Ar Dēmonu Zem Viena Jumta

Tam ir jāpaliek noslēpumam

Kas vispār ir īsta mīlestība?
Ko tas vispār nozīmē?
Cilvēki saka, ka mīl, bet vai viņi vispār zina, kas tas ir?
Tik viegli izmests vārds no mutes, ar lielu nozīmi citiem.
Tas ir tikai kliedziens tukšumā.
Es to vārdu ienīstu.
Biju nogurusi, no miega trūkuma, bet vienalga piecēlos un vairākas minūtes vienkārši blenzu sienā.
Es ienīstu mīlestību.
Es ienīstu sevi.
Es ienīstu šo dzīvi.
Manas acis bija uzmampušas un pati izskatījos diezgan briesmīgi, tāpēc neturpināju vērot sevi spogulī, bailēs, ka apvemšos no sava pretīguma.
Izcēlu savu smaguma centru no gūltas un novaidējos, kad segas dotais siltums pazuda nebūtībā.
Paņēmu savas lielās austiņas, uzliku mūziku uz skaļāko un izdarīju ikdienišķas lietas. Saklāju savu gūltu, iztīriju zobus, pārģērbos, sakrāmēju somu, vairākas drēbes saplēsu un izmetu miskastē, jo vienkārši biju nogurusi no tām un tad iekritu atpakaļ gūltā, nogurusi no dzīves.
Biju saplēsusi tik daudz drēbju, ka pašlaik veselās piepildija tikai vienu somu, bet man bija vienalga.
Varbūt vēlāk nožēlošu.
Atkal piecēlos un staigāju turpu, šurpu, bet nespēju rast mieru.
Kāpēc es vispār aizbraucu uz šo nolāpīto brīvdienu ceļojumu?
Ja būtu palikusi, nekas tāds nebūtu noticis.
Es nebūtu atcerējusies un tad nebūtu sāpējis.
Skūpsts arī nebūtu noticis.
Pamanīju, ka Natālija sāk kustēties, tāpēc paņēmu savu somu un izgāju ārā, neļaujot jautājumiem tikt uzdotiem.
Piedod, es pašlaik nespēju.
Blandijos pa koridoriem kuru te bija simtiem īsti nezinādama, kur gribu iet un ko darīt.
Pēc neilgas domāšanas, ar visu somu aizgāju uz viesistabu, kas atradās blakus virtuvei.
Pa ceļam paņēmu pūlti un apsēdos dīvānā, ieslēdzot televīzoru.
Gāju caur kanāliem, līdz apstājos pie filmas, par kaut kādu, nodevību mīlestībā.
Wow.
Tieši laikā.
Kaut gan neviens mani nenodeva, man vajag redzēt kā citiem dzīvē iet sliktāk nekā man.
Es zinu.
Esmu diezgan nožēlojama.

********

"Tas kretīns, nav tevi pelnījis, pamet viņu Džesika, tu esi labāka"
Iemetu popkormu mutē, milzīgā saujā.
"Neraudi, es tevi apskaušu tavās domās, tu neesi viena"
Nomainīju pozu, jo biju palikusi stīva
"Ahahaha tā arī viņam vajag.......................................nē, nē Džesika ko tu dari? Neej atpakaļ pie viņa. Viņš ir kretīns.............................vot stūlbene, pati vēlāk nožēlosi, ka atgriezies"
Izslēdzu televizoru un aizmetu pulti tālāk no sevis domādama, ka tas nokritīs, bet tas palika uz dīvāna pašas malas.
Filma bija stūlba, nevajadzēja skatīties.
Zilums joprojām bija uz mana kakla, taču diezgan labi to noslēpu ar kosmētikas palīdzību.
Joprojām nesapratu, kur es to dabūju un tas mani biedēja viss vairāk.
Vairākkārt nožāvājos un izlēmu uz pāris minūtēm pievert acis, jo man tiešām vajag miegu.
Apgūlos uz dīvāna un brīdī, kad aizvēru acis, jau nebiju šeit.

Greisa.

"Vai atradāt Violetu?"
Natālija un Daniels papurināja galvu.
Nu kur viņa ir?
Danielam, kāds piezvanīja un pēc pāris vārdiem, viņš pacēla savas mantas un likās bija gatavs doties.
"Man jau atbrauca pakaļ"
"Ah nu labi, tad tu dodies, pasveicini savu mammu"
"Labi, tikai piezvaniet, kad atrodiet Violetu"
Pasmaidīju un apskāvu viņu.
"Nu protams, bet tu jau zini, cik Violeta mēdz būt izklaidīga, gan jau ir aizmigusi kādā stūrī"
Daniels no visiem atvadījās un saģērbies, viņš aizgāja prom.
Viņš ir pārāk iemīlējies Violetā.
Ak nabadziņš.
Tici man būtu labāk, ja tās jūtas atlaidīsi pavisam.
Tā būtu labāk gan Violetai, gan tev pašam.
Lesija arī bija jau prom un mums arī vajadzētu braukt prom, bet vēl nevaram.
"Ja gribam izvairīties no sastrēgumiem, tad vajadzētu pasteigties"
Andris ielicis visas mantas mašīnā, bija gatavs braukšanai.
"Mēs nevaram atstāt Violetu"
Nervozi situ ar kāju pret marmora grīdu.
Natālija pienāca pie manis un viegli parāva aiz rokas.
"Es viņu atradu, viņa ir viesistabā"
Mana galva pagriezās pret Natāliju, ar sejas izteiksmi, paldies dievam.
Sekoju Natālijai uz viesistabu, kur arī ieraudzīju Violetu guļam uz dīvāna, ar somu zem galvas.
Kā es neiedomājos paskatīties šeit ātrāk?
"Violet mosties, laiks braukt"
Pakratīju viņu, taču Violeta pat nepakustējās un turpināja saldi gulēt.
"Sasodīts Violet, mosties taču"
Es te varētu ar traktoru izbraukt un viņa tik un tā nepamostos.
Kā gan kādam var būt tik dziļš miegs?
Mēģināju vēlreiz, bet joprojām nekādas reakcijas.
Ieskatoties viņas sejā pamanīju zem Violetas acīm riņķus un ieraudzīju arī nedaudz uzpampušās acis.
Ak Violet, kas tad tev notika?
Viegli noglāstīju viņas galvu un atstāju maigu skūpstu uz viņas pieres.
Tu jau esi tik daudz pārcietusi, bet ar katru jaunu dienu tu ciet vēl vairāk.
"Natālij vai vari lūdzu paņemt viņas somu un pasaukt Stefanu?"
"Jā, protams"
Pēc pāris minūtēm, man blakām apstājās Stefans, bet viņa acis pat nepievērsa man uzmanību, tās bija piekaltas Violetai.
Tāpat kā toreiz.
"Jūs mani saucāt?"
Vēroju abus, līdz sapratu, ka esmu aizdomājusies.
"Ah jā, es tevi saucu, vai vari palīdzēt aiznest Violetu uz mašīnu, izskatās, ka viņa ir dabūjusi ļoti mazs miega, tāpēc negribu modināt"
Viņš ilgi nedomājot maigi pacēla viņu uz savām rokām un Violetas galva iekrita viņa plecs izliekumā, it kā vienmēr tur būtu piederējusi.
Viņš uz brīdi par kaut ko aizdomājās, kas lika man gribēt zināt par ko tieši, bet savā ziņā, es to jau nojautu, bez vārdiem.
*********