Goner [harry styles]

Chapter 10

Leksija

- K...kas tas bija? - es saraucot uzacis, klusi, klusi izdvesu, kamēr Harijs klusēja un jau atkal  - nikni uzlūkoja.

- Es tev ļāvu ar kādu runāt?!  - viņš uzkliedzot man virsū, jautāja, kas lika gandrīz visu cilvēku skatieniem pievērsties mums abiem. Es jau minēju to, ka man riebjas, kad nezināmi ļaudis pievērš man PĀRĀK lielu uzmanību? Nē? Nu nekas.

Kāds no cilvēkiem iesmējās, kāds nosauca mūs par stulbeņiem, aizejot pakaļ produktiem, kas bija nepieciešami un vairāk nepievēršot mums abiem uzmanību.

Bija arī tādi, kuri uzmanīgi klausījās mūsu kārtējā strīdā, taču centās to tik ļoti neizrādīt.

- Es neesmu tavs īpašums, - paraustīju plecus un Harijs tūliņ pat saķēra manu elkoni.

Tam čalim acīmredzot patīk tev pieskarties. Pārāk bieži saķer tavu roku, lol.

- Šobrīd tu esi mans īpašums, saulīt, - viņš norūca, uzsmaidot man neīstu smaidu.

Aghh...saulīte.

Labi, nebija brīnums kādēļ viņš mani sauc mīļvārdiņos  - mani tas kaitināja un es labi zināju, ka manis kaitināšana Harijam sagādā milzīgu baudu. Un, protams, tā bija viņa mīļākā nodarbe, atrodoties ar mani vienā telpā.

It kā viena otra saukšana mīļvārdiņos ir mīļi, taču es nesapratu kāpēc tā ir jādara... ( a/p man tas īstenība liekas ļoti mīļi, ups🙈) Cilvēkam ir dots savs vārds, lai viņu tajā sauktu, nevis sauktu par saulīti, susuriņu, zaķīti vai vēl sazin kā.

- Es neesmu neviena īpašums, mīļais.  - caur sakostiem zobiem izgrūdu, nikni uzlūkojot Hariju. Dzirdēju kā kāds nosauca Hariju par kretīnu, bet es pasmaidīju.

Es nebiju vienīgā, kas viņa uzskatīja par kretīnu, bet Hariju tas nemaz neiepriecināja, jo viņš tūdaļ veltīja niknuma pilnu skatienu sievietei, kas bija to pateikusi.

- Nē, tu esi mana.  - Harijs mierīgi noteica un es atbrīvoju savu elkoni no viņa tvēriena.

- Kretīns.  - dusmīgi norūcu.  - Man tiešām uz brīdi likās, ka tu esi normāls.  -

Tiešām domā, ka tāds cilvēks kā viņš var mainīties? Ak...naiva tu esi.

Man bija neaprakstāma vēlme viņu šajā brīdī iepļaukāt par viņa egoistisko, drausmīgo uzvedību un es varēju to izdarīt, jo Harijs man nevarētu neko izdarīt pretī atrodoties šeit. Vietā kur ir diezgan daudz cilvēku, neskatoties uz to, ka veikals nav tas lielākais.

Tomēr es  Harijam nesitu un burtiski iegrūdu viņam rokās piena paku, ko biju paņēmusi.

Es biju aizgājusi līdz veikala izejas durvīm un sakrustojusi rokas virs krūtīm pagriezos pret Hariju, kurš nāca manā virzienā, turot rokās piena paku un picas kasti par ko viņš, protams, nebija samaksājis.

Harijs gribēja iziet laukā, taču pīkstieni, kas tūdaļ sāka skanēt un apsargs, kurš nāca mūsu abu virzienā, liedza viņam iespēju aiziet prom. Vīrietis nosauca Hariju par zagli, liekot viņam apstāties.

Vinš tiešām domā, ka Harijs to darīs? Bija acīmredzami, ka viņš to pat netaisās darīt.

Harijs nometa gan piena paku, gan picas kasti uz veikala netīrās grīdas un piens tūdaļ izlija laukā no pakas, bet Harijs izdvesa klusu smiekliņu.

Pag...viņš prot smieties?!

- Ko tu stāvi?! Skrienam prom!  -  Harijs ilgi negaidot iesaucās, saķerot manu roku un izskrēja ar mani laukā no veikala, kamēr dūšīgais apsargs centās mūs panākt.

Es ar Hariju gandrīz vai ielecu mašīnā un es spiedzot teicu viņam, lai brauc. Harijs netaisījās piesprādzēties, viņam tam nebija laika un es arī nevēlējos līdz viņš man burtiski pavēlēja piesprādzēties. Es piekrītoši pamāju ar galvu, izdarot to, ko viņš lika un paskatījos uz Hariju, kurš nevarēja beigt smieties.

Ja godīgi...tad viņam bija pat diezgan mīļi smiekli, vismaz man tā likās.

- Es nevaru visu tik ātri izdarīt!  - Harijs caur smiekliem iesaucās un beidzot iedarbināja motoru. Kad apsargs elsojot apstājās netālu no mašīnas, mēs sākām braukt. Es atviegloti nopūtos, pēc tam uzreiz pasmaidot.

- Jūs sīkie kretīni tikai pamēģinat vēlreiz veikalā ienākt!  - apsargs diezgan skaļi nobļāvās, kas lika Harijam smieties vēl skaļāk, nekā iepriekš un es pievienojos Harijam.

- Tas bija...  - iesāku runāt un Harijs mani uzreiz pārtrauca.

- Traki, - Harijs pabeidza manis uzsākto teikumu un es piekrītoši pamāju ar galvu, vāji pasmaidot.

- Būs jāiebrauc citā veikalā, - viņš jau atkal viegli iesmejoties teica.

- Es drīkstēšu palikt mašīnā? - klusā balsī iejautājos un viņš veltīja man smaidu, pēc tam pasakot "jā".

Es labi sapratu to, ka viņš tā uzvedas uz neilgu laiku...jo pēc tam noteikti viņš pret mani atkal izturēsies kā pret sūdu.

_____________________________________

heyyy, es atkal atpakaļ ar jaunu nodaļu šim stāstam <3

nav īpaši gara nodaļa, beeet...es ceru, ka jūs apmierina šāds nodaļu garums. joprojām priecāšos dzirdēt jūsu domas par to, kas nepatīk šajā stāstā, lai es varētu kaut ko tajā pielabot :)

ja patika, tad neaizmirstiet nospiest zvaigznīti☆

p.s. atvainojos, ja ir kādas gramatikas kļūdiņas

mīlu, Kika♡