Angels Fly[iesaldēts]

Neparastas būtnes

Es jau kārtējo reizi sēžu uz balkona un pārlasu vēstuli no mammas. Ko viņa domāja ar vārdiem "neparastas būtnes"? Es esmu cikvēks, viņa bija cilvēks un punkts. Vai tad ne? Ah. Laikam būs jāsapierinās ar to ka es neuzzināšu. Es zinu ka tētis zin, bet ar vianu es netaisos runāt. Es nolku vēstuli un aizgjau pie Alīsijas. Es iegāju viņas istabā.
-Čau Alī!-es teicu un apsēdos uz māsas gultas. Viņa lasīja grāmatu.
-Čau Taj!-viņa teica un nolika grāmatu. Viņa izlīda no guktas un isēdās man klēpī.
-Ko lasīji?-es jautāju.
-Neko!-viņa teica ar aizdomīgu skatienu. Es paņēmu grāmatu. Labāk nebūtu ņēmis. Viņa lasīja mammas mīļāko grāmatu. Es nodūru galvu. Viņa mani apkāva.-Es taču teicu ka neko!-viņa iečukstēja. Es viņu apskāvu.
-Kā tu to vari izturēt? Kā tu vari dzīvot tālāk?-es jautāju.
-Nezinu! Laikam jau tāpēc ka es pieņēmu to ka viņas vairs nav. Es ticu ka mamma bija laimīga. Viņa mūs mīlēja, tāpat kā mēs viņu. Es pieņēmu viņas nāvi un ieskaidroju sev ka mamma gribētu lai esmu laimīga.-viņa teica.
-Es tevi apbrīnoju māšel!-es teicu. Es nobučoju viņu uz pieres.
-Es zinu! Tu šonakt atkal iesi pastaigā?-viņa jautāja.
-Laikam!-es teicu.
-Varu nākt līdzi?-viņa jautāja.
-Nope! Tev ir jāguļ!-es teicu. Viņa uztaisīja savas kucēna acis.
-Lūdzu! Taj lūdzu! Tu nekad neļauj. Nav godīgi. Es esmu liela!-viņa teica.
-Alī nē! Zini kāpēc es tev neļauju!-es teicu.
-Nu bet es tev apsolu ka es nedarīšu to ko jūst darat!-viņa teica.
-Es zinu ka nedarīsi! Jo tu nenāksi!-es teicu. Viņa apvainojās.
-Tu esi ļauns!-viņa nomurmināja.
-Es neesmu ļauns! Es vienkārši par tevi uztraucos. Es apsolīju mammai ka par tevi parūpēšos un es to arī darīšu. Es tevi mīlu māšel!-es teicu. Viņa mani apskāva.
-Es tevi arī Taj!-viņa teica.
-Tagad gan gulēt sīkā!-es teicu un iebikstīju viņai vēderā.
-Mmm! Es negribu.-viņa teica.
-Tu daudzko vari negribēt!-es teicu.
-Es iešu gulēt ja tu uzpēlēsi!-viņa teica.
-Alī! Tu zini ka es nespēlēju!-es teicu.
-Lūdzu manis dēļ!-viņa lūdza.
-Es aiziešu izmazgāt zobus un tad atnākšu!-es teicu un iecēli viņu gūltā.
-Labi!-viņa nopūtās. Es izgāju no viņas istabas. Es aizgāju uz savu istabu izmazgāt zobus. Kad atgriezos pie Alīsijas. Viņa sēdēja pie klavierēm.
-Spēlēsi?-es jautāju.
-Mhm!-viņa nomurmināja un sāka spēlēt. Es piecēlos un stāvēdams skatījos uz viņu. Kad viņa pabeidza viņa piecēlās un pienāca pie manis. Es viņu apskāvu. Viņa ielīda gūltā. Es viņu apskāvu un nobučoju uz pieres.
-Arlabu nakti Alī!-es teicu.
-Arlabu nakti Taj!-viņa teica. Es izslēdzu gaismu un gāju uz savu istabu. Es izgāju uz balkona. Man nenormāli sāka sāpēt mugura. Un tad vienā sekundē sāpēs pazuda. Taču bija parādījies kas man neizprotams. Man no lāptiņā bija izaugušu divi lieli, pūkaini spārni. Tie bija tumši pelēcīgi violetā krāsā. Tagad es saprotu ko mamma domāja ar vārdiem "neparastas būtnes". Viņa zināja ka tas notiks. Ka es pārvērtīšos par eņģeli. Bet...tas nozīmē ka arī viņa ir tāda?