Goner [harry styles]

Chapter 12

Pagāja neilgs laiks un Harijs izgāja no veikala, sākot runāt ar kādu meiteni, kura izgāja tieši pēc viņa, kas lika man palikt nedaudz greizsirdīgai. Kāpēc viņš ar to meiteni runā?!

Nav svarīgi. Tev gar to nav nekādas daļas. Tā ir viņa dzīve, ne tava.

Redzēju kā Harijs smejas un es saspiedu savas plaukstas dūrēs. Šobrīd man bija liela vēlme dusmu uzplūdumā izsist logu ar dūres palīdzību, neņemot vērā to, ka, ja es tā izdarīšu, man nežēlīgi sāpēs. Un iespējams šādā veidā es varētu salauzt roku, bet...kas to, lai zina...varbūt arī nevarētu.

Meitene bija iedevusi viņam lapiņu, uz kuras kaut ko uzrakstīja. Es biju pārliecināta, ka sākšu ienīst viņu, jo, manuprāt, uz tās lapas bija uzrakstīts meitenes telefona numurs ar tekstu "pazvani man".

Kāds greizsirdīgs palika, mmm.

Harijs nāca uz mašīnas pusi un es uzreiz nolaidu skatienu uz leju, sakrustojot savas rokas virs krūtīm. Harijs iekāpa mašīnā, bet pirms tam ielika iepirkuma maisus bagāžniekā. Harijs jautājoši uzlūkoja mani un iedarbināja motoru, līdz ar to mēs drīz vien sākām braukt.

***

Es nesapratu, kas ar mani notiek, jo pat, ja Harijs pret mani izturējās kā pret sūdu  - es tāpat vēlējos atrasties viņa tuvumā, vēlējos runāt ar viņu, kaut gan Harijs acīmredzami negribēja uzturēt ar mani jebkādu kontaktu.

Nu, ja vien neskaita tās reizes, kad viņš sūdzējās par to, cik gan viņam ir sūdīga tā dzīve. Cik viņam vecāki ļauni un nesaprotoši. Būšu godīga  - man bija dziļi vienalga par viņa dzīves apstākļiem, taču tai pašā brīdī es par tiem tik ļoti interesējos.

Tu esi...tāda muļķe.

Jā, varbūt tā arī ir - es esmu muļķe. Es jūtu kaut ko nesaprotamu pret puisi, kurš ir visīstākais, vislielākais kretīns. Pret puisi...kurš...kurš neko nejūt attiecībā uz mani, bet es nez kāpēc domās centos pārliecināt sevi par pretējo. Par to, ka es tomēr nedaudz simpatizēju Harijam.

Harijs tevi ienīst, Leksij. Tu viņam riebies.

Kas notiek manās domās? Kāpēc manas domas vijas ap Hariju? Šim jautājumam es pati nevarēju dot atbildi.

Es atgūlos atpakaļ gultā, skatoties baltās, nē, ne baltās, bet pelēkās krāsas griestos. Es pieliku rokas priekšā sejai un tieši tajā brīdī, atvērās istabas durvis. Es piecēlos sēdus, noņēmusi plaukstas un pamanīju ļoti interesantu skatu jeb Hariju bez krekla.

Manas acis klejoja ap viņa kailo augšas daļu, neskatoties uz to, ka prāts kliedza, lai nelūru uz viņu.

Es apskatīju Hariju no galvas līdz kājām  - kājās viņam bija uzvilkti melnas, pieguļošas džinsa audumu bikses un varēja labi pamanīt viņa melnos bokseršortus, bet pēdas, kā arī augšējā ķermeņa daļa bija kaila. Harija mati bija slapji un viņš izskatījās tik dīvaini, jo Harijam mati nemaz nebija čirkaini, bet gan taisni slapjuma dēļ.

- Ak jel, tak uzvelc kreklu! - skaļi, bet šokēti iebļāvos, pēc tam ieplešot savas brūnās acis. Uz Harija sejas parādījās viltīgs smīns un viņš paraustot plecus, noraidoši papurināja ar galvu, nočukstot klusu "nē" vārdu.

KRETĪNS KRETĪNS KRETĪNS!!!!!¡¡¡¡

- Beidz tā lūrēt uz mani. Tas liek justies neērti, - viņš iesmejoties teica, piemiedzot man ar aci.

TAS JAU NEKAS, KA VIŅŠ MAN LIEK JUSTIES VĒL SIMTIEM REIŽU NEĒRTĀK, STAIGĀJOT BEZ

- Ak, tu nabaga puika. Neērti sajuties pat,  - sarkastiski noteicu, nikni uzlūkojot viņu.  - Es nelūru uz tevi, tas, pirmkārt. Otrkārt, lūdzu uz...  -

- Man ir karsti, tāpēc es nevilkšu mugurā kreklu, - Harijs pārtrauca manis sakāmo un apsēdās uz manas gultas, turpretī es aizvēru savas acis, pieliekot tām priekšā savas plaukstas, lai manas acis nebūtu piekaltas pie Harija kailās augšdaļas.

Viņš...izskatījās tik...tik

NĒ, NEIZSKATĀS GAN, AIZVERIES, LEKSIJ, TIEŠĀM - A I Z V E R I E S

- Zinu, ka esmu skaists,  - viņš pašpārliecināti teica, vāji iedunkājot viņu. - Tāpēc jau arī nevelku kreklu...  -

- Tu neesi skaists, tu esi neglīts - paraustot plecus teica un Harijs smiekli tūdaļ pārpildīja visu istabu, it kā viņš zinātu, ka es meloju. Es arī zināju, ka meloju pati sev, jo viņš bija nereāli, neaprakstāmi skaists.

MELE.

- Būtu es neglīts, tu uz mani neskatītos, bet tu skaties...tātad...ko no šī visa var sec... - Harijs iesāka runāt, taču šoreiz es viņu pārtaucu un būtu daudz labāk, ja es tā neizdarītu, jo nākamajā brīdī Harijs man iesita pļauku. Harija smīns uzreiz izzuda no viņa sejas, bet es izjutu nelielas sāpes. Harijs aizrādīja man par viņa pārtraukšanu, pasakot, lai tā nekad vairāk neizrīkojos.

- Ai-aizveries,  - stostoties norūcu, jutot kā manās acu plakstiņi paliek nedaudz mitrāki.

- Ko tu teici?!  - viņš draudīgi jautāja.

- To, ko dzirdēji. Aizveries,  - saņēmusi lielāku drosmi, dusmīgi atbildēju un viņš piecēlās kājās, ieliekot rokas bikšu kabatās.

- Maita,  - viņš caur sakostiem zobiem izgrūda, bet es sāku raudāt.  - Nu beidz raudāt...  -

Klusums. Es klusēju. Bija dzirdami tikai vieni un vienīgi šņuksti no manas puses. Redze bija tik ļoti aizmiglojusies asaru dēļ, tāpēc es aizvēru savas acis.

- N-nu piedod...es tā negribēju...  - Harijs atvainojās, cenšoties aplikt savas spēcīgās rokas ap mani un viss būtu labi, ja vien Harijam nesāktu zvanīt telefons. Izdzirdot telefona zvanu Harijs uzreiz piecēlās kājās, atlaižot mani un smaidīdams pacēla klausuli, uzmetot man nosodšu skatienu, jo es skaļi iešņukstējos.

Vai tiešām viņš ir iemīlējies meitenē, kuru satika veikalā? Vai tiešām Harijs prot mīlēt kādu?

______________________________________

yoyoyo, atkal es ar jaunu nodaļu šim stāstam. varbūt kāds to gaidīja, varbūt nē ( gan jau nē, ups xd )

šī, manuprāt, ir garākā nodaļa no visām un es actually lepojos ar sevi, kaut gan...nē, nelepojos gan, jo nez, cik labi man tas sanāca.

joprojām ar prieku uzklausīšu kritiku no jūsu puses, tādā veidā es zinātu vai būtu kaut kas jāuzlabo  - rakstīšanas stils, pati rakstīšana, gramatika, vai pielikumos labāk likt mūziku vai gifus un bildes. :)

un, ja ir kādi jautājumi, tad droši rakstiet tos komentāros :))

kā arī  - ja patika neaizmirstiet nospiest zvaigznīti☆

p.s. atvainojos, ja ir kādas gramatikas kļūdas. ;(

mīlu, Kika♡