Goner [harry styles]

Chapter 7

Brālis pacēla klausuli un es pasmaidīju, taisoties iesākt sarunu, taču es nevarēju. Bija iestājies neliels klusuma brīdis, kuru es taisījos iztraucēt, bet viņš to paspēja izdarīt pirmais.

- Kas pie velna man zvana?!Problēmas vajag?! - Džonijs jeb mans brālis, vistuvākais ģimenes loceklis, dusmīgi, pat nedaudz draudīgi nobubināja.
Es ļoti labi sapratu, ka tas, ko viņš saka, nav adresēts man, taču sāpēja, ka brālis šādā balss tonī uzsāk sarunu. Es brīnījos, ka Džonijs vispār pacēla klausuli  - viņš reti cēla klausuli, kad zvanīja kāds nezināms numurs, jo uzskatīja, ka cilvēki vēlas viņu izjokot caur telefona zvanu.

Viņš nezin, kas zvana, jo tas nav tavs numurs, Leksij. Tas ir tikai normāli, ka viņš šādā veidā uzsāk sarunu.

- L- Leksija...  - es knapi dabūju laukā vārdus  no savas mutes. Rokas nezināmu iemeslu dēļ trīcēja, bet acīs bija sariesušās asaras. Es nolaidu galvu, skatoties uz savām trīcošajām rokām, kamēr Harijs sēžot uz krēsla, pārlika vienu kāju pāri otrai, uzmanīgi vērojot mani.
Un tad es sāku domāt...varbūt brālim ir vienalga, kur es atrodos vai kā man iet? Viņš vispār nojauš, ka esmu pazudusi?

- Ieslēdz skaļruni.  - Harijs pēkšņi dusmīgi nomurmināja, nikni uzlūkojot mani. Viņš skatījās manās acīs tā it kā vēlētos nogalināt mani, un es tūdaļ izdarīju to, ko viņš lika, pēc tam smagi nopūšoties.

- Pag...Leksija? Kur tu esi? Kāpēc tu necel klausuli, kad es tev zvanu uz tavu telefona numuru? -

Tāpēc, ka mans telefons nav pie manis, muļķi.

Džonijs izklausījās nedaudz uztraucies...bet vai tā tiešām bija?

Stulbene, viņš ir tavs brālis...kā viņš var neuztraukties?

Es nezināju, ko teikt, kaut gan sēžot Harija mašīnā, es biju izplānojusi manu un brāļa sarunu. Biju izplānojusi katru sīkumu, taču vai tā plānošana kaut kā palīdzēja? Nē, nepalīdzēja gan.
Nav pagājis ilgs laiks kopš manas pazušanas, taču brālis man tāpat pietrūka. Parasti brāļiem un māsām ir nesaskaņas, taču mēs abi izturējāmies viens pret otru kā pret labākajiem draugiem  - labi un ar cieņu.

- Es...es nezinu, kur es esmu.  - teicu un Harijs skaļi iesmējās, pieceļoties kājās un atņemot man telefonu.

- Un viņa to arī turpmāk nezinās.  - viņš paraustīja plecus un ieslēdza skaļruni, lai arī es varētu dzirdēt to, ko saka mans brālis.

- Kas tu tāds? - Džonijs iejautājās, bet pēc brīža viņa balss kļuva nedaudz zemāka, nekā iepriekš.  - Es zvēru, ja tu kaut vai ar pirkstu pieskarsies manai māsai, es tevi novākšu.  -

- Manai māsai tu pieskāries un, kur viņa šobrīd ir?! - Harijs skaļi iebļāvās, kas lika man burtiski palekties.  - Jā! Tieši tā! Viņas nav! -

- Vecīt, beidz, ne jau es esmu vainīgs, pie tā, ka..- brālis iesāka runāt, taču Harijs viņu pārtrauca, jau atkal uzkliedzot viņam virsū.

- Nē, tu esi vainīgs!!  - viņš norūca, pēc tam nikni uzlūkojot mani.  - Priecājies, ka tavu māsu vēl neesmu nogalinājis.  -

- Liec viņai mieru. Viņa nav vainīga pie tā, ka gan tu esi nenormāls, gan tava, nu jau mirusī, māsa.  - Džonijs iesmejoties teica, bet Harijs nometa klausuli, kādu brīdi skatoties uz mani. Viņa acīs bija asaras. Viņa acīs varēja saskatīt sāpes un pārdzīvojumus...

Man gribējās viņam kaut kādā veidā palīdzēt, taču man likās, ka šobrīd viņš to bija pelnījis  - sāpes un pārdzīvojumus.

Harijs meta savu telefonu pret sienu un izgāja no istabas, pametot mani vienu.

______________________________________

yoyo, zinu, ka rakstīju to, ka iespējams jaunas nodaļas abiem stāstiem būs iespējams tikai 25.jūlijā, beeeeet  - šodien man ir svētki, kuriem par godu ir jauna nodaļa.  :))
ja patika, nospiediet zvaigznīti☆
veiksmīgu jums dienu <33

mīlu, Kika♡