Angels Fly[iesaldēts]

Saruna

Kā jau katru nakti es esmu ārā. Puiši aizgāja pirms kāda laiciņa. Man vajag pabūt vienam. Izvēdināt galvu. Viss bija tik labi līdz man parādījās spārni un dzīvē iekaucās Mia. Viņa ir ziņkārīga. Viņa mani vēro. Mēģina izdibināt manu dzīvi. Un tas besī ārā. Man viņa nerūp. Man ir nospļauties par viņu. Kāpēc viņa nevarētu tāpat justies attiecībā uz mani. Nē! Viņa bāž savu degunu tur kur nevajag. Idiote. Viņai es patīku. To var redzēt. Bet kurai gan neptīku? Viņai es nedrīkstu patikt, jo galu galā viņai sāpēs. Sāpēs arī man un Alīsijai. Stulbene. Es jūtu kā viņas sirds pāatrina savu ritmu kad viņa ir manā tuvumā vai arī mani vēro. Pat ja viņa apgalvotu ka tā nav, no manis savas jūtas viņa slēpt nespēj. Tas nav fiziski iespējams. Es jau nedaudz runāju ar tēti. Es jau nedaudz zinu. Jutu elsas sev no mugurpuses. Kad pagriezos es ieraudzīju cilvēku ko gribēju redzēt vismazāk. Jā, Miu!
-Sveiks Taj!-viņa teica. Jutu ka viņai vēderā lidinās tauriņi. Eww!
-Ej prom un nerunā ar mani!-es teicu. Viņa manāmi noskuma.
-Kas ir?-viņa apstulbusi jautāja.
-Nekas nav! Kāda tev daļa?-es jautāju.
-Velns parāvis Tailer kāpēc tu pret mani tā izturies?-viņa ar asarām acīs jautāja.
-Varbūt neesi dzirdējusi, bet es esmu sliktais puisis! Siržu lauzējs. Es tā izturos pret visām!-es teicu viņai ar "DUH!" skatienu. Viņai pār vaigiem tecēja asaras.
-Vai tas ir tas ko tu dari? Mēģini panākt lai es tevi ienīstu?-viņa jautāja.
-Tieši tā! Es gribu lai tu mani ienīsti!-es viņai uzbļāvu virsū.
-Kāpēc?-viņa jautāja.
-Negribu lai es tev patīku. Nenoliedz! Jūtu tavus sirds pukstus paātrināmies kad esi ar mani vai mani vēro. Es kā tavs fucking sargeņģelis jūtu. Nedomā ka neesmu pamanījis ka katru brīdi kad tev rodas iespēja tu mani vēro. Katru reizi ejot garām atskaties!-es teicu.-Jūtu tavus tauriņus tev vēderā! Tu esi manī ieķērusies, bet man par tevi nospļauties. Negribu lai tev sāp. Jo tad sāp arī man un sāpēs arī Alīsijai ja tev būs lauzta sirds!-es viņai dusmīgi teicu. Viņas asaras apstājās. Viņa bija šokā dzirdot to ko pateicu.
-Ko?-viņa apstulbusi jautāja.-Tu jūti? Un kāpēc sāpēs tev un Alīsijai?-viņa jautāja.
-Es esmu tavs sargeņģelis man sāp ja sāp tev! Jūtu to ko jūti tu. Gan fiziski gan emicionāli. Alīsija ir mana māsa. Mana mazā māšele. Viņa nekad man nav lūgusi lai nesalaužu kādas meitenes sirdi. Bet šoreiz viņa palūdza lai tevi nesāpinu!-es teicu.
-Kāpēc?-viņa jautāja.
-Tāpēc ka tu biji vienīgā kas nepagāja garām viņai tajā gaitenī. Vienīgā kura viņu neienīst! Visas pārējās meitenes ar kurām esmu gulējis ur viņu ienīdušas. Tu nē!-es teicu.
-Skaidrs! Bet Taj! Es zinu ka tu pateisībā tāds neesi. Tu dziļi sirdī esi jauks!-viņa teica.
-Ja tu tā domā tu kļūdies. Es esmu šāds te, skolā, mājās...visur. Visur kur es eju es esmu šāds. Un es tāds neesmu lai būtu populārs. Es tāds esmu, jo man tādam patīk būt un mainīties es negribu un netaisos!-es teicu. Viņa man sadusmo. Kad esmu dusmīgs es par sevi neatbildu. Viss ko dusmīgais es var izdarīt ir šausmīgs. Es kad esmu dusmīgs nedomāju ar galvu. Es izlādēju dusmas uz kāda. Ja viņa tā turpinās viņai klāsies plāni.
-Kāpēc tu tāds gribi būt, kāpēc tev patīk? Vai tad tava mamma vai tētis neko par to nesaka?-viņa jautāja. Man acīs saskrēj asaras bet es tās apvaldīju.
-Tēvs saka! Bet es viņā neklausos. Tieši mammas dēļ es esmu šāds!-es teicu.
-Kā to saprast?-viņa jautāja.
-Mana mamma bija mana labākā draudzene. Mūsu attiecības bija ļoti labas. Viņu nogalniāja ar bultu pirms 6 gadiem. Kopš tā laika es vairs neesmu tas mazais jaukais Tajs. Es esmu cietsirdīgs un jūtu tikai riebumu pret visiem izņemot manus draugus un Alīsiju.-es dusmīgi teicu.
-Man žēl! Piedod!-viņa atvainojās.
-Gribi zināt kas notika? Tu būsi trešā meitene kas to zinās!-es teicu. Viņa neko neteica.-Mammu nošāva ar bultu. Tad es mainījos. Divus gadus pēc mammas nāves es nerunāju. Neviens vārds divu gadu laikā. Es nepārspīlēju. Es divus gadus biju robots. No rīta pamodos, neēdis aizgāju uz skolu, nosēdēju stundas, gāju mājās, ieslēdzos istabā un raudāju. Mamma pēc nāves atstāja vēstuli. Es to vēl joprojām pārlasu katru dienu. Es divu gadu laikā nepateicu pat pušplēstu vārdu. Neizdvesu nevienu skaņu, ja neskaita kliedzienus nakts laikā, jo murgoju. Kad tiku tam posmam pāri, es kļuvu cietsirdīgs. Kļuvu par "bad boy"! Bet ne par siržu lauzēju. Par tādu mani pārvērta Eimija. 14 gadu vecumā es satiku meiteni, proti Eimiju. Es viņā iemīlējos un viņa manī. Mēs bijām kopā laimīgi. Viņa bija jauka pret mani un pret Alīsiju! Ko vairāk var vēlēties. Līdz Alīsija pastāstīja kas notiek kad viņas ir divatā. Emija ienīda Alīsiju. Viņa viņu sita un plēsa aiz matiem. Alīsija tad bija tikai 11. Eimija Alīsiju apvainoja par neko un skrāpēha viņu ar saviem nagiem. Visu briesmīgo ko vari iedomāties Eimija nodarīja manai māsai. Kad Alīman par to pastāstīja mana pasaule sabruka. Eimija nodarīja pāri manai māsai tādā veidā salaužit manu sirdi. Es no viņas izšķīros. Viņa man lūdza piedošanu, bet es viņai nekad nespēšu piedot. Vēstulē ko mamma man atstāja viņa man lika parūpēties par Alīsiju un tas ir tas ko es daru. Jebkurš kurš pret manu māsu izturas ļauni cieš no tā ko izdarījis pats. Es esmu gatavs darīt jebko māsas labā. Es esmu gatavs mirt ja vien dzīvos viņa. Sāpināt alīsiju ir visvieglākais veids kā sāpināt mani. Kopš Emijas visas meitenes ir manās acīs ir kļuvušas tādas kā viņa. Es nekad vairs nespēšu nevienu meiteni pielaist tik tuvu cik bija Eimija. Es Emiju vēl joprojām mīlu, bet nekad viņai nepiedošu. Pēc Eimijas es kļuvu par siržu lauzēju. Kopš 10 gadu vecuma es esmu mainījies par 360°.-es teicu ar asarām acīs. Viņa var zināt. Mia mani apskāva.
-Man tik tiešām ļoti žēl. Ja Emija tā darīja zinot cik māsa tev svarīga tad viņa nav tevis vērta. Viņa ir stulba ja tā izrīkojās.-Mia teica.-Es pat esaprotu kāpēc visas ienīst Alīsiju. Viņa šķiet ļoti jauka un viņa ir skaista.-viņa teica.
-Nevienai nav patikusi Alīsija, jo lai arī cik daudz uzmanības pievērstu viņām Alīsijai manas uzmanības ir visvairāk.-es tiecu.-Tu esi trešā meitene kura zin to stāstu!-es teicu.
-Kuras bija 1 un 2?-viņa jautāja.
-Pirmā bija Alīsija un otrā Eimija.-es teicu.-Pat ja pēc stāsta šķiet ka patiesībā es neesmu tāds kā visi domā...tā ir. Alīsija ir viss kas man ir. Mamma lūdza viņu pasargāt, jo viņa ir cilveks. Tieši to es arī daru. Mans tētis ar Alī ir cilvēki. Es un mamma esam eņģeļi. Mana mamma bija tēta sargeņģelis.-es teicu.
-Jauki!-viņa teica.
-Nestāsti to nevienam!-es teicu.-Vispār ko tu šeit dari?-es jautāju.