Goner [harry styles]

Chapter 19

Harijs

Es nezināju, ko iesākt. Vai man būtu jāpastāsta Leksijai to, ka viņu kāds tomēr meklē? Nē, nebūtu gan. Tas tikai izraisīs viņas garo lekciju runāšanu par to, ka viņai kārtējo reizi ir taisnība.

Ir jābrauc prom, kaut gan arī tas Leksijai liks uzdot neskaitāmus jautājumus sakarā ar mūsu prombraukšanu.

Mana galva burtiski kūpa aiz tik lielās domāšanas. Es nezināju, ko, lai tagad iesāk darīt. Vai tiešām manam atriebības plānam ir pienākušas beigas, kuras es nemaz nevēlējos?

Manā galvā bija tik daudz jautājumu, taču uz nevienu no tiem es nespēju atrast atbildi. Tas viss ir tik tiešām neiedomājami sarežgīti. Protams, es jau no paša sākuma biju izvirzījis hipotēzi par to, ka meitenes nolaupīšana nebūs tik vienkārša kā tā izskatās filmās, seriālos, videoklipos vai multenēs, un es labi sapratu kādas grūtības man būs jāpārvar...bet tāpat...šis viss ir daudz, daudz, daudz grūtāk, nekā pirmīt biju iedomājies.

Braucot atpakaļ uz savu un Leksijas pašreizējo dzīves vietu, es biju apdomājis šī laika izdarītās rīcības. Es pret meiteni biju izturējies pārāk, pārāk laipni, kaut gan man viņu vajadzēja turēt badā un nekur nelaist laukā. Man vajadzēja uzraudzīt katru viņas soli, stāvēt pie istabas durvīm, ja pat ne pie pašas gultas.

Pie velna! Kāpēc es Leksijai ļāvu zvanīt brālim, kurš pat nebūtu manījis viņas pazušanu, ja vien nesaņemtu zvanu no manis?!

Gribēju dauzīt galvu pret mašīnas logu vai vienkārši - pret trotuāru vai akmens sienu, taču tas mani nekādīgi neapveltīs ar labi domājošām smadzenēm vai normālu saprātu par sevis izdarītām darbībām.

Leksija

Es klusi dungoju sava mīļākā izpildītāja dziesmu, ik pa laikam pievēršoties pelēkās krāsas sienai, un apbrīnoju to, ka pat pēc ilgā laika, kas ir pagājis kopš es pēdējo reizi biju dzirdējusi dziesmu, ko dungoju, es atceros tās vārdus.

Ik pēc piecām minūtēm, ko es pavadīju vienatnē, tumšajā istabā bez jebkāda veida apgaismojuma, no manis izlauzās skaļš, sāpju pilns šņuksts.Tad asaras jau atkal sāka ritēt viena pēc otras pār maniem nedaudz iesārtušajiem vaigiem, bet es pati trīcēju tā it kā tagad būtu iestājies šausmīgs, ledains aukstums...labi...no vienas puses tā arī bija  - te ir ārprātīgs aukstums, jo te pat nav ieslegta apkure un vienīgais siltuma avots, kas mani šobrīd sasildīja, bija sega un pleds.

Par laimi, Harijs vismaz to bija izsniedzis man jeb personai, kuru līdz šausmīgam riebumam ciest nevar.

Godīgi sakot...sāpēja Harija izturēšanās...viņa pateiktie vārdi, viņa rīcība...viņa...

- Taisies, mēs braucam prom,  - Harijs dusmīgā balsī nokomandēja mani un spīdināja man acīs ar lukturīša gaismh, kad bija tik tikko iegājis istabā. Viņa klātbūtne lika man apklusināt savus skaļos šņukstus un pārstāt raudāt.

Harijs burtiski iemeta man sejā maisu ar, manuprāt, jaunām drēbēm un norūca klusu "ģērbies".

Kāpēc man ir jāpārģērbjas? Tagad ir jau vakars. Uz kurieni viņš taisās mani aizvilkt? Es viņam neuzticos. Pat mazdrusciņ nē.

- K-kāp - jau atkal Harijs pārtrauca mani, kad tik tikko biju iesākusi runāt.

- Aizveries,  - Harijs ar riebīgumu noteica un es smagi nopūšoties sāku ģērbties.

Melnas bikses.

Melns krekls.

Melna jaka.

Melni apavi.

Mēs abi uz bērēm brauksim vai?! Harijs mani atstāja neaprakstāmā neizpratnē par šī brīža notikušo situāciju, taču tas mani nekādīgi neapstādināja no pārģērbšanās.

Harijs turpināja man acīs spīdināt lukturīša gaismiņu un manas acis šobrīd izjuta milzīgas sāpes, jo no raudāšanas tā jau acis sāpēja un tagad vēl viņš man spožu gaismu acīs spīdina. 

- Beidz čīkstēt,  - Harijs norūca, kad es izdvesu klusu pīkstienu. - Un beidz raudāt.  -

- Beidz mani komandēt, lūdzu, - nočukstēju un turpināju ģērbties, pieceļoties kājās.

Kad es biju apģērbusies, Harijs uzreiz mani izrāva laukā no istabas un veda lejā. Mēs izgājām laukā no ēkas un devāmies uz viņa mašīnas pusi, uzreiz iekāpjot tajā.

Harijs man lika uzvilkt melnas saulesbrilles, kas lika man nosmieties, jo tagad tik tiešām bija ļoti tumšs un es neredzēju jēgu vilkt brilles, bet tomēr es tās uzvilku. Vēlāk viņš man pasniedza melnu cepuri un arī to es uzvilku, joprojām nenovēršot skatienu no Harija, kurš uzmanīgi vērojot mašīnas priekšējo logu, iedarbināja motoru.

Mašīna lēnām sāka braukt un man līdz pat šim brīdim nebija saprotams tas, kāpēc mums pēkšņi ir jābrauc prom uz man nezināmu vietu. Es biju pārliecināta arī par to, ka Harijam, kurš sēdēja pie mašīnas stūres, arī nebija ne jausmas par to, uz kurieni mēs dodamies. To varēja saprast pēc tā, ka viņš bija nenormāli aizsvīdis un šausmīgi trīcēja, ik pa laikam paskatoties uz mani.

- Apstādini mašīnu un paskaidro man to, kur mēs braucam, - ierunājos un viņš smagi nopūzdamies paklausīja mani. - Kur mēs braucam, Harij?  -

- Tev nav tas jāzin, - viņš nobubināja un tagad es smagi nopūtos.

- Man tas ir jāzin, Harij,  - teicu, ieturot pauzi un novilku savas melnās saulesbrilles.  - Es labi saprotu, ka tu neciet mani, bet uz kurieni tu mani ved un, kas pie velna notiek?!  -

Mana balss kļuva ar vien skaļāka un skaļāka, kamēr Harijs klusēja un lūrēja uz saviem ceļgaliem.

- Es nezinu,  - viņš visbeidzot čukstus nomurmināja un līdz ar to iestājās kapa klusums starp mums abiem.

______________________________________

YOYOYOYO, UZMINIET NU, KURŠ IR ATPAKAĻ PĒC ŠĪS ILGĀS TURPINĀJUMU NEPUBLICĒŠANAS?!

Pirmkārt, ļoti atvainojos par manis pazušanu un ļoti ceru, ka kāds līdz pst šim brīdim gaidīja šim stāstam jaunu nodaļu...bet, ja nē, tad nu neko darīt, ups. xd

Otrkārt, es tiešām nezinu kā turpmāk būs ar jaunu nodaļu rakstīšanu  - skola aizņem lielāku daļu laika, tad vēl dažas problēmas, kā arī slikts noskaņojums, kā arī garastāvoklis, bet turpmāk es centīšos nopublicēt turpinājumu vismaz reizi divās nedēļās :))

Kā vienmēr  - ja patika, tad uzspiediet zvaigznīti ☆

Priecāšos, ja arī atstāsiet arī savas domas par šo stāstu. 

Mīlu, Kika♡