Ar Dēmonu Zem Viena Jumta

Ko es izdarīju

Pēc nelielā atgadījuma ir pagājusi nedēļa un jau esmu atpakaļ mājās.
Taču tas ko man pateica mašīnā nekādīgi nespēj pamest manu galvu.
Pirms četriem gadiem, viss notika pirms četriem gadiem.........
Tas viss liekas pārāk pazīstami.
Pat pārāk.
"Esiet uzmanīgi, pie ūdeņiem izbaudiet vasaras brīvlaiku un nelieniet nekādās nepatikšanās, tiksimies tad kad jau iesiet vienpadsmitajā klasē"
Nu tad beidzot galā.
Brīvlaiks.
Ir klāt.
Kad beidzot skolotāja pateicā pēdējos vārdus, pilnīgi visi no klases pazuda pāris sekunžu laikā.
Apbrīnojami.
Arī es nekavējos un pazudu ātrāk nekā skolotāja paspēja pamirkščināt.
Taču prom es vēl negāju, man vēl kaut kas jānokārto.
Es gaidīju pie skolas vārtiem, kamēr cilvēku paliek ar vien mazāk un mazāk.
Kur viņa ir?
Beidzot ieraudzīju cilvēku ko jau tik ilgi gaidu.
Nellija iznāca ārā no skolas skatoties tikai zemē.
Viņa lēnām nāca uz manu pusi bet mani vēl nav pamanījusi.
Mēs jau tik ilgi esam draudzenes tāpēc es nevēlos viņu tā vienkārši pazaudēt.
Nejau tagad kad man viņu tik ļoti vajag.
Kad viņa jau bija piegājusi pavisam tuvu viņa beidzot mani pamanīja.
"Nellij..."
Viņa jau gribēja griezties un iet prom bet viņai aizbloķēja ceļu Natālija.
"Nemaz nedomā"
Man likās ka viņa jau aizgāja mājās.
"Ko jums no manis vajag?"
"Nellij kas tev kaiš? Kāpēc tu tā uzvedies?"
"Abas divas, turieties no manis pa gabalu"
Kāpēc viņa turpina to darīt?
Mani atraidīt.
Natālija sāka kļūt aizkaitināta.
"Nosauc man nosākuma iemeslu kamēr neesmu tevi iepļaukājusi"
"Tāpēc ka man jau apnika draudzēties ar tādām idiotēm ka jūs"
That hurt.
Pašlaik man ir sajūta it kā kāds būtu izrāvis manu sirdi ar to paauklējies un tad uzkāpis tai virsū.
"Ko tu tikko pateici?"
Natālija uzbļāva Nellijai virsū taču mans skatiens lika viņai apklust.
"Tātad visi tie gadi, visas mūsu atmiņas, visa mūsu draudzība, vai tā tev kaut ko vispār nozīmēja?"
Nellijas acīs bija redzamas daudzas emocijas bet es redzēju tikai skumjas kas tik cik ātri parādījās tik pat ātri arī pazuda.
"Nē un nekad arī nav nozīmējis"
Dzirdot šos vārdus mana dvēsele pamira.
"Tātad šis ir beigas?"
"Ja"
Nellija pēdējo reizi uz mums paskatījās un tad jau viņa bija prom.
"Tā kuce"
"Natālij nevajag"
"Nevajag???? Viņa tikko padirsa virsū visai mūsu draudzībai jo viņai apnika draudzēties ar idiotēm"
"Viņai noteikti bija tam iemesls"
"Violet neesi tik naiva, mūsu draudzība ar Nelliju ir beigusies"
Nespēju noticēt ka tas notiek.
Es neticu ka tas viss bija vienkārši meli.
Es vienkārši neticu.
"Esmu šokā"
"Nerunāsim par viņu, viņa nav tā vērta"
Tas vienalga liekas pārāk dīvaini.
Kāpēc viņa tik pēkšņi mainījās?
Vēl pirms divām nedēļām viņai viss bija kārtībā.
"Es labāk iešu mājās, esmu diezgan nogurusi"
"Ātā es tev vakarā uzrakstīšu"
"Labi"
Mēs apskāvāmies un tad devāmies katra uz savu pusi.
Viss pēdējā laikā sāk sarežģīties.
Ceru ka nepaliks trakāk.
Es gāju cauri parkam, kas ir īsākais ceļš līdz manai mājai.
Okey tas viss ir pārāk depresīvi, jāpadomā par kaut ko jautrāku.
Par ko gan es varētu pasmieties?
Mana galva protams pašlaik ir tukša.
Super.
Puisis ar dīvaino kreklu izskatās smieklīgi.
Ahahahahaha.
Ko viņš dara?
Viņš vispār apzinās ka tā ir miskaste?
Puisis pagrieza savu seju pret mani un es sapratu kas viņš ir.
Tagad laikam ir īstākāis laiks bēgt.
Es paslēpos aiz krūmiem un saliekusies gāju uz priekšu.
Cik neērti.
"Tu no kāda slēpies?"
"Jā, no tā puiša ar dīvaino kreklu"
Ceru ka Marks mani nepamanīs.
"Aaaa skaidrs"
Vienu mirklīti.......Mark??
"Ak šausmas"
Es gandrīz vai nokritu bet mani aiz rokas saķēra Marks.
Kā viņš mani nobiedēja.
"Šis krekls nemaz nav tik dīvains"
Tici man viņš ir.
Viņa vaigs bija nedaudz sapampis un lūpa bija uzdauzīta.
"Tev nesāp vaigs?"
"Pēc tā ko tev izdarīju, tu joprojām par mani uztraucies?"
"Nē, es jautāju jo man vienkārši ir ziņkārīgi cik stipri var iesist Stefans"
"Tici man šis sitiens vēl bija vājš, ja viņš sistu no visa spēka es jau sen būtu smagā stāvoklī slimnīcā"
"Auč"
"Tu izturies savādāk"
"Es?"
"Pašlaik tu esi pavisam pārvērties"
"Kurš tev patīk labāk es vai Stefans?"
"A var atbildēt neviens?"
"Nē"
Kā lai atbild uz tādu jautājumu?
Es tiešām nezinu.
"Man nav atbildes"
"Tev arī patīk Stefans labāk un tā vienmēr visi viņu mīl bet par manu eksistenci viņi vienkārši aizmirst"
"Kas tu īsti esi?"
"Es aizmirsu iepazīties, es esmu Marks Džefersons"
Tu ko.
"Tu esi Stefana brālis?"
"Biiingoooo"
"Es nezināju ka viņam ir brālis"
Kaut gan es par viņu nezinu gandrīz neko.
Viņš ir tik noslēgts.
Tieši tāpēc esam tik līdzīgi.
"Es esmu vairāk viņa pusbrālis, mums ir viens tētis un dažādas mātes"
Tātad ja mēs skatāmies no tāda skatupunkta arī Marks būs mans pusbrālis.
Kaut kāds murgs.
"Kāpēc tu toreiz centies mani noskūpstīt?"
"Lai atriebtos Stefanam"
"Kā gan manis skūpstīšana varētu kaut kādā veidā ieriebt Stefanam?"
"Tici man var, es viņu jau kādu laiku vēroju un es zinu ka tas var"
Nesaprotu par ko viņš runā.
"Pieņemsim ka tā( viņš nu gan ir stalkeris)"
"Kur tu pašlaik dzīvo?"
"Pie savas īstās mātes"
"Skaidrs"
Vērojot Marku es pamaniju uz viņa rokām zilumus.
Un ne vienu vien.
"Kas tas ir?"
"Kas tad?"
"Uz tavām rokām, tie ir visi zilumos"
"Nekas traks, tikai nokritu"
Ar mani tas neies cauri.
Tad kad mani apsmēja un es nācu mājas ar zilumiem tas bija mans attaisnojums.
"Tad nu gan pamatīgs kritiens"
"Piedo par to iepriekšējo reizi es tā īsti nedomāju"
"Es jau par to aizmirsu"
"Tad labi"
"Klau, mēs tiešām neesam tikušies iepriekš?"
Mani vienkārši nepamet sajūta ka tevi jau esmu redzējusi.
"Ļoti par to šaubos, jo jūsu skolā es neeju"
"Cik tev gadi?"
"Sešpadsmit"
"Jaunāks par mani un Stefanu"
"Man tagad jāiet"
"Ja protams, ātā"
"Buy"
Marks gāja prom savās darīšanās bet es nolēmu viņam sekot.
Kaut gan man to nevajadzētu darīt.
Eu.
Es pazīstu ielu pa kuru mēs tagad ejam.
Tad jau līdz mājai nokļūšu neapmaldoties.
Bija protams grūti iet un vienlaicīgi slēpties katru reizi kad viņš pagrieza galvu uz manu pusi.
Un viņš to darīja bieži.
Esam nonākuši basketbola laukumā.
Ko tagad?
Kāpēc es viņam vispār sekoju?
Varbūt iet prom?
Jā tā ir vislabākā izvēle.
Es griezos uz prom iešanu bet manu uzmanību pievērsa puišu bars kas nāca uz laukuma pusi.
Varbūt Marka draugi, kas salasijās lai viņi kopīgi varētu uzspēlēt basketbolu?
"Violet neesi tik naiva"
Tam es noticētu ja vien es neredzētu Marka sejā bailes.
Puiši kas viņam uz rokām atstāja tik daudz zilumus.
No šīs vietas es nedzirdu par ko viņi runā bet ja piejiešu tuvāk viņi mani pamanīs.
Barā bija astoņi cilvēki.
Astoņi pret viens, tas ir pārāk negodīgi.
Čalis kas bija pašā priekšā pagrūda Marku.
Viņš laikam ir bara vadonis.
Pārējie arī viņu sāka grūstīt līdz viņš nokrita.
Garākais puisis viņam uzkāpa uz rokas.
Tas kretīns.
Es vairs nevaru uz to noskatīties.
Gribēju iziet no savas slēptuves bet Marks uz mani paskatījās un papurināja galvu.
Viņš zināja?
Bet ko lai es tagad daru?
Es ātri izvilku ārā telefonu un meklēju Stefana numuru.
Toreiz kad viņš man zvanīja un lika darīt dažādas lietas es viņa numuru saglabāju.
Rekur ir.
Pacel lūdzu.
Davai pacel.
"Ko tev vajag?"
"Paldies dievam ka pacēli, lūdzu nāc uz basketbola laukumu kas atrodas netālu no rimīša"
"Kāpēc?"
"Tavs brālis, viņš pats netiek galā viņi ir astoņi un viņš ir tikai viens"
"Sīkais neturēja savu muti"
Galvenais puisis iespēra Markam pa vēderu un pārējie arī pievienojās.
"Tev ir jānāk tavu brāli piekauj"
"Man negribās, lai pats tiek galā"
"Tad es viņam pati palīdzēšu"
"Ko? Nedari to"
Es nometu klausuli.
Nu tad nenāc es pati tikšu galā.
Es izgāju no savas slēptuves un piegāju pie viņiem tuvāk.
"Beidziet viņu aiztikt"
Visas galvas pagriezās pret mani.
Ko es izdarīju.

Jums vispār patīk mans stāsts?
Vai man tiešām ir vērts turpināt rakstīt?
Nākamo likšu kad šī sasniegs 27 zvaigznītes.