Goner [harry styles]

Chapter 6

Gandrīz visu ceļu, ko mēs pavadījām, braucot uz vietu, kur es tikšu atkal ieslodzīta uz sev nezināmu laiku, valdīja kapa klusums. Harijs neko neteica un es arī netaisījos pirmā uzsākt sarunu, jo tad viņš atkal uzkliegtu man virsū, nosaucot mani par stulbu vai debīlu. Es centos izturēties pret Hariju jauki vai labsirdīgi, taču viņš atgrūda mani  izturoties nejauki un cietsirdīgi. Bija brīži, kad Harijs pret mani izturējās normāli un jauki, taču neaizmirsīsim arī to, ka vakar Harijs man gandrīz ar krēslu iemeta.

- Ko klusē? - Harija dusmīgā balss pārtrauca klusuma brīdi, bet es neko neatbildēju.  - Tad, kad es tev kaut ko jautāju, tev ir jāatbild, saprati? -

- Gribu un klusēju.  - nočukstēju un pēc tā viņš neko neatbilēja.

- Tu esi dusmīga uz mani, ja? -
Nē, esmu ļoti priecīga, jo tu izturies pret mani kā pret sūdu. Sirsnīgs paldies tev.

- Atbildi, tūlīt pat!  - Harijs nokliedza, taču es viņam atbildi nesniedzu, tādā veidā gribot viņu nokaitināt. Paldies Dievam, mašīnā krēslu, ko viņš varētu man mest virsū, nebija. Kad Harijs vēlreiz uzkliedza man virsū, es sāku smieties un viņš tūdaļ apstādināja mašīnu. - Tavi smiekli mani kaitina vairāk, nekā tava uzvedība! Tu vari uzvesties un izturēties pret mani normāli?!  -

- Es pret tevi izturos normāli, mana uzvedība arī ir samērā normāla. - parastīju plecus, pēc tam atstutējot galvu pret mašīnas logu un viņš līdz ar to atsāka braukt.
Es gribēju redzēt viņa seju, jo ir grūti runāt ar cilvēku, ja neredzi viņu, ja neredzi cilvēka reakciju uz tevis pateiktajiem vārdiem.

Harijs klusēja, neko neatbildēja un starp mums abiem atkal bija iestājies klusums, taču Harijs to klusumu bija iztraucējis, ieslēdzot radio. Viņš sāka dungot līdzi dziesmām un tas ar vien vairāk mani kaitināja nezināmu iemeslu dēļ, taču es aizskaitot līdz trīs, centos nomierināties.

- Tu vari aizvērties?! - dusmīgi, taču tai pašā laikā klusi iejautājos, kad viņš sāka dziedāt, bet Harijs tikai skaļi iesmējās it kā tas viņu uzjautrinātu, un varbūt tā arī bija - manis kaitināšana Hariju uzjautrina tāpat kā mani uzjautrina Harija kaitināšana.

- Nē, nevaru gan.  - Harijs mierīgi noteica, kas lika man neapmierināti nopūsties, bet viņam atkal iesmieties. - Tu kaitini mani, es kaitinu tevi. Kā tu pret mani, tā es pret tevi.  -

- Labi, labi, sapratu, sapratu.  - dusmīgi nomurmināju.

***

Es centos Harijam izlūgties atļauju pazvanīt brālim, taču viņš tikai veltīja man nosodošu, niknu skatienu, atkal atgādinot par to, ka viņš nav idiots, lai dotu man iespēju runāt ar kādu tuvinieku. Harijs uzskatīja, ka bija liela iespēja, ka es pateikšu brālim, kurš mani nolaupīja. Es centos Hariju pārliecināt par to, ka es nevienam neko neteikšu, tomēr viņš man neticēja.

- Bet tu teici, ka varbūt ļausi pazvanīt brālim! - atkal jau čīkstēju, sēžot uz gultas.

- Varbūt ļaušu. - Harijs apsēžoties uz krēsla dusmīgi nomurmināja.  - Tu viņam pateiksi, ka es tevi nolaupīju un tad man būs sūdi.  -

- Es neko nevienam neteikšu.  - noņurdēju. - Lūdzu nu.  -

- Zini...kaut gan labāk saki, kurš tevi nolaupīja, ā un pēc tā, kad pateiksi to, ko gribēji teikt, iedosi klausuli man. - Harijs nosmīnot teica un es piekrītoši pamāju ar galvu, taču Harijs piecēlās kājās, pieejot pie manas gultas. Viņš izņēma no bikšu kabatas savu telefonu, iedodot to man un es vāji uzsmaidīju viņam, pasakot klusu "Paldies''.

- Lūdzu, lūdzu.  - Harijs teica, apsēžoties uz krēsla. Viņš novēroja mani, tāpēc es centos viņam nepievērst uzmanību.

Es cenšoties atcerēties brāļa numuru, ievadīju to un nospiedu pogu ''zvanīt'', cerot, ka brālis pacels klausuli.

______________________________________

es centos uzrakstīt nedaudz garāku nodaļu, taču nezinu vai man sanāca. :(
beet  - neaizmirstiet nospiest zvaigznīti, ja patika <333

mīlu, Kika♡