Goner [harry styles]

Chapter 14

Kad es biju sataisījusi savus jau izžuvušos matus augstā astē un uzvilkusi augstpapēžu kurpes, mēs skriešus nesāmies uz mašīnas pusi. Harijam likās, ka mēs nokavēsim viņa ilgi gaidīto randiņu ar meiteni, kuru viņš nemaz nepazina.

Jā, tiesa gan  - Harijs var meiteni iepazīt, taču man viņa rīcība likās bezgala bezjēdzīga...jo, manuprāt, sākumā ir cilvēku jāiepazīst, jāsadraudzējas un tikai tad doties uz randiņiem, ja vien tiešām jūti spēcīgas simpātijas pret cilvēku.

Es personīgi uzskatu, ka mīlestība no pirmā acu skatiena nepastāv...neeksistē. Uzskatu, ka tās ir muļķības, kurām daži tic.

Kā var iemīlēt cilvēku, ja tu neesi iepazinis viņu? Tu vispār nezini cilvēka sliktās un labās īpašības, tu nezini kāda ir cilvēka uzvedība un attieksme. Tāpēc...pēc manām domām, mīlestība no pirmā acu skatiena ir neeksistējošas muļķības.

Es ar Hariju iekāpu mašīnā un viņš nesagaidot to, kad es piesprādzēšos, uzreiz iedarbināja mašīnu un drīz vien mēs mežonīgā ātrumā traucāmies pa pilsētas ielām.

Savukārt, es biju cieši ieķērusies mašīnas sēdeklī, aizvērusi savas acis. Ja nu notiks autoavārija Harija dēļ? Es negribu mirt tik agrā vecumā, neko nesasniedzot savā dzīvē.

Aši piesprādzējoties, es atvēru aci un tajā brīdī mašīna pagriezās uz labo pusi, kas lika man burtiski krist tās puses virzienā. Paldies Dievam, es biju piesprādzējusies tajā brīdī.

Mans acu skatiens šaudījās no Harija uz ceļu un no ceļa uz Hariju.

- Tu nevari lēnāk braukt, velns parāvis?! - es kliedzot, nē, brēcot teicu Harijam, kurš turpināja vadīt mašīnu milzīgā ātrumā. Ceļa satiksmes noteikumu pārkāpšana varētu būt viņa trešais hobijs  - pirmais hobijs ir krēslu mešana, bet otrs manis kaitināšana. 

- Nē,  - viņš uzvaroši pasmaidīja, paskatoties uz mani.

- ES NEGRIBU MIRT 20 GADU VECUMĀ, PIE TAM VĒL AR TEVI VIENĀ MAŠĪNĀ!  - iespiedzos un Harijs atbildēja uz to ar skaļiem, kaitinošiem smiekliem.

- Neko darīt, saulīt. Ja nesteigsimies, tad nokavēsim un viņai nāksies mūs gaidīt, - Harijs teica, nenovēršot skatienu no braukšanas ceļa.  - Negribu likt manai topošajai meitenei gaidīt mani ārā nez cik ilgu laiku.  -

"Topošajai meitenei" Tas puika nu gan pašpārliecināts ir.

- Man ir nospļauties par to, ko tu gribi un, ko negribi, - iečukstēju Harija ausī, kad biju pieliekusies pie viņa tuvāk.

- Abpusēji,  - viņš paraustīja plecus, ieslēdzot radio un pagriežot tā skaņu daudz, daudz skaļāku.  - Tas, lai nedzirdētu tavu pretīgo balsi.  -

- Tu droši vien gribi, lai mūs policija apstādina, - teicu, bet tad nosmīnēju, sakrustojot rokas virs krūtīm.  - Lieliska iespēja, lai izstāstītu policijai to, ka tu esi mani nolaupījis un tad nu es laimīga tikšu mājās. Mani pat līdz tām aizvedīs. -

Harijs uzreiz samazināja braukšanas ātrumu un es veltīju viņam uzvarošu skatienu, kamēr viņš klusi nomurmināja kaut ko man nesaprotamu.

***

Kad mēs satikāmies ar Rozāliju jeb meiteni no veikala, izrādījās, ka viņa ir paķērusi līdzi arī savu brāli, kuram bija apmēram septiņpadsmit gadi un kura vārds ir Kūpers.

Būšu godīga  - Rozālijas brālis ir pārāk kaitinošs tips un, kamēr mēs braucām mašīnā uz restorānu. Viņš  uzdeva man jautājumus par manu vecumu un Harijs tūlīt pat apstādināja mašīnu.

- Cik tad tev ir gadi? - Kūpers jautāja, cenšoties aplikt savu roku ap maniem pleciem.

- Man ir divdesmit gadi, - teicu un Harijs ieklepojās, bet es uzsmaidīju Kūperam ar neīstu smaidu.

- Harijs teica, ka tev ir piecpadsmit, - Rozālijas balsī varēja dzirdēt sašutumu, brīdī, kad viņa to bija pateikusi.

- Es...es aizmirsu, cik viņa ir veca. Pārāk slikts brālis esmu, - Harijs nervozi iesmējās, pakasot savu pakausi un es piekrītoši pamāju ar galvu, nočukstot "piekrītu".

Tālāk neviens neko neteica. Mašīnā bija dzirdama tikai mūzikas skaņa un Harija klusā dungošana, kas man nez kāpēc sagādāja nelielu prieku, braucot šajā mašīnā ar sev nepazīstamiem ļaudīm.

***

Pagāja apmēram stunda restorānā un pa šo laiku es ar Hariju nebildu ne vārda  - runāja tikai Rozālija un viņas brālis.

Es garlaikoti lūkojos uz glāzi, kurā bija ielieta apelsīnu sula un centos izskatīties tā, it kā man interesētu par ko šobrīd iet runa.

Kūpers stāstīja par saviem nākotnes plāniem, bet Rozālija stāstīja par savu kaķi, kurš nesen nomira un, cik ļoti viņa pārdzīvoja, jo kaķis bija viņai kā labākais draugs.

Protams, es nebiju tik cietsirdīga un izteicu Rozālijai līdzjūtību, taču es nedomāju, ka viņa sāks čīkstēt un birdināt asaras. Nekad nebiju pavadījusi vairāk kā piecas minūtes ae tāda veida cilvēkiem kā Rozālija un Kūpers  - tik, tik, tik apnicīgiem, egoistiskiem, kaitinošiem.

Harijs pēkšņi piecēlās kājās, pasakot, ka viņam vajag aiziet uz tualeti, tāpēc Harijs uz brīdi nozudīs un Kūpers sekoja Harija piemēram  - arī aizejot uz tualeti.

Harijs mani pameta vienu ar Rozāliju!!!!!

- Tu patīc manam brālim, neskatoties uz to, ka tu vispār neatbilsti vina gaumei,  - Rozālija ierunājās, pievēršot manu uzmanību sev.

- Es ne īsti sapratu tevis teikto, - teicu un iekārtojoties dziļāk krēslā, sakrustojusi rokas virs krūtīm.

- Parasti viņam interesē jaunas un skaistas meitenes,  - viņa iesmējās, pēc tam pasakot, lai neņemu to tuvu pie sirds.

Ma#ta.

Es uzsmaidīju Rozālijai un paņēmusi savu glāzi, piecēlos kājās un piegāju pie viņas.

- Ups, es netīšām, - smalkā balss intonācijā noteicu un uzlēju visas glāzes saturu Rozālijai uz matiem.

_____________________________________

Tagad ir 12:08 un man ir nereāls slinkums pārlasīt šo nodaļu, bet ceru, ka tā sanāca pietiekami laba, interesanta, kā arī gara. Un, ja ir kāda gramatikas kļūdiņa, tad ļotiļotiļoti atvainojos .

Nezinu kā būs ar nodaļām turpmāk jeb skolas laikā un augusta beigās, jo es uzsākšu mācības 8.klasē  - jaunā skolā, jaunā klasē un sakarā ar to man ir gan negatīvas, gan pozitīvas sajūtas, bet es tiešām centīšos publicēt nodaļas tik bieži, cik spēšu :)

Ja rodas kādi jautājumi, ieteikumi vai domas sakarā ar šo stāstu, tad droši rakstat komentāros :))

Kā vienmēr - ja patika, neaizmirstiet nospiest zvaigznīti☆

arlabunakti, mīlu, Kika♡