Ar Dēmonu Zem Viena Jumta

Vot bļin.

Mēs gājām gar ielas malu nesakot ne vārda viens otram.
Mēs bijām pametuši viņus, bet atpakaļ man vienkārši negribējās iet.
Natālija gan jau savāks manas mantas, protams vēlāk nositīs, bet tas būs vēlāk.
"Man tev atkal ir jāatvainojas"
Kas ir taisnība, šī jau ir otrā reize kad man viņam ir jāatvainojas.
"Ja tu par to reizi tad nevajag, tev tam noteikti bija savs iemesls"
Tu esi tik saprotoš.
Es neesmu pelnījusi ka tāds cilvēks kā Daniels mīl mani un es viņam pat nespēju atteikt.
Zinu ka nemīlu Danielu, bet es negribu viņu sāpināt.
Ko lai dara tādā situācijā?
"Tā nav vienīgā lieta par kuru man jāatvainojas"
Daniels lūkojās zemē.
"Tagad lūdzu vēl neko nesaki, padomā vēl nedaudz bet nedod man pašlaik atbildi"
Pašlaik viss ko varu priekš viņa izdarīt ir klusēt un pamāt ar galvu.
"Pagaidiet jums kaut kas izkrita"
Es apstājos un paskatijos uz bals pusi.
Vai tas nav tas pats vīrietis ko redzēju vakardien?
Drēbes bija tās pašas un seju nevarēja joprojām redzēt.
Varbūt viņš ir slims ar kaut ko nopietnu?
Vīrietis piegāja man klāt un iedeva kaut kādu lapiņu.
"Tas nav man........"
Es gribēju teikt, bet vīrietis jau bija prom.
"Kas viņš tāds?"
"Nezinu man liekas ka jaunais kaimiņš vai kaut kas tamlīdzīgs"
Lapiņa bija gaiši zilā krāsā, atgādināja debesis.
Tā ir mana mīļākā krāsa.
Tikai daži to zin.
Izlasīju pāris vārdus kas bija uzrakstīti uz lapiņas.

Tu esi kļuvusi vēl skaistāka, nevaru sagaidīt mūsu tikšanos.
A.

Šie vārdi man atstāja nepatīkamu garšu mutē, taču es to tiešākajā ziņā ignorēju.
Kopš tiem laikiem man ir mainījies uzvārds un dzīves vieta.
Viņš mani nevarētu atrast.
"Kas tas ir?"
"Ah nekas īpašs"
Iebāzu kabatā domādama ka tur pat arī sajutīšu bildi taču kabata bija tukša.
Es iztaustiju visas kabatas, taču bildes nekur nav.
Ag dievs, kur es to atstāju?
Vairāk sarunai es nepievērsu uzmanību, pašlaik gribēju nokļūt mājās.
Man bija žēl ka pazaudēju bildi, bet nu ko lai dara.
"Paldies ka pavadīji līdz mājām, tas bija diezgan mīļi no tavas puses"
"Nieks vien ir"
Tagad mēs vienkārši stāvejām pie manas mājas durvīm īsti nezinot ko darīt tālāk.
"Čau Daniel, atā Daniel"
Stefans atvēra durvis, ievilka mani iekšā un aizcirta tās tieši Danielam sejā.
"Ko tu dari manā mājā?"
Viņš uzlika savas rokas uz maniem pleciem un piespieda mani pie sienas.
Es pārāk bieži nonāku šajā situācijā.
Pat pārāk bieži.
"Kam pieder šī bilde?"
Tikai tagad pamaniju ka vienā rokā viņš turēja bildi ko es pazaudēju.
Centos to izraut viņam no rokas bet viņš saspieda manus plecus ciešāk liekot man sarauties.
Cik tagad es jūtos maziņa.
"Nu tā ir mana, tagad atdot to man"
Mēģināju vēlreiz taču arī šoreiz man neizdevās, es tikai padarīju viņu vēl dusmīgāku.
"Kas ir šī meitene?"
Viņš parādīja uz mani, nu uz manu mazo es.
"Kāda tev starpība"
Kas viņam īsti kaiš? Viņš nav savā ādā.
Es gribētu tikt ārā no šīs situācijas, jo man bail ka viņš sapratīs, ka man viņš patīk.
Stefans pašlaik ir daudz par tuvu manai patikšanai.
"Lūdzu, man ir jāzina kas ir šī meitene"
Pirmo reizi redzu Stefanu tik izmisušu.
Viņam tas bija svarīgi, tā meitene bildē esmu es, bet kāpēc viņš to tik ļoti vēlas zināt?
Piedod Stefan.......................................................................... pašlaik man jātiek galā ar savām domām.
"Es šo bildi atradu, tāpēc nezinu kas tie par cilvēkiem"
Viņa acis sadrūma un sejā parādījās vilšanās.
"Aaa........tu ne.....ko nezini"
Stefans atkāpās no manis.
Zvēru ka pašlaik man bija sajūta ka kāds ar nazi dursta manā sirdī.
It hurts so badly right now.
Noraustijos no telefona zvana, kurš aizpildīja klusumu, kas bija iestājies šajā mājā.
Stefans iztaustija savas kabatas visticamāk meklējot telefonu.
"Ko vajag?"
Neizskatās priecīgs par sarunu.
"Lesij tā esi tu? Kad tu ielidoji Latvijā? Kāpēc man nepateici?"
Meitenes vārds.
Man atmiņā atnāca īziņas, ko toreiz izdzēsu.
"Protams ka varam satikties, nevaru vien sagaidīt"
Protams gar manām ausīm nepaslīdēja garām veids, kā viņa bals mainījās, kad uzzināja kas tieši ir zvanītais.
"Tiekamies pie fantāna, atā"
Arī viņa sejā parādījās smaids, bet tas kas mani pārsteidza, bija tas ka tas bija patiesi īsts smaids.
Viņš man nekad nav tav tā smaidījis.
Nekad.
"Piedod kad tik negaidīti uzbruku ar saviem jautājumiem, bet tas vairs nav svarīgi"
"Stefan..................."
Viņš nometa atslēgas uz galdiņa un aizgāja prom.
Varbūt man vajadzēja pateikt.
Pacēlu bildi kas bija nomesta uz zemes.
"Vai tas varētu būt iespējams, ka tas ir viņš?"
Nē ko es tur runāju, pārāk dīvaini lai būtu patiesība.
Visu brīvlaiku pavadu mājās neko nedarot, tikai reti izeju ārā.
Diezgan neveselīgi.
Pamaniju jaku kas bija pamesta uz zemes.
Tā taču ir Stefana.
Nav jau tā ka es tur iešu viņu izsekot, tikai atdošu jaku ko viņš aizmirsa un piereizes redzēšu ka tad izskatās Lesija.
Nu bet tas tā pa ceļam.
............…....
"Ag dievs, mums tomēr vajadzētu iet prom"
Kad Stefans paskatījās uz šo pusi es ielīdu dziļāk krūmos.
"Nē es labprāt gribētu redzēt to maitu ko pieminēji"
Nu kā jau sapratāt pašlaik es atrodos krūmos kopā ar Natāliju.
Kad gāju ārā es satiku Natāliju, kas bija diezgan dusmīga uz mani, par to ka aizgāju prom neko nepasakot.
Viņa sāka prašņāt par mani un Danielu, bet es neko nevarēju atbildēt, jo tur nekā nav.
Tikai draudzība un tas arī viss.
Viņa pamanīja ka es no tā temata sāku izvairīties, tāpēc palika kaitinoša, līdz es padevos un visu izstāstīju.
Viņa man pateica ka viņš viņai kādu brīdi patika bet viņa sev jau ir atradusi jaunu mīlestību.
Nu un tādā arī veidā mēs abas nonācām krūmos, gaidot kad sunene beidzot būs klāt.
Parasti es tik daudz nelamājos bet viņas vārds man liek to darīt.
"Man liekas ka tā ir viņa"
"Kur?"
"Re kur iet tieši uz Stefana pusi"
Paskatijos uz virzienu ko norādīja Natālija.
Ak...........
Melnie mati plīvoja vējā un zilās acis pārspēja jūras skaistumu.
Cepure bija saskaņota ar kleitu, kas tik ļoti izcēla viņas skaisto augumu.

Viņa ir tik skaista.
Pat Natālija palika mēma viņu ieraugot.
"Varbūt tā nemaz nav viņa, bet kaut kāda garāmgājēja"
Es gribēju tam noticēt, taču kad ieraudzīju to meiteni burtiski uzlēcam viņam virsū, nelielā cerība pilnībā pagaisa.
Svešiniece noteikti nav.
Man tagad ļoti gribas kaut ko saplēst vai sadauzīt.
Kā viņa viņam lien klāt.
Ah I'm so angry.

"Tā laikam arī ir tā Lesija"
"Ko tu te tā vienkārši sēdēsi un neko nedarīsi? Tev pašlaik noceļ tavu vīrieti"
"Stefans nepieder man, tāpēc viņš var darīt ko vien viņš pats vēlas"
"Tev nav nekāda cīņas gara"
"Nu un nav arī"
Tā kā sēdēju vienā pozā jau kā desmit minūtes, manas kājas ir kļuvušas nejūtīgas.
Es negribu uz to vairs skatīties.
"Eu man liekas ka viņi taisas iet prom"
"Lieliski varēšu beidzot iet prom"
"Viņi nāk uz šo pusi"
"Ko?"
Gribēju pa otru pusi izlīst ārā un skriet prom, taču Natālija mani spēcīgi pagrūda un es nokritu viņiem tieši pie kājām, ar visu jaku rokās.
Pašlaik es negribu pacelt galvu, bail par to ko sastapšu.
Natālij, es tevi nogalināšu.
Dzīvu aprakšu.
"Violet?"
Viņš mani atpazina.
Pacēlu galvu un paskatijos uz abiem no lejas.
Lesija uz mani skatījās ar izbrīnu un nedaudz arī ar apsmieklu.
Stefans bija vienkārši šokā, taču varēja redzēt ka arī viņš vēlējās sākt smieties.
Tagad ir īstākāis laiks kad nolamāties.
Vot bļin.

Nākamo daļu likšu pirmdien, nu ja man nesagribēsies ielikt ātrāk.