Ar Dēmonu Zem Viena Jumta

Ak vai!!

Es lēnām atvēru acis, jūtot pilnīgu tukšumu.
Kāpēc man ir sajūta, ka es tagad pardzīvoju kaut kādas paģiras, kaut gan nekad dzīvē neesmu dzērusi.
Pat ne pilīti.

Man laikam ir bail pamēģināt. Grūti pateikt.
Man negribās celties, bet nu labi, man šis strīds ar sevi notiek katru rītu.
Burtiski katru rītu.
Es beidzot saņēmos, izlīdu ārā no gūltas un iegāju vannasistabā.
Ieskatoties spogulī es patiesībā nobijos.
Manas acis no raudāšanas bija uzpampušas un sarkanas, bet mati izskatās tā it kā tur ligzdu būtu uztaisījis ērglis.
Traki es gan izskatos.....njā, šis izskats - bez komentāriem.

Pabāzu galvu zem krāna un ļāvu aukstajam ūdenim līt pār manu seju.
Šausmas, kā es nevaru ciest raudāšanu. Tas tev atstāj tādu dīvainu sajūtu vēderā.
Šodien man ir jāiet uz skolu, kur ir 50% iespēja, ka es satikšu Danielu, 40% iespēja, ka satikšu Stefanu un 10% iespēja, ka satikšu abus vienlaicīgi.
Un zinot manu veiksmi, es ticu viss sliktākajām.
Kāds gan būtu pietiekami labs arguments, lai neietu uz skolu?
Visas manas idejas ir pilnīgi izsmeltas.
Man ir sajūta, ka esmu izmēģinājusi visu.
Bet kaut gan......
Es paņēmu savu telefonu un mēģināju atrast klases audzinātājas numuru.
Un kāpēc man telefonā ir tik daudz numuru, kur puse neatrodas Latvijā, ir nomainījuši savu telefona numuru un vēl daži kurus es pat neatceros un tad man ilgi jāprāto kā šie cilvēki vispār nonāca manā telefonā.
Īsta mīkla manām smadzenēm.
Bet vispār viss kas ir saistīts ar skaitļiem vai matemātiku ir milzīga mīkla manām smadzenēm.
Beidzot atradusi viņas numuru, es izlēmu par labu izziņas rakstīšanai.

Dārgā skolotāja, diemžēl šodien es skolu nevarēšu apmeklēt, jo man kāds ļoti tuvs draugs gāja bojā, bet pārāk par mani neuztraucieties, mammai jums zvanīt nav jēgas jo viņa ir darbā un noteikti necels.

Tā. Ar to esmu tikusi galā.
Ah, vismaz šodien nebūs jāsatiek
ne viens, ne otrs.
Paldies dievam.
Tagad es iešu pie sava otrā labākā drauga.
Iemetu telefonu dīvānā un taisnā ceļā devos uz ledusskapi.
Piedod mīļumiņ, bet pirmajā vietā man tomēr ir gulta.
Es atveru ledusskapi ieraugot vienu no drausmīgākajiem skatiem pasaulē.
Tass ir tukšs!!!!
(😭😭😭😭😭😭😭😭)
Manai dzīvei ir pienācis gals.
Mana mamma par mani aizmirsa.
Labs ir, vēlāk kaut ko izdomāšu, bet tagad es labprāt ieiešu vannā.
Bezcerībā aiztaisīju ledusskapi un devos uz vannasistabu.
Cik labi, ka šodien varu neiet uz skolu.
Nebūs arī vismaz jāredz dēmona un matemātikas skolotājas seja.
Galvā visu laiku nāk atpakaļ Daniela sejas izteiksme, kad viņu atgrūdu.
Kāpēc es vispār tā izdarīju? Man taču viņš patīk.
Viņš ir tik jauks un pat skaists.
Viss ko sieviete varētu gribēt vīrietī.
Viņš ir perfekts.
Es novilku drēbes un iekāpu vannā lēnām sēžoties un kaifojot, cik ūdens ir patīkams.
Ja šī padarīšana netērētu tik daudz naudas, es ietu vannā katru dienu.
Siltais ūdens man uzdzen miegu.
Varbūt nedaudz nosnausties?
Vakar arī pārāk daudz pagulēt nevarēju.
Nu tad es tik nedaudz pievēršu acis.
Pavisam nedaudz.

Manas acis kļuva smagas un pašas taisījās ciet.
Es uzliku galvu uz vannas malas ignorējot faktu, ka tas ir diezgan neērti.
Tad mans prāts vienkārši aizslīdēja no realitātes un tika ievilkts tumsā.

"Tu esi tik skaista"
"Beidz man glaimot"
"Un tu arī esi tikai mana, neviena cita, bet mana"
Viņa vētrainās acis urbās manās, nolasot katru sīkāko emociju.
Tas, ko mēs darām nav atļauts, bet man ir vienalga, jo es viņu mīlu.
Un viņš mīl mani, tas ir viss, kas man ir vajadzīgs.
Viņa rokas apvijās ap manu vidukli un pievilka mani tuvāk.
"Alekss...mēs tagad nevaram, mūs nedrīkst ieraudzīt kopā"
"Man pie kājas"
Viņa izsalkušās lūpas uzbruka manām.
Alekss mani pacēla un ar spēku piespieda pie sienas.
Uzreiz sapratu, ka uz muguras tur paliks zilums.
Šis nebija tas jaukais skūpsts, ko tu redzi filmās, kur taureņi sāk lidot vēderā, šis ir raupjš skūpsts.
Ar visiem saviem spēkiem es atgrūdos no Alekša.
"Bet man nav"
Viņa acis no vētrainām pārvērtās melnā.
"Tu, nolāpītā ku*e, mani tikko atraidīji?"
Šis nav Alekss, ko es pazīstu, šis ir briesmonis.
Manas kājas un rokas sāka trīcēt bailēs.
Šo briesmoni es pazīstu un zināju, ka tagad nebūs labi.
"N.... nē tā nn...aav, lūdzu nomierinies"
"Sasodīts, aizveries, es tev iemācīšu, kas notiek, ja mani neklausa"
Viņš apvija savas rokas ap manu kaklu un sāka mani žņaugt.
Es cīnijos pēc gaisa, bet viņa pirksti ar vien ciešāk saspieda manu kaklu pilnīgi atņemot man iespēju elpot.
"B...b....b..ei...d...z"
Aleks, lūdzu.

"Kuš, kuš. Viss ir labi, guli bērniņ"
Šī balss mani nomierināja.
Tāpēc nemaz neatverot acis atkal sāku iemigt, jūtot, ka mani paceļ un apvij kaut kas silts.
Līdz es atkal iegrimu dziļā miegā.
Kad pamodos, pirmais, ko es sajutu bija kafijas smarža.
Smarža ir patīkama, bet pati kafija man negaršo.
Un arī manai mammai nē.
Kurš tad?
Es atveru acis un strauji piecēlos.
Paga, kur es atrodos?
Kaut kādā veidā es nokļuvu ļoti pasakainā istabā.
Gulta bija milzīga un ļoti ērta, man pretīm bija rakstāmgalds uz kura atradās klēpjdators un kaut kāda mīkstā rotaļu pūce.
Pati istaba bija ļoti liela, kā mana reiz trīs.
Vispār kāpēc es pētu šo istabu, mani tā galīgi neinteresē.
Mani vairāk interesē, kur es tagad atrodos.
Pēkšņi aiz durvīm izdzirdēju soļus.
Tas laikam ir tas, kas mani nolaupīja.
Ko es varētu izmantot?
Es vēlreiz pārskatiju istabu un ieraudzīju grāmatplauktu, ātri paķēru enciklopēdiju un pieskrēju pie durvīm.
Soļi kļuva skaļāki līdz tie apstājās pie šīm durvīm un lēnām sāka vērt tās vaļā.
Kad redzēju parādāmies vīrieša siluetu es atvēzējos un sāku sist ar enciklopēdiju rokās.
Es tev parādīšu kā mani nolaupīt no manām mājām.
"Violet beidz, sāp taču"
"Ah tu vēl zini manu vārdu? Tad jau tu mani arī izseko"
"Es neesmu izsekotājs, esmu Andris Džefersons"
Ak mammīt mīļo, tas taču ir dēmona tētis, skolas direktors.
Ak vai!!!!
😨😨😨😨😨😨

Ja kāds vēl nav redzējis, tad es nomainīju Stefana izskatu.
Viņš tagad izskatās šādi:

😍😍😍😍😍😍😍😍😍😍😍😍

Komentējiet, ko domājiet par jauno Stefanu.