Goner [harry styles]

Chapter 5

Kad bija pagājušas apmēram 20 minūtes, es jau dzirdēju Harija skaļo, nedaudz zemo balsi un uzmanīgi piecēlos kājās, pieturoties pie sienas. Harijs uzreiz piegāja pie manis, paņemot mani līgaviņā un taisījās doties prom, taču viņa draugi mūs apstādināja.

- Un, kur ir mūsu nopelnītā nauda, m? - Leo jautāja, nikni uzlūkojot Hariju.

- Kāda nauda?! Neizpildijāt savus pienākumus, nedabūjāt naudu. Viss. Mums vairāk nav par ko runāt.  - Harijs teica un uzmanīgi nolika mani uz zemes, iečukstot ausī, lai pagaidu viņu ārā un nekur neeju prom.

- Ko? Nē, es nekur neiešu.  - klusi teicu Harijam, taču viņš nikni uzlūkoja mani un dusmīgi, taču tai pašā laikā, klusi caur sakostiem zobiem, izgrūda vārdu "Ej".

- Dzirdēji meiteni? Viņa nekur neies.  - Roberts iesmejoties teica, pieejot gan pie manis, gan pie Harija tuvāk.  - Tu tak tik ļoti vēlies palikt ar mums. Vai ne, saulīt?  -

Roberts apgāja mums abiem apkārt un apstājās netālu no manis, līdz ar to es jutu viņa smirdīgo smaku. Roberts smirdēja pēc cigaretēm un alkohola, un tas noteikti nebija tas labākais salikums.
Harijs pierāva mani pie sevis tuvāk, nikni uzlūkojot vīrieti, kas lika viņam skaļi, izsmejoši iesmieties.

- Kad es noskaitīšu līdz trīs, tu skriesi prom tik ātri, cik vien varēsi, sarunāts?  - Harijs čukstus iečukstēja manā ausī un es piekrītoši pamāju ar galvu. - Viens...divi...  -

Es paskatījos uz Hariju un paskatījos uz izejas durvīm, pēc tam smagi nopūšoties.
- Trīs! - Harijs skaļā balsī un es tūdaļ izskrēju laukā no istabas, kurā atrados.

Es biju otrajā stāvā un es noskrēju lejā pa trepēm. Man sekoja viens no Harija "draudziņiem". Viņa smagie soļi bija labi dzirdami un es nesapratu, kas man tagad būtu jādara. Jāslēpjas? Jāskrien prom, kamēr ir izdevība? Harijs teica, lai gaidu viņu ārā, taču, ja gaidīšu viņu tur, mani ievilks atpakaļ iekšā. Aizbēgt un atstāt viņu vienu es arī nevarēju  - viņš ir viens un viņi ir trīs, kas nozīmē, ka Hariju var piekaut vai pat nogalināt. Kāpēc man rūp tas, kas ar viņu var notikt?
Es ieskrēju istabā, kas daudz maz līdzinājās virtuvei un palīdu zem galda.

- Es tāpat tevi atradīšu, saulstariņ.  - viņš ļauni iesmējās, bet es pieliku plaukstu priekšā mutei.

- Nedomāju gan.  - Harijs teica un pēc brīža bija dzirdams šāviens. Harijs man palīdzēja izlīst laukā no galda apakšas un es tūdaļ viņu apskāvu.  - Es tak teicu, lai gaidi mani ārā. - Harijs dusmīgi norūca, uzreiz atgrūžot mani, bet es smagi nopūtos.

Viņš saķēra manu roku, velkot mani laukā no ēkas.
- Tev asinis no deguna tek...  - čukstus teicu, kad Harijs nostājās man pretī, netālu no mašīnas. - Starp citu...paldies...  -

- Par ko gan?  - viņš jautāja, jautājoši uzlūkojot mani.  - Es neko īpašu neesmu izdarījis.  -

- Tu rūpējies par mani...nu...kaut cik.  - teicu, pakasot pakausi, bet viņš sāka smieties.  - Labi. Vienalga. Kāda starpība...  -

Harijs atkal aizsēja man acis ar apsēju un palīdzēja iekāpt mašīnā, piesprādzējot mani, bet es smagi nopūtos.
- Nepūt...  - Harijs dusmīgi norūca, kad iekāpa mašīnā un es atstutēju galvu pret mašīnas logu.

______________________________________

yoyoyo, atkal es ar savu turpinājumu šim stāstam, ups.
ļoti priecātos, ja jūs komentāros uzrakstītu savas domas par stāstu  - gan labas, gan sliktas. varbūt kādus ieteikumus, lai es varētu kaut kā uzlabot šo stāstu.  :)
ļoti ceru, ka jums šī nodaļa patika <33
kā arī neaizmirstiet nospiest zvaigznīti ☆

mīlu, Kika♡