Goner [harry styles]

Chapter 24

- Rāpsimies laukā pa logu, - Harijs nokomandēja mani, atverot logu ar savu brīvo roku. - Ātri, es teicu! -

- Es gan nebūtu tik pārliecināts par to, - izdzirdot sava brāļa balsi, uz manas sejas parādījās smaids, bet Harijs piespieda mani pie sevis vēl ciešāk, kas lika smaidam uzreiz izzust.

Kāpēc viņš nevar mani palaist un mierīgi doties prom?

- Spersi soli un es šaušu, - izdzirdēju Harija drūmo, zemo balsi, pēc tam sajutot kā viņš pieliek pistoli pie maniem deniņiem.

Tieši šobrīd es cerēju, ka Harijs blefo. Cerēju, ka viņš nedarīs man pāri, kaut gan kāpēc gan Harijs nedarītu man pāri?

- Šausi tu, šaušu es, - mans brālis teica un izņēmis no aizmugurējās kabatas pistoli, notēmēja to uz Harija galvu, kas lika man notrīcēt, izdodot pavisam klusu šņukstu. - Atlaid. Manu. Māsu. Bastard. -

Es pilnīgi jutu kā Harija ķermenis trīc aiz uztraukuma un iespējams bailēm. Diemžēl es nevarēju ieskatīties viņa sejā, viņa acīs, lai ieraudzītu emocijas, ko Harijs šobrīd izjuta.

Harija ciešais tvēriens ap manu kaklu pastiprinājās un man uz brīdi likās, ka viņš mani šādā veidā vēlas nožņaugt.

- Harij, man sāp, - čukstus izdvesu un Harijs nedaudz atslābināja tvērienu.

Es stāvēju gandrīz vai paralizēta. Mans skaties šaudījās apkārt istabai, bet sirds pukstēja kā nenormāla. Es pilnīgi ausīs varēju sadzirdēt savus sirdspukstus.

- Tu dzirdēji, ko es teicu?! - Mans brālis tagad jau kliedza. - Atlaid manu māsu! -

- Kādēļ, lai es to darītu? - Harijs iesmejoties jautāja. - Tevis dēļ man vairāk nav māsas, manis dēļ tev nebūs māsas. Vai tas nebūs brīnišķīgi un taisnīgi, m? Nezinu kā tev šķiet, bet man šķiet, ka būs gan. -

- Esi mēģinājis apmeklēt psihologu, slimais? - brālis saraucis uzacis jautāja. - Atlaidīsi Leksiju un es vēl padomāšu par to, lai tevi ieliek cietumā. Nu? Ko teiksi? -

Harijs klusēja tā it kā būtu mēli aprijis aiz tā, kas pašreiz notiek.

- Harij, lūdzu, - čukstus teicu, cerot, ka mana lūgšanās kaut kā palīdzēs šajā situācijā.

Nākamajā brīdī istabu pārpildīja man nepazīstami cilvēki melnās maskās un uniformās, kas nedaudz atgādināja policijas darbiniekus. Viņiem rokas bija milzīga izmēra pistoles un viņi visi tēmēja uz Harija un manu pusi.

- Atlaid meiteni, puisi, un mēs tev nedarīsim pāri, - viens no viņiem mierīgā balss intonācijā teica.

Es izdzirdēju Harija šņukstus, kas lika man domās skaļi iejautāties par to vai Harijs tik tiešām raud. Es vēlējos pārliecināties vai tā tiešām ir, taču diemžēl nevarēju, jo jau atkal - Harijs mani neatlaida pat pēc sveša cilvēka brīdinājumiem, kas tika vērsti pret viņu.

- Harij, lūdzu, - vēlreiz lūdzos Harijam un viņš visbeidzot atlaida mani, bet es savukārt uzreiz skrēju brāļa virzienā, kurš mani tūdaļ ievilka ciešā apskāvienā.

Es pagriezos pret Hariju, noskatoties uz to, kā viņš nokritis ceļos, noraudājies, ar trīcošu roku pieliek pistoli sev pie deniņiem.

- Neuztraucies, Leksij, es parūpēšos, lai viņu iedzen cietumā uz ilgu laiku, - izdzirdēju brāli čukstam manā ausī.

- V-varbūt nevajag viņu likt cietumā? - iejautājos. - Harijam...viņam ir psihiskas problēmas. Vai tad tu to neredzi? Redzi gan. -

- Puiši, izsaucat ātros, - brālis nokomandēja vīrus, kas bija saķēruši Hariju aiz abām rokām. Viņi izveda Hariju, kurš uzmanīgi vēroja mani, laukā no numuriņa, bet es cieši apliku savas rokas ap brāli, sākot raudāt vēl vairāk.