tas man no vectēva. Kad viņš savās mājās ieraudzīja skudru, viņš ieskrēja sienā no bailēm.
Arī tad, kad jāiet uz pagrabu, viņš to vienmēr uzgrūž man.
Bet es tur savu kāju neesmu spērusi veselu mūžību.
Tas pagrabs ir vienkārši baiss.

Vakarā
"Nu kāpēc tev ir tik grūti paskaidrot, ko tu darīji apenēs un tavās rokās bija bikses, kur ir izgriezta dibena daļa?"
"Nu bet es saku, ka tas ir ļoti garš stāsts"
"Bet man patīk gari stāsti"
"Es tāpat nestāstīšu"
Beigu beigās sanāca tā, ka es piezvanīju savai mammai un teicu, lai viņa mani savāc no skolas.
Un līdz pat mājai un joprojām viņa mani neliek mierā ar jautājumiem par manu izskatu.
"Apžēliņ, nu ja negribi teikt, tad nesaki. Es tev arī neko neteikšu"
Es zvēru dažreiz man ir sajūta, ka pieaugušais šeit esmu es nevis mana māte.
Viņa mēdz uzvesties kā bērns.
"Nu tad nesaki man. Vismaz būs miers no taviem stāstiem par romāniem"
Kaut gan pazīstot viņu, viņa neizturēs pārāk ilgi lai man neko nestāstītu.
Viens...divi....trīs.
"Bet vai zini, šodien notika kaut kas pavisam interesants, es šodien atkal satikos ar savu līgavaini un mēs izlēmām, ka viņa dēlam un tev ir laiks satikties"
Viņa priecīga kā bērns aplaudēja.
"Aaa..labi"
"Nu izrādi taču vairāk prieka, tu tak satiksi savu nākotnes brālīti un viņš, starp citu, iet tajā pašā skolā kur tu"
Vot tas gan pevērsa manu uzmanību.
"Nopietni?"
"Nu ja, vai tad tu nepazīsti savas skolas direktora dēlu?"
Pie durvīm atskan zvans.
"Tas laikam ir viņš"
Skolas direktora dēls ir.....manas acis šausmās iepletās.
Es pielecu no krēsla un skrēju uz durvīm.
"Mammu tikai netaisi durvis vaļā"
Strauji bremzējot es gandrīz nokritu, bet mani noķēra stipras rokas.
Es paskatijos augšup un aci pret aci sastapos ar dēmonu.
"Sveika māšuk"
Viņš uzmaidija savu valdzinošo smaidu.
Tagad es oficiāli pasludinu, ka ļaunākais murgs ir piepildījies.
Dēmons ir manā mājā.

Atvainojiet, ka nācās gaidīt tik ilgi. Bija skolas beigas, visi tie kontroldarbi un tad es vēl saslimu, bet tagad es noteikti tik ilgi nelikšu gaidīt.
Ps: Aaa un es nekādi nevaru izdomāt kā Stefans izskatīsies dzīvē. Ja jums ir kādās idejas tad droši sakiet vai atsūtiet bildi :-)