Goner [harry styles]

Chapter 23

Kad es pamodos spožo saules staru dēļ, es pagriezos uz sāniem un man pretī vēras Harijs, kurš smīnēja, aplicis roku ap mani. Harijs pievilka mani pie sevis tuvu, tuvu klāt, pēc tam uzrāpjoties, ar savu pasmago ķermeni, uz manis.

Līdz pat šim brīdim nespēju noticēt tam, ka tas, kas notiek, ir reāli, jo man likās, ka šis viss ir tikai un vienīgi sapnis. Nenoliegšu, diezgan patīkams sapnis, ja saprotat par ko runāju.

Es ar to domāju, ka ne kurai katrai meitenei paveiksies būt skaista, vīrišķīga vīrieša rokās

Haha, tikai tas vīrietis, kura rokās esi tu, ir psihopāts, kurš nolaupīja tevi, varbūt pat grib nogalināt, tādējādi atriebjoties tavam mīļajam brālim. Starp citu, kur viņš, tavs mīļais brālis, šobrid atrodas, m?

Dažreiz balss galvā tracināja mani līdz šausmām, bet varbūt tas ir tikai tādēļ, ka tai balsij ir taisnība, ja runā par visu šī laika situāciju. Nebija nekāds noslēpums, ka man labāk patīk klausīties saldajos melos, nekā rūgtajā patiesībā, un tas bija, ir un būs bēdīgi.

Es skatījos Harija smaragdzaļās acīs, kas burtiski apbūra visu manu ķermeni un prātu. Es izjutu pret Hariju neaprakstāmas sajūtas, taču es pati labi sapratu, ka es nedrīkstu viņā iemīlēties, jo tas padarīs visu vēl sarežģītāku.

- Leksij, - izdzirdēju Hariju sakām manu vārdu, kas iztraucēja manu domāšanu par diezgan nozīmīgām lietām. - Tu par kaut ko aizdomājies?  -

- E-es...es ne par ko. Viss labi, - vāji pasmaidot, noliedzu Harija minējumu.

- Lai vai kā...man bija labi ar tevi...  - Harijs teica.  - Nu...šonakt...  -

Viņa teiktais lika man sastingt. Kāpēc Harijs tik pēkšņi mainījis savu uzvedību un izturēšanos pret mani? Viņš mani ciest tak nevarēja un es nebūtu manījusi, ka biju devusi viņam iemeslu vai mājienu tam, lai pret mani izrādītu patiku vai cieņu.

- Man arī, - klusi noņurdēju un uzmanīgi piecēlos sēdus, skatoties uz Hariju, kurš līdz pat šim brīdim bija uzrāpies uz manis, vienos bokseršortos.

- Ēst gribi? - Harijs prasīja un novēlās no manis, pēc tam izrāpjoties mo gultas. - Es vienkārši varu ātri aiziet līdz tuvākajam veikalam un tā.  -

- Jā, gribētu,  - noteicu un arī izrāpos no divvietīgās gultas.

Tikmēr Harijs uzvilka savu melno T-Kreklu un melnās, pieguļošās džinsu bikses, kā arī apavus. Vienkāršs apģērbs, taču Harijs to padarīja īpašāku. Harijs man uzsmaidīja un izgāja no numuriņa, aizslēdzot tā durvis.

Bēdīgi.

Harijs joprojām uzskatīja, ka es varu aizbēgt prom...nu labi, es nevaru viņu tajā vainot, jo es tik tiešām varēju aizbēgt, neskatoties uz to, kas bija noticis naktī starp mums abiem.

***

Harijs nepārnāca uz numuriņu jau vairāk kā stundu, kas lika man uztraukties. Zināju, ka uztraukumam nav ne mazākā pamata, bet mana sirds pukstēja kā nezinu kas. Rokas bija sasvīdušas, bet es pati pārvietojos no viena istabas gala uz otru, sakrustojusi rokas virs krūtīm. Galvā sāku iztēloties dažādākus iemeslus tam, kāpēc Harijs bija devies prom uz tik ilgu laiku.

Viena stunda nav ilgi, mīļo Leksij.

Es apsēdos uz gultas un pielikusi rokas priekšā sejai, smagi nopūtos.

- Nu, kur viņš ir...  - klusi norūcu un strauji piecēlos kājās, līdz ar to man sagriezās galva, bet ap acīm pēkšņi viss satumsa. Es centos pieturēties pie skapja malas, lai noturētu līdzsvaru.

***

Kad es atvēru acs plakstiņus, es aplūkoju numuriņu, kurā šobrīd atrados.

Harijs beidzot bija pārnācis atpakaļ, tomēr man viņš nepievērsa ne mazākās uzmanības. Harijs satraucies, kārtoja somā savas mantas, ik pa laikam paskatoties uz mani.

- Celies, ģērbies un mēs braucam prom, - Harijs dusmīgi norūca.  - Ko tu guli un skaties uz mani?! Celies, sasodīts! -

Jap, iepriekšējais Harijs tagad bija atgriezies. Protams, ko gan es varēju sagaidīt no viņa? Harijam bieži vien ir garastāvokļa maiņas  - vienu brīdi viņš ir laipns, bet otru brīdi viņš mētā krēslus manā virzienā.

- K-ko? Kāpēc? Mēs tikai vakar atbraucām,  - noteicu, saraucot uzacis. Es piecēlos kājās un piegāju pie Harija, kurš momentāli pagrieza savu ķermeni pret mani. - Kas noticis, Harij? -

- Mūs abus meklē,  - Harijs teica un nolaida skatienu no manis uz grīdu.  - Ja precīzāk, tad tikai tevi...  -

- Kurš mūs meklē?  - jautāju, nesaprotot par ko šobrīd Harijs runā.

- Tavs brālis, muļķe,  - viņš norūca.  - Tava ģimene, tavi draugi. -

- Bet...tad kāpēc tu mani nepalaid prom? Es...es tak tevi nevienam nenodošu...  - klusi izdvesu un uzliku savas aukstās plaukstas uz Harija siltajiem, viegli sārtiem vaigiem.  -  Palaid un viss.  -

- Es nevaru, - viņš caur sakostiem zobiem noteica.

- Kāpēc tu nevari, Harij, m?  -

- Jo es negribu, Leksij, - viņš vienaldzīgi nomurmināja.  - Atriebība no manas puses vēl nav beigusies. -

- Bet vakar...man likās, ka mēs...  - iesāku runāt, bet Harijs mani pārtrauca, gandrīz vai kliedzot man virsū.

- Tas, kas notika vakar bija, ir un būs kļūda! Tiešām domāji, ka starp mums var kaut kas būt?! Bļāviens, tu laikam tiešām stulba esi! - Harijs izkliedza vārdus, kas lika asarām sariesties manās acīs. Kādēļ? Tādēļ, ka ir ļoti sāpīgi, ko tādu dzirdēt.

Es tūdaļ novācu savas rokas no Harija un iegāju vannasistabā, kur es pavadīju 30 minūtes raudot, līdz pie durvīm pieklauvēja Harijs, sakot, lai nāku laukā un es paklausīju viņu, negribot nopelnīt nepatikšanas.

- Ko vajag nu...  - šņukstot izdvesu, bet Harijs satvēra manu plaukstas locītavu.

- Mēs dodamies prom,  - viņš mierīgi teica, bet nākamā brīdī numuriņa durvis atvērās un Harijs pievelkot mani sev priekšā, cieši aplika roku ap manu kaklu.

______________________________________

Sveiki, mani dārgie lasītāji. Esmu atpakaļ ar jaunu nodaļu un ceru, ka jums tā patika :')

Tātad...vēlos jūs informēt, ka vēlos turpināt šo stāstu līdz 24.nodaļai, bet vēlāk jau veidot 2.daļu šim visam.

Un par turpmākajiem turpinājumiem  - es centīšos publicēt jaunas nodaļas reizi nedēļā, jo skola tik tiešām aizņem lielāko daļu mana brīvā laika  - prezentācijas, kontroldarbi, ZPD rakstīšana.

Kā vienmēr - Ja patika, tad neaizmirsti nospiest zvaigznīti ☆ un droši raksti jautājumus, ja kaut kas interesē saistībā ar mani vai ar šo stāstu. Ar prieku atbildēšu ;)

Mīlu, Kika♡