Ar Dēmonu Zem Viena Jumta

vakariņas

Pieliku roku priekšā mutei un kārtīgi nožāvājos.
Es sen tik labi neesmu gulējusi.
Pagriezos uz otriem sāniem un taisījos iet atpakaļ gulēt, līdz atcerējos kur tieši aizmigu.
Nobijusies atvēru acis un nopētiju apkārtni.
Hmm....?? Es atrodos savā istabā.
Kā es šeit īsti nokļuvu?
Varbūt tas viss bija tikai ļauns murgs un es visu šo laiku patiesībā gulēju?
Šausmas, šīs bija visu laiku sliktākais murgs.
Drausmīgākā daļa bija brīdis, kad nosapņoju, ka Stefans ir saderinājies.
Piecēlos sēdus un gandrīz dabūju sirdstrieku, kad ieraudzīju Stefanu.
Dziļi ielpoju, mēģinot nomierināt savu nemierīgo sirdi.
Pie manas gultas bija piebīdīts krēsls uz kura sēdēja Stefans, kamēr viņa galva atradās uz manas gultas un viņš pats atradās dziļā miegā.
Ko viņš šeit dara?
Vēroju viņa seju, apbrīnojot viņa spēcīgo žokli.
Maigi noglāstiju viņa vaigu un tad arī viņa lūpas.
Tas bija tik maigas.
Kā gan cilvēks varētu būt tik skaists?
Zinu, ka šo jautājumu, es sev uzdodu gandrīz vai katru dienu, bet tas priekš manis likās tiešām mistēriski.
Man parādījās liela vēlme viņu noskūpstīt.
Tik liela, ka vajadzēja pielikt visu savu gribu, lai to tiešām neizdarītu.
Manas acis bija kā piekaltas viņa sejai un mana sirds viņam.
Tagad noteikti izklausās, ka es citēju kaut kādu mīlas noveli.
Man nepiestāv.

Spēcīgi noklepojos liekot viņam pamostoties.
"Piedod negribēju tevi pamodināt"
"Nē viss kārtībā, bet kā tu jūties?"
"Ir labāk, paldies, ka paliki kopā ar mani, tas bija mīļi no tavas puses"
"Tu esi slima, es nevarēju tevi atstāt vienu, kamēr es dodos līdzi taviem vecākiem un Aleksam"
Ieraudziju mazu kastīti viņa rokās un kļuvu ieinteresēta.
Tā bija manas rokas lielumā, melnā krāsā, viss caur aptīta ar samtu.
"Kas tā par kastīti, tev rokās?"
"Tā ir domāta tev, ņem"
Viņš pastiepa man pretī kastīti, ko es diezgan priecīgi pieņēmu.
Kas gan tur varētu būt iekšā?
Atvēru kastīti, kur iekšā ieraudziju ķēdīti un tai blakām sudraba gredzenu.
"Tā ir tik skaista, bet viņa man ir par lielu"
"Pagaidām tev to būs jāvalkā kā kaklarotu, bet kad mēs abi izaugsim, tev tā būs jāvelk pirkstā"
"Tātad mēs pašlaik esam gandrīz vai kā saderinājušies?"
"Apmēram"
"Tu taču mani nekad nepametīsi, vai ne?"
"Es tev apsolu, ka nepametīšu"
"Tev tas jādara uz mazā pirkstiņa"
Mēs salikām mūsu mazos pirkstiņus kopā un apsolijām, ka vienmēr paliksim kopā.
"Bērni mēs esam mājās"
"Viņi ir atpakaļ"
"Mēs esam augšā"

Kas tas bija..............
Centos saprast, kas tikko notika, bet pašlaik manas domas ir vienā putrā.
Puisis, ko redzēju bildē........ tas pats, kas tikko parādījās manā atmiņā.
Es nesaprotu, kāpēc nevaru atcerēties, kas viņš ir?
Viņš man uzdāvināja gredzenu, kuru nekad neesmu redzējusi.
Es pat neatceros, ka manā īpašumā būtu kādreiz piederējis sudraba gredzens.
Lai nu kā, tāds gredzens eksistēja un man viņš noteikti būs jāatrod.
Atcerējos par Stefana klātbūtni un nolēmu viņu pamodināt.
Paņēmu savu spilvenu un no visa spēka, triecu to viņam pa galvu.
Es zinu, ļauni, bet ko lai dara, ka tāda dzīve.
Tas viņu pamodināja un vēl vairāk, padarīja arī nedaudz dusmīgu.
"Bļin nahrin, sāp taču"
Stefans iztaisnojās un ar neapmierinātu sejas izteiksmi, paberzēja savu galvu.
Gribēju sākt smieties, taču savaldījos un tā vietā izlikos, ka esmu norūpējusies.
"Ag dievs piedod, es tā negribēja( un kā vēl gribēju), vai tev vis kārtībā?"
Pēc viņa sejas izteiksmes varēja pateikt, ka viņš pašlaik vēlas man iesist un diezgan spēcīgi.
"Vislabākajā"
"Nestreso, ievelc dziļu elpu, saskaiti līdz desmit"
Vēlme man iesist, noteikti tikko palielinājās.
"Apklusti Violet un nākamreiz pameiģini neaizmigt, uz kaut kādas ielas stūra"
Tātad viņš mani atveda atpakaļ?
Tas lika man piesarkt, tomēr apziņa, ka tas tomēr nebija sapnis, pamatīgi iedragāja manu garastāvokli.
"Kur gribu, tur guļu, nav tava darīšana"
Atcerējos, ka uz viņu joprojām dusmojos.
Diemžēl bez pierādījumiem, esmu pārāk bērnišķīga.
"Nē ir, jo liki man gandrīz vai no ādas līst ārā"
Visas dusmas, kas man uz viņu vēl bija palikušas, izgaisa kā ar burvju mājienu.
"Tu par mani uztraucies?"
Tas lika viņam sašutumā iesmieties.
"Es? Par tevi? Ļoti smieklīgi"
Tu vari to noliegt, bet mēs abi zinām patiesību.
"Protams, protams"
"Es nopietni toreiz par tevi neuztraucos"
"Aha, es tam noteikti ticu"
"Tu pašlaik runā sarkasmā"
"Es? Sarkasmā? Ļoti smieklīgi"
"Nopietni?"
"Nekad neesmu bijusi nopietnāka, nu ja neskaita pārdomu sesijas uz poda"
Bija saprotams, ka šajā vārdu cīņā vinnēju es, bet tas puisis nezin kā ļaut dāmām vinnēt.
"Ah Stefan, tu arī esi šeit"
Mēs abi vienlaicīgi paskatījāmies uz Greisu.
Mūsdienās laikam tāda lieta, kā pieklauvēt pie durvīm, vairs nepastāv.
"Jūs abi uz manīm paskatijāties, tā it kā es jūs tikko būtu pieķērusi nozieguma vietā"
Pamanīju, cik tuvu es sežu blakus Stefanam, tāpēc pabīdījos tik tālu, cik man gūlta to atļāva.
Ja godīgi man tieši šī sajūta arī parādījās, kaut gan mēs nedarijām neko nelikumīgi.
"Nē, tas bija tikai pārsteigums, ka tu tik ātri esi mājās"
"Jā, šodien tā sanāca"
Stefans piecēlās kājās un paņēma savu jaku.
Greisa piegāja priekšā durvīm, nobloķējot iespēju pa tām iziet.
"Tu jau prom?"
"Jā, es ilgāk neuzkavēšos"
"Tev noteikti ir jāpaliek uz vakariņām"
"Nē es labāk tomēr iešu, negribu jūs apgrūtināt"
"Tev ir pilnīgi noteikti jāpaliek, es uztāju"
"Es īsti negribu ēst"
Viņa vēders noburkščēja, sakot kaut ko pilnīgi pretēju.
Stefans viegli nosarka un lai to noslēptu, viņš nolieca savu galvu uz leju.
Par vēlu.
Es to tomēr redzēju.
Pasmaidiju pie sevis, saprotot, cik mīlīgi viņš pašlaik izskatās.
So adorable.
"Viss tu paliec uz vakariņām, jūs te vēl varat papļāpāt, vakariņas drīz būs gatavas"
Paldies dievam, ka manā mamma vienmēr ir tik uzstājīga.
Vismaz Stefans šeit paliks vēl nedaudz ilgāk.
Greisa pagriezās un aizgāja prom, atstājot durvis vaļā.
"Wow, tava māte gan ir uzstājīga"
"Ja viņa kaut ko ieņems galvā, tad runāt pretī nav jēgas"
Personīga pieredze.
"Mans sencis ir tāds pats"
To gan es atceros.
Tikai tāpēc arī toreiz paliku jūsu mājā.
"Nav jau brīnums, ka mūsu vecāki tik labi saprotas, viņi ir tik līdzīgi, bet vienlaicīgi tik atšķirīgi"
"Njaa, bet es negribu iedomāties, kas notiks, kad viņi par kaut ko sāks strīdēties"
"Tad pat wifi mūs neglābs"
"Cerēsim ka mums tas nebūs jāpārdzīvo"
Sāku justies nedaudz slikti, saprotot, ka Stefanam manis dēļ, atkal nācās ciest.
"Piedod, ka atkal sagādāju tev neērtības"
"Esmu pie tā jau pieradis, ja atrodos tev tuvumā, kaut kas vienmēr notiks"
"Piedod par to, es esmu tāds cilvēks, kurš nepatikšanas vienkārši pievelk sev klāt"
"Pateicoties tam, mana dzīve kļuva nedaudz interesantāka"
"Tu esi vienīgais, kas tajā var atrast kaut ko labu"
"Esmu dīvains puisis"
Vairāk kā dīvains, tu esi savādāks.

Stefans.

Dīvainā kārtā, ar Violetu bija diezgan patīkami sarunāties.
Tas ir savādāk, nekā runājot ar Lesiju.
Vēroju Violetu saprotot, cik viņa patiesībā līdzinās Klērai.
It īpaši viņas acis, jo tādas visas savas dzīves garumā, es esmu redzējis tikai Violetai un Klērai.
Vērojot tās, es jūtos kā mājās.

Violeta.

Beigu beigās Stefans tika apsēdināts man blakām, bet Greisa apsēdās mums abiem pretī.
Es paņēmu dakšiņu un nazīti un nogriezu nelielu gabaliņu no karbonādes.
Tad kad pie mums atnāk kāds ciemos, manas mammas gatavošana, kļūst daudz reizes labāka, nekā parasti.
"Nu Stefan kā tev garšo?"
"Jūs kļūstat labāka ar katru dienu"
"Kāpēc man netrāpijās tik labs bērns kā tu, bet gadījās neciešami nepateicīga meita"
"Es neesmu nepateicīga, tu vienkārši nekad necenties, kad gatavo man"
"Redzi, tas ir tas par ko es runāju, viņa arī man ļoti reti saka, ka mīl mani"
"Cilvēki tādas lietas nesāka katru dienu un visticamāk Stefans savam tēvam to vispār nesaka"
"Puiši tādas lietas īsti vīriešiem nesaka, bet meitenei sievietei, tas gan ir jāsaka ļoti bieži"
Kāda diskriminācija.
Ja Stefans būtu tavs dēls, es šaubos vai tu tā teiktu.
Nu viņš it kā ir, bet viņiem vēnās nerit vienas asinis.
"Violetai taisnība, es tiešām viņam tos vārdus saku ļoti reti"
"Nekas mīļumiņ, viņš to noteikti zin, bez tavu vārdu apliecinājuma"
Kāpēc tad man tas ir jāapliecina ar vārdiem, bet viņam nav?
Tāda māte vispār.
"Biju pavisam aizmirsusi jums pateikt, es ar tavu tēvu nedēļas beigās domājām aizbraukt līdz jūsu laukiem, palikt tur pa nakti, Violeta mums noteikti brauks līdzi, bet kā ar tevi Stefan?"
"Nē, man jau ir plāni, tāpēc es atteikšos"
"Cik žēl, bet neuztraucies Violet, Daniels piekrita braukt mums līdzi, tā kā zinu, ka esat tuvi draugi, varēsiet gulēt vienā istabā un pavadīt daudz laika kopā"
"Oh neviens tajā dienā netiek, tātad izskatās ka mani plāni tiek atcelti"
"Tātad Stefan tu brauc?"
"Tā izskatās"
"Brīnišķīgi, visa ģimene būsim kopā, labi, ka tev tik pēkšņi mainījās plāni"
"Labi gan"
Izskatās, ka šis ceļojums būs ļoti jautrs.
Ceru, ka ne pārvērtīsies par manu murgu.
😅😅😅😅😅😅😅😅.