Goner [harry styles]

Chapter 17

Piecēlos sēdus un skatījos sienā. Dzirdēju Harija smago nopūtu un pēc neilga brīža viņš jau bija apsēdies man blakus. Es pabīdījos tālāk no viņa. Negribēju atrasties Harijam tuvumā. Ne šobrīd un ne tagad.

Manī iekšā valdīja neaprakstāmas dusmas un griezsirdība. Ja nu Harijs tagad saies kopā ar Rozāliju, kura viņam ne kripatiņu nepiestāvēja? Manuprāt, Harijs ir pelnījis daudz labāku meiteni, ja neņem vērā to, kāds kretīns un egoists viņš ir pret apkārtējiem cilvēkiem.

No vienas puses abi viens otram piestāvēja...taču es neuzskatīju, ka Rozālija ir Harijam piemērota. Neuzskatīju, ka viņa spēs mainīt Hariju uz labo pusi.

Tu jau arī nevarēsi viņu mainīt uz labo pusi.

Harijs uzmanīgi pagrieza mani pret sevi, taču es pieliku plaukstas priekšā sejai un aizvēru acis, lai neredzētu viņu. Tas bija tikai loģiski, ka Harijs centīsies noņemt manas plaukstas no sejas. Harijam tas izdevās pateicoties tam, ka viņš ir ļoti spēcīgs, bet es esmu vāja.

- Kāpēc tu vispār dusmojies?  - viņš uzmanīgi vērās manā sejā, kad jau biju atvērusi acis. - Tev vispār vajadzētu būt vienalga par to, kas notiek manā dzīvē. -

- Bet man nav,  - caur sakostiem zobiem norūcu un nolaidu galvu uz leju.

Harijs ar īkšķa palīdzību pacēla to nedaudz augstāk tā, ka es jau atkal lūkojos viņa skaistajā sejā.
- Kādēļ tev nav vienalga? - viņa klusie čuksti pārpildīja istabu.

- E-es nezinu,  - nomurmulēju, pēc tam smagi nopūšoties.

- Tu zini,  - Harijs lēnām noteica un es noraidoši papurināju galvu, tādā veidā noraidot viņa teikto.

- Harij...vienkārši...liec man mieru,  - klusi norūcu. - Es gribu uz mājām. Gribu pie savas ģimenes un pie saviem draugiem,  -

- Kā vienmēr tu čīksti, - Harijs nobolījās un piecēlās kājās. - Cik man reizes jāsaka, ka mājās tu neiekļūsi līdz tas sīkais kretīns nesamaksās par sevis izdarītām kļūdām?!  -

Harijs bija šausmīgi dusmīgs. Viņš kliedza, un varu derēt, ka tagad krēsls noteikti lidos manā virzienā, nevis sienas.

- Labāk ej prom, - norūcu un atgūlos atpakaļ gultā.

- Nu i iešu,  - Harija balss palika dusmīgāka un pēc brīža varēja dzirdēt kā istabas durvis noklaudzēja.

Es biju viņu pamatīgi nokaitinājusi...tomēr viņš pats ir vainīgs, ne tā? 

Stunda bija paskrējusi nemanāmi  - es šobrīd esmu šausmīgi noraudājusies un es izjutu spēcīgas galvassāpes. Bija tāda jušana it kā es nepārtraukti būtu dauzījusi galvu pret dzelzs durvīm. Ticiet man  - tā nebija laba sajūta.
Lai vai kā  - man vajadzēja sadzīvot ar šīm sāpēm, jo es šaubos, ka Harijs man dotu ibumetinu vai kaut ko tamlīdzīgu...viņš drīzāk izbaudītu to, cik man ir slikti un speciāli padarītu visu vēl sliktāk.

Mani skaļie šņuksti izraisīja to, ka Harijs atslēdza durvis, ieejot istabā. Viņš neapmierināti nopūtās un pēc pāris minūtēm jau atradās man blakus gultā. Harijs uzmanīgi no mugurpuses aplika ap mani savas spēcīgās rokas, kas lika man pagriezties pret viņu.

- Nu piedod...  - Harijs teica un pēkšņi atlaida mani.  - Es nedomāju, ka tu atkal sāksi raudāt tikai tādēļ, ka uzbļāvu.  -

- Ne jau tāpēc es raudu...nu...sākumā tā iemesla dēļ raudāju, bet tagad raudu, jo man ļoti sāp galva, - klusi iekunkstējos.

Harijs veltīja man līdzjūtīgu skatienu, pasakot, ka te pretsāpju zāļu nav un, ka viņš nekur tagad netaisās braukt.

- Tev tiešām ir grūti aizbraukt uz aptieku?  - iešņukstējos, savukārt viņš neko neatbildot, piekrītoši pamāja ar galvu. - Zināju, ka tu esi tāds...  -

- Kāds  - tāds?  - viņš ieinteresējās un sarauca uzscis. 

- Cietsirdīgs, nelabvēlīgs kretīns, kuram interesē tikai sava labsajūta,  - dusmīgi atteicu.

Wow, tu atradi drosmi. Malacis.

- Nez, ko tu darītu manā vietā,  - Harijs norūca un apgūlās uz muguras.

- Ja es būtu tavā vietā un tu manā...es tevi palaistu prom uz mājām...jo ne jau tu būtu pie vainas, bet gan tavs brālis,  - klusi nomurmināju.

- Par laimi...tu neesi manā vietā,  - viņš nosmīnēja, paraustot plecus. - Un es neesmu tavā.  -

- Labāk vispār nebūtu nācis iekšā, - teicu, ieturot nelielu pauzi. - Tu visu vienmēr sabojā ar savu attieksmi...un varu derēt, ka, ja tu būsi kopā ar Rozāliju...viņa pēc kāda laika tevi pametīs tieši tava rakstura dēļ. Tieši tavas uzvedības dēļ. -

- Aizveries, - viņš dusmīgi izgrūda. - Ja jau tā...tad nav brīnums, kāpēc tavs brālis joprojām nav dabūjis tevi laukā no šejienes. Es savu māsu jau sen būtu atradis...tāpēc, ko no šī visa var spriest?  -

- Nezinu,  - nomurnināju, ieskatoties Harija acīs.

- Tu viņam nebiji, neesi un nekad, nekad nebūsi vajadzīga,  - Harijs klusi un lēnām noteica, līdz ar to es sāku vēl vairāk raudāt. - Manuprāt, tu pati to labi saproti, ne tā? -

Klusums. Es neko neatbildēju un istabā bija dzirdami tikai mani skaļie šņuksti.

Harijs izrāpās no gultas, pieceļot mani kājās. Viņš skatījās uz mani un droši vien gaidīja, kad no manas mutes iznāks kaut viens vārds, bet nekas nenotika.

- Atbildi!! - viņš nobļāva, saķēris manas abas rokas. Harijs sāka mani kratīt, kas nemaz nebija patīkami.

Es izrāvusi savas rokas no Harija tvērieniem, atvēzējos un iesitu viņam spēcīgu pļauku.

Ouch.

______________________________________

Ir pagājusi nedēļa kopš pēdējās ieliktās nodaļas un es ļoti par to atvainojos  - beet jaunu nodaļu nebija, jo skola tuvojas - šogad es atkal pāreju uz citu skolu un man ir milzīgs uztraukums par to, ka jaunā klase mani nepieņems...neizturēsies normāli un tā tālāk...
Un es nez kā būs turpmāk ar turpinājumiem, taču es ceru, ka tie iznāks vismaz divas vai vienu reizi nedēļā. ( neko nesolu, ups )
Beeet es ceru, ka šī nodaļa ir pietiekami laba, nesakatoties uz to, ka te nebija nekādu interesantu notikumu.

Kā vienmēr - PALDIES PAR TO, KA LASAT VAI KOMENTĒJAT!!! JŪS NEVARAT IEDOMĀTIES, CIK ĻOTI MAN LIEK SMAIDĪT KATRS LASĪJUMS, KATRA NOSPIESTĀ ZVAIGZNĪTE, KATRS KOMPLIMENTS, JO TAS TIEŠĀM SAGĀDĀ VĒL LIELĀKU PRIEKU RAKSTĪT STĀSTUS UN PUBLICĒT NODAĻAS REGULĀRI♡♡♡♡♡♡♡

Ja patika, tad neaizmirstiet nospiest zvaigznīti☆

P.S. Ja ir kādi jautājumi vai domas, vai ieteikumi kā uzlabot stāstu, tad droši rakstat komentāros :)))

Mīlu, Kika♡