Angels Fly[iesaldēts]

Meitenes

-Tev taisnība! Tev bija grūtāk!-viņa teica.
-Panāc!-es viņai teicu. Viņa piebīdījās tuvāk. Es viņu iecēlu sev klēpī un viņu apskāvu.
-Kas notika pēc tās dienas?-viņa jautāja.
-Es pārstāju runāt. Mēs tad dzīvojām Ņujorkā. Pēc tās dienas sagaidījām kad dabūsim viņas pelnus un pārvācāmies un šejieni. Divi gadi pēc viņas nāves bija klusākie gadi manā mūžā. Es divus gadus nerunāju. Izklausās neiespējami, bet tā bija. Pajautā puišiem. Alīsijai. Jebkuram skolotājam. Pat direktoram. Ne pušplēsta vārda divu gadu laikā. Vienīgā skaņa kas nāca no manis ārā šajā laika posmā bija kliegšana kas izpaudās naktī jo murgoju ļoti daudz. Es raudāju katru nakti. Alī bija vieglāk. Viņa dzīvoja tālāk. Iestāstīja sev ka mamma negribētu lai viņa pārdzīvo. Es tālāk netieku. Mamma atstāja vēstuli. To pārlasu vēl joprojām. Es tev to parādīšu tad kad būsi pie manis, bet tagad mums būtu jābrauc atpakaļ uz skolu. Lai aī tā ir sūdu bedre es gribu ēst!-es teucu un nedaudz iesmējos.
-Tur tev es piekrītu! Es arī gribu ēst!-viņs teica. Viņa taisījās kāpt no manis nost.
-Nahah!-es teicu neļaudams viņai iet. Es apliku viņas kājas ap manu vidukli un piecēlos ar viņas kājām ap manu vidukli un rokām ap kaklu. Es viņu aiznesu viņu līdz mocim un tad nolaidu.
-Pie tā es varētu pieradt!-viņa teica.
-Mhm! Es arī.-es teicu un uzsēdos uz moča. Viņa uzsēdās un uzvilka ķiveri. Viņa mani apķēra un es sāku braukt. Pie skolas es apstājos. Tad noskanēja zvans. Viņa noņēma ķiveri un nokāpusi no moča to tur arī nolika. Es nokāpu nost un mēs iegājām skolā. Mēs iegājām iekšā un tur jau bija pilns koridors. Es redzēju nākam Miu un manu pusi. Es nopūtos.
-Neuztraucies mīļum. Es ar viņu tikšu galā.-teica Skaja.
-Paldies mazā!-es teicu. Tad Mia pienāca pie mums.
-Taj man ar tevi jārunā!-viņa teica.
-Es tev jau tiecu par Taju mani sauc draugi. Tu starp viņiem neesi...-es teicu, bet Skaja mani pārtrauca uzliekot pirkstu uz manām lūpām.
-Kuš mīļum.-viņa teica.
-Jauna draudzenīte? Cik ilgi? Diena, divas, varbūt trīs?-Mia izmejoši uz mani skatījās.
-Aizveries tu maita. Liec manu puisi mierā, skaidrs?-Skaja dusmīgi jaurāja Miai.
-Nē nesapratu!-teuca Mia.
-Ak tad tā?-jaurāja Skaja. Viņa piespieda Miu pie skapīšiem.-Tad jau būs jādara šādi...Liec Taju mierā vai arī aprakšu tevi dzīvu. Esi tik laba un klausi, nebojā manam mīļumam dzīvi!-viņa teica.
-Ko tu zini?-jautāja Mia. Skailere paņēma savā rokā Mias žokli u iecirta tur nagus.-Taj palīdzi! Lūdzu!-viņa skatījās uz mani ar izmisušām acīm. Es uz viņu tikai paskatījos ar skatienu "Tā tev vajag!".
-Saprati?-jautāja Skaja.
-Jā sapratu!-izmisušā balsī izspieda Mia. Skaja viņu atlaida un nāca pie manis.
-Malacis mazā!-es teicu un Skaju noskūpstīju.
-Nopietni?! Malacis? Mazā?-jautāja Mia.
-Es tevi brīdināju. Tā tev vajag. Man par tevi ir nospļauties. Nav kau tā ka tu būtu mana meitene. Skaja ir! Samierinies!-es teicu un mēs ar Skaju gājām uz kafejnīcu.-Tev laikam izdevās!-es teicu.
-Man tā nešķiet. Viņa varētu likt tevi mierā, bet nejau dēļ manis. Dēļ tā ka viņa redzēja kā tu noskaties uz to ko es viņai daru un apsveic mani par to. Viņa laikam saprata ka puiši draudēja viņai un tu to zināji. Varbūt līdz šim viņai likās ka tu neļausi kādam viņai kaut ko nodarīt, bet viņa redzēja ka ļausi gan!-Skailere teica.
-Mana gudriniece!-es teicu un Skaju apskāvu.
-Tava gan!-viņa iesmējās. Mēs iegājām kafejnīcā un nopirkām ko ēdamu. Aizgājām pie puišiem. Viņi sēdēja ar savām meitenēm.
-Nāc mazā! Es tevi iepazīstināšu ar viņu meitenēm.-es teicu paņemdams Skaju aiz rokas.
-Bet mīļum! Ja nu es viņām nepatikšu?-viņa jautāja.
-Patiksi! Un ja ne tad pašas vainīgas. Viņu zaudējums nejau tavējais.-es teicu. Viņa pasmaidīju.
-Kura ir kura?-viņa jautāja.
-Čada meitene Kara ir tā ar brillēm. Tad ir Kevina meitene Nikola. Viņai ir melni mati ar vienu zilu šķipsnu. Rodrigo meitene ir Brianna ir ar melnajiem matiem. Leo nesen atrada meiteni. Viņa ir tā ar tumši brūnajiem matiem-Hanna. Bella ir Toma meitene. Viņa ir tā īsākā un smalkākā. Un visbeidzot arī Ouvena meitene. Ella ar zilajiem matiem.-es teicu.
-Bet mīļum viņas visas ir tik skaistas, jo īpaši Brianna un Kara. Es tāda neesmu!-viņa teica.
-Kad tu pēdējo reizi skatījies spogulī?-es jautāju.
-No rīta!-viņa teica.
-Tad tev būtu jāzin ka tu esi skaistāka par viņām visām. Vismaz man šķiet ka tu esi.-es teicu.
-Tiešām?-viņa jautāja.
-Nope!-es teicu.
-Idiots!-viņa man iesita.
-Hey mazā! Es jokoju.-es teicu.
-Es apvainojos.-viņa teica.
-Tu taču nevari būt dusmīga uz šo mīļo jauko sejiņu!-es teicu un uztaisīju kucēna acis. Es tā parasti darīju Alī kad viņa mani neklausīja. Skaja mani noskūpstīja.
-Nevaru gan!-viņa teica un es pasmējos.
-Es zinu! Neviens nevar!-es teicu. Mēs piegājām pie galda un apsēdāmies.
-Ā! Sveiks vecīt!-teica Čads.
-Čau veči!-es teicu.
-Sveiks Taj!-teica meitenes.
-Sveikas meitenes!-es teicu.
-Kas ir viņa?-jautāja Kara.
-Tā ir mana meitene Skaja.-es teicu.
-Sveika Skaja!-teica Nikola.
-Sveika! Tu laikam esi Nikola!-viņa teica.
-Jā! Kā tu zini?-jautāja Nikola.
-Es palūdzu Tajam lai pasaka jūsu vārdus u.t.t!-viņa teica.
-Skaidrs! Tātad jūs ar Taju esat kopā?-viņa jautāja.
-Mhm!-teica Skaja.
-Nice!-teica Brianna.
-Tu esi pirmā meitene ar ko Tajs mūs ir iepazīstinājis.-teica Kara.
-Ja?-Skaja jautāja.
-Jā!-teica Ella. Skaja uz mani paskatījās ar jautājošu skatienu.
-Vēlāk!-es teicu.
-Hey Skaja negribi šodien pēc skolas iet iepirkties?-jautāja Brianna.
-Jā es labrāt!-teica Skaja. Noskanēja zvans.
-Ejam uz stundu?-jautāja Ou.
-Jā davai.-es teicu.