Ar Dēmonu Zem Viena Jumta

Man ir bail

Varbūt vajadzēja izdomāt kaut kādu plānu pirms es metos aizstāvēt Marku.
Jā noteikti vajadzēja.
"Vacies prom vai arī tu vēlies nākt viņa vietā?"
"Es jūsu vietā viņu neaiztiktu ja viņa brālis to uzzinās jūs visi randiņā dosities uz slimnīcu"
"Kā es nobijos pilnīgi šermuļi skrien pāri ķermenim"
"Violet ej prom, neiesaisties"
"Tātad tā tavu draudzeni sauc"
Ja Stefans neatnāks man ir beigas.
"Viņa nav mana draudzene un viņa tagad ies prom"
"Nē viņa paliks man viņa galu galā jau sāk iepatikties"
Blondais puisis aplika savu roku ap manu plecu.
Kā viņš ir sasmaržojies.
Pilnīgi slikti paliek.
"Mans mājas pods smaržo labāk nekā jūs visi kopā"
"Es tavā vietā paklusētu"
"Bet es to nedarīšu"
Jānovelk laiks.
Atliek vien cerēt ka viņš atnāks.
Nevar būt ka viņš savu brāli pametīs nelaimē.
Stefans nevar būt tik ļauns.
No abām pusēm man nostājās puiši.
"Neļaujiet aizbēgt"
Blondais puisis piegāja pie Marka un iesita viņam pa seju.
Viņš no sāpēm ievaidējās un blondais puisis turpināja sist.
"Ko jūs darāt, beidziet, viņam sāp"
"Kā tu mani sāc kaitināt"
Abi puiši mani nogrūda zemē un blondais pieliecās man tuvāk.
"Neaiztieciet viņu, viņai ar šo visu nav nekāda sakara"
"Es pats izlemšu ko darīt"
Kā man kaitina viņa bals.
Vai es pieļāvu kļūdu cenšoties izglābt Marku bez palīdzības?
Nē, es dariju pareizi.
Kad blondais puisis pagriezās pret mani es viņam iespļāvu sejā.
No kaut kurienes atskanēja smiekli bet ar vienu viņa skatienu pietika lai tas kas smējās tūlīt pat aizvērtos.
Ha in your Face.
"Tu nolāpītā kuce"
"Kuce ir suns, suns ir daba, daba ir skaista, paldies par komplimentu"
Viņam jau no dusmām pulsēja vēnas uz kakla.
Nu es esmu viņu kārtīgi aizkaitinājusi.
Viņš pat par Marku aizmirsa.
Tagad es esmu nepatikšanās.
Viņš parāva manus matus un savilka savas rokas dūrēs gatavojoties man iesist.
Es neizrādīju sāpes jo nevēlējos lai viņš domā ka esmu vāja.
Aiztaisiju acis un gaidīju kamēr sajutīšu sitienu.
Bet tas tā arī nepienāca.
Viņš pārdomāja?
Es izdzirdēju tādu kā vaidēšanu.
Te netālu ir suns?
Dīvaini.
Atskanēja vēl kaut kādas skaņas un izklausījās ka kāds nolamājās.
Es beidzot saņēmu drosmi un attaisiju acis.
"Kas pie........"
Stefans piegāja pie manis un iedeva savu roku.
Viņš atnāca.
Es nespēju noticēt viņš atnāca.
"Nav laika, skrienam"
Stefans paķēra manu roku un mēs sākām skriet prom.

"Kas ir tie puiši?"
"Palīgi"
"Paga bet kā ar Marku?"
Tā kā es skrēju bija diezgan grūti parunāt.
Tāpēc teikumi bieži vien izklausījās dīvaini.
"Neuztraucies viņš ir kopā ar Danielu, viņi aizskrēja uz otru pusi"
Atkal tā sajūta.
Man likās ka esmu jau vesela.
"Tev viņš patīk"
Kāpēc es tagad domāju par to ko man pateica medmāsa?
"Stāviet"
Es paskatijos uz aizmuguri un pamaniju ka mums dzenas pakaļ.
"Stefan, mums aizmuguras ir viesi"
"Nolāpīts"
"Ja jūs būtu manā vietā vai jūs apstātos?"
"Nē"
Mēs paātrinājām savu gaitu.
Jau pēc pāris minūtēm man bija grūti paelpot un man sāpēja sāni.
"Es vairs nevaru paskriet"
Man vajag apstāties vai nu es vienkārši noģīpšu.
Stūlbais sports kas man tik ļoti tagad ir vajadzīgs.
"Vēl tikai nedaudz"
Mēs pārskrējām pāri ielai liekot mašīnām pīkstināt un strauji bremzēt.
"Traks esi, mēs tā varējām uztaisīt avāriju"
"Bet neuztaisijām"
Cik optimistisks.
Mēs ieskrējām šķērsielā un taisni iekšā kaut kādā mājā.
"Mēs nevara....."
Stefans pielika savu roku manai mutei priekšā.
"Esi klusā"
Puiši nepamanot mūs paskrēja garām.
Ag dievs, mums izdevās.
Stefans noņēma savu roku un tā mēs stāvejām nedaudz piemirstot ka joprojām esam sadevušies rokās.
Bet jā godīgi es nemaz nevēlējos lai viņš atlaiž manu roku.
Tā patīkama kņudoņa kas man tagad ir vēderā, man tā sajūta patīk.
Es nevēlos lai tā pazūd.
Vai arī cik tas ir dīvaini.
Stefans paskatījās uz mūsu rokām un uzreiz atlaida manu.
Savācot visu siltumu.
"Mēs aizbēgām, cerams ka Markam un Danielam arī izdevās aizmukt"
"Būs jau labi"
"Paldies ka atnāci, vienu brīdi man likās ka tomēr neatnāksi"
"Es vienmēr atnākšu kad tu mani sauksi"
Mana sirds sāka sisties tik strauji ka man likās viņš to dzird.
"Tu nopietn....iii?"
"Nu nereaģē tik teatrāli, tas bija tikai joks"
Sen neesmu jutusi tādu vilšanos.
Tas bija tikai joks.
Tikai joks.
"Aaa nu skaidrs, tu mani ar to teikumu nobiedēji"
"Es sevi arī ar to nobiedēju"
"Piedot es noklausījos, tu kaut ko teici?"
"Aizmirsti"
Ko viņš īsti pateica?
Manas domas bija aizņemtas ar kaut ko citu.
"Eu jūs bērneļi, ko jūs te darāt?"
Pavisam aizmirsu.
Mēs taču ieskrējām svešā mājā.
"Atvainojiet mums ļoti vajadzēja noslēpties un jūsu māja gadījās pa ceļam"
"Vai es jūs nepazīstu?"
"Šaubos"
Es nopētiju kārtīgāk sievieti.
It kā nekā pazīstama nav
Īsi mati, paveca, nekādas stila izjūtas, milzīgas paduses.
Milzīgas paduses..........paduses............... autobuss.
Nevar būt.
Tā taču nav.........
Nevar būt ka pasaule tiešām ir tik maza.
Nenodariet man to.
Arī sieviete pievēršot man vairāk uzmanības liekas sāk mani atpazīt.
"Tu!!!!!"
Jā viņa mani atpazina.
Man atpakaļ atnāca atmiņas no mūsu pirmās tikšanās reizes.
No domām mani izrāva pretīga smaka.
Es pagriezos pret smakas pusi un attapos aci pret aci ar milzīgāko padusi kādu jebkad esmu redzējusi.
"Holy shit kāda milzīga paduse"
Sev netālu izdzirdēju smieklus.
Paga vai es to pateicu skaļi?
Paduses īpašnieks uz mani nosodoši paskatās.
"Bezkaunīgais skuķi, vai māte tev nav iemācijusi kā pareizi ir jārunā?"
Jikes.
"Ak vai"
"Nepieklājīgā meitene no autobusa, kā tevi tur sauca.........."
Tikai lūdzu neatceries.
"Tūlīt pat pasaki savu vārdu un uzvārdu"
"Mans vārds ir Kāj"
"Man uzvārdu arī vajag"
Es pārlieku dramatiski nopūšos.
"Mans uzvārds ir Starpe"
"Labi Kāj Starpe, tu vēl par saviem izteicieniem dabūsi"
"...........Kāj Starpe"
Vot bļin, atcerējās.
"Par ko viņa runā?"
"Par to ka mums tūlīt pat ir jālaižas lapās"
"Ko? Kāpēc?"
"Tu vari palikt ja gribi"
Es tinos prom.
Izkrēju ārā no daudzstāvīgās mājas.
"Kāj Starpe kur tu laidies, a nu ka stāvi"
"Nē paldies es labāk paskriešu"
Es izkrēju uz ielas kur tagad bija vairāk cilvēki nekā pirms tam.
Tieši tas kas man ir vajadzīgs.
Būs vieglāk aizmukt.
Man pa priekšu aizskrēja Stefans.
"Tu negribēji ar viņu palikt?"
"Joko, tā vecene ir traka"
"Hahaha taisnība"
Kas šodien man pa dienu.
Visu dienu ir jāskrien no kāda prom.
Šitā jau būšu nometusi pāris kilogramus.
"Kāj Starpe!!!"
Sanāca ka pašlaik gan skrēju gan smējos.
Nespēju noticēt ka viņa joprojām domā ka mani tā sauc.
Taču es nebiju vienīgā kas smējās.
Pirmkārt jau redzot sievieti gados skrienam vienā halātiņā ir smieklīgi, bet ja viņa vēl pilnā balsī bļau Kāj Starpe, nu tad gan.
Ja varētu es pašlaik vārtītos pa zemi un rīstītos no smiekliem.
Bet tagad esmu nedaudz aizņemta.
Varbūt citreiz.
Skrienot nācās arī grūstīt cilvēkus lai tiktu viņiem garām.
Kas man diezko nepatika, bet izskatījās ka Stefans to diezgan izbauda.
Kāpēc gan mani tas nemaz neizbrīna.
"Mēs no viņas tikām vaļā"
"Ko, nopietni?"
Es paskatijos uz atpakaļu. Sieviete tiešām vairs nedzinās mums pakaļ.
"Ko lai dara kad sieviete nespēj turēt ar mūsdienu jaunatni"
Es pat neatceros kad man pēdējo reizi bija tik jautri kamēr es skrēju.
Nu ja godīgi tad nekad jo man riebjas skriet.
Mēs beidzot apstājāmies pie upes kad bijām pārliecinājušies ka mums tiešām vairs neseko.
Tikai tagad pamaniju ka ir jau pienācis vakars un saule jau lēnām sāka pazust.
"Cik skaisti"
"To var redzēt katru vakaru"
"Bet šodien viņš izskatās tik skaists"
"Vienalga"
Es sāku vērot Stefanu un ja godīgi man aizrāvās elpa.
Saules stari piedeva viņa matiem zeltainu krāsu, viņš pats izskatījās tik noslēpumains bet vienlaicīgi tik ļoti ievainojams.
Viņš vienkārši staroja.
Kā tāda zvaigzne.
Es zināju ka viņš ir skaists, bet katrā jaunā momentā liekas ka viņu ieraugu pirmo reizi.
Atklāju pa jaunam.
Man viņš patīk, nezinu kad tas viss sākās bet man viņš patīk.
Wow.
Nespēju noticēt ka tikko to pati atdzinu.
Bet man no tā visa ir bail.
Jūtas kas man bija pret Danielu un tās kas man tagad ir pret Stefanu, tās atščiras.
Šīs ir daudz stiprākas un liekas ka ar katru dienu pieaug ar vien vairāk.
Un no tā man arī ir bail.
Es nezinu vai tā ir paranoja bet man ir sajūta ka mani kāds vēro.
Es skatījos sev apkārt bet neko aizdomīgu neredzēju.
Laikam jau paranoja.
"Ejam prom man šeit vairs nepatīk"
"Tāpat jau paliek vēls mums ir jāiet tā vai tā"
"Tad ejam"
Man ir bail.

Nu ko sākās skola, ardievu brīvdienas bet man vispār likās ka viņas pagāja pārāk ātri.
Nākamo likšu kad šī sasniegs 27 zvaigznītes.