Goner [harry styles]

Chapter 21

Harijs aizvēra acis un turpināja liekties man ar vien tuvāk un tuvāk, taču es paliku tur stāvam pilnīgā šokā par notiekušo un iepletusi acis uzmanīgi vēroju Harija izdarītās darbības. Kad mūsu lūpas saskārās es tūdaļ aizvēru savas acis, sākumā cenšoties pretoties viņa skūpstam. Vēlāk es atbildēju tam, nostājoties uz pirkstgaliem, tādēļ ka Harijs priekš manis  ir pārāk garšs, neskatoties uz to, ka esmu 170 cm gara, un cieši apliekot rokas ap viņa kaklu.

Sajūtas tik tiešām bija dīvainas, jo es šobrīd skūpstos ar cilvēku, kurš pret mani izturas tik slikti, cik vien varēja iedomāties. Ar cilvēku, kurš mani nolaupīja...

Mūsu abu lūpas bija pilnīgi salipušas kopā un, ja godīgi, tad tas man patika, taču mūs iztraucēja tas, ka kāds pieklauvēja pie numuriņa durvīm, kas lika mums atrauties vienam no otra.

Mēs abi elsojām uzmanīgi vērojot viens otru. Abi nezinājām, ko teikt, it īpaši es, jo jau atkal  - es izjutu pārāk dīvainas sajūtas skūpstoties AR HARIJU un arī pēc skūpsta AR HARIJU. Varu derēt, ka arī viņš izjuta līdzīgas sajūtas attiecībā pret mani. 

Šis viss likās tik nepareizi.

Šis viss arī ir nepareizi. Ļoti nepareizi.

Man nevajadzēja atbildēt skūpstam. Es nevarēju atbildēt skūpstam. Es ienīdu Hariju. Viņš ienīda mani. Tur nekas labs starp mums nevar iznākt, ņemot vērā Harija izturēšanos pret mani un manu izturēšanos pret Hariju.

- E-es...es iešu pārbaudīt, kas ir atnācis,  - izdzirdēju Harija balsi un piekrītoši pamāju at galvu. 

- Labi, - nočukstēju, pēc tam saprotot to, ka Harijs iespējams nedzirdēja to, ko biju pateikusi viņam.

Muļķe.

Harijs atvēra durvis, taču neviena tur nebija un viņš tūlīt pat tās aizcirta, kā arī aizslēdza.

- M-mums b-būtu...nuu...j-jāiet g-gulēt, - Harijs raustītā valodā runā, kasot pakausi un skatoties uz savām kurpēm, kas man nelikas pievilcīgas, bet labi, par gaumi nestrīdās...laikam nestrīdās.

Tas kā viņš runāja, lika man domās iesmieties, jo Harijs šobrīd izskatījas ka nokaunējies pirmklasnieks, tomēr es nesapratu kādēļ. Viņam nebija iemesla par ko kaunēties...kaut gan...varbūt arī bija. Harijs mani noskūpstīja. Iespējams viņš nožēlo izdarīto un tas ne īpaši iepriecināja, bet arī neapbēdināja.

- Jā, būtu gan,  - mana balss kļuva vēl klusāka, nekā iepriekš un par brīnumu, Harijs dzirdēja to, ko biju izdvesusi.

Wow, šim puisim nu gan ir laba dzirde.

- Tu pirmā ieiesi dušā vai es pirmais? -  viņš jautājoši uzlūkojot mani, pavaicāja.

- Kā vēlies, - vienaldzīgi noteicu un paraustīju plecus, jo man tik tiešām bija vienalga, kurš no mums pirmais nomazgāsies pēc šī visa nakts piedzīvojuma.

- Labi, tad ej tu pirmā,  - Harijs teica, uzmetot man savu ne tik nopietno skatienu.

Es piekrītoši pamāju ar galvu un smagi nopūtos, kas lika viņam jautājoši uzlūkot mani.

- Kas? - Harijs jautāja, bet es noliedzoši papurināju galvu.

- Nekas, nekas,  - teicu un aizgāju uz vannasistabas pusi, ieejot tajā.

Vannasistaba atradās drausmīgā stāvoklī, taču, ko vien var vēlēties no numuriņa, ko rezervējām, samaksājot tikai niecīgos 10 eiro.

Es smagi nopūtos un lēnām novilku savas drēbes, pēc tam pakarinot tās uz pakaramā.
Es iekāpu dušā un ieslēdzu silto ūdeni, kas pārskrēja pār manu galvu. Es aizvēru acis un kad atvēru tās, tajās sariesās asaras, kuras es tūlīt pat centos noturēt.

Stāvēju pretī spogulim, noskalojot savu seju, pēc tam cenšoties nosusināt savus slapjos matus.

Idzirdot klauvējienus pie durvīm, es smagi nopūtos. Ir pagājis neilgs laiks un viņš jau klauvē. Kāpēc Harijs ir tik...tik ļoti nepacietīgs... 

- Tūlīt es nākšu laukā! - skaļā balsī nokliedzu un uzmetot pēdējo skatienu spoguļa atspulgam, devos laukā no vannasistabas.

Harijs pacēla galvu, paskatoties uz mani un pasmaidīja.

- Beidzot tu iznāci, čamma,  - Harijs uzrunāja mani un es jautājoši uzlūkoju viņu.

Kas. Ar. Hariju. Pie. Velna. Notiek.

- Čamma?  - jautāju un sakrustoju rokas virs krūtīm.

- Jā, čamma,  - Harijs diezgan pārliecināti teica, nosmīnēja un piecēlās kājās, pieejot pie manis tuvāk.

- Nesauc mani tā,  - klusi, bet dusmīgi nobubināju, nolaižot galvu.

- Saukšu,  - istabu pārpildīja Harija skaļi smiekli, kas kārtējo reizi lika man nobolīties.

- Labi, sauc,  - nomurmināju un paejot viņam garām, ierāpos divvietīgā gultā. Es uzreiz palīdu zem segas, jo šobrīd man bija auksti. Ļoti, ļoti auksti.

Dzirdēju Harija smago nopūtu un pēc brīža atskanēja durvju blīkšķis, kas nozīmēja to, ka Harijs ir iegājis vannasistabā, aizverot aiz sevis durvis.

Jau atkal pievērsu uzmanību griestiem, apskatot tos. Parasti es griestus apskatīju tajā vietā, kur Harijs mani turēja ieslodzījumā, jo tā bija vienīgā nodarbe ar kuru es varēju sevi nodarbināt.

Pagāja 10 minūtes.

15 minūtes.

30 minūtes.

Harijs beidzot izgāja no vannasistabas, gandrīz vai kails, neskaitot dvieli, kas tika aplikts ap viņa vidukli.

Es pagriezos uz sāniem un uzmanīgi aplūkoju Harija ķermeni, kas joprojām bija slapjš.

Biju iedomājusies, ka Harijs man pārmetīs par to, ka lūru uz viņu, taču Harijs man sacīja pavisam ko citu.

- V-vai m-mēs varam parunāt?  - Harijs jautāja un man neatlika nekas cits, kā piekrītoši pamāt ar galvu un klusēt.

______________________________________

Nezinu, cik labs ir tas, ko es uzrakstīju.

Liekas, ka šis viss izvēršas tik lēnā tempā...un tik...tik garlaicīgi?

Tik tiešām ļoti priecātos, ja jūs izteiktu savas domas par šo stāstu komentāros. Pieņemšu ari kritiku, kas palīdzētu arī uzlabot šo stāstu.

Bet lai vai kā, man ir milzīgs prieks, ka kāds turpina lasīt šo stāstu un arī par to, ka kāds gaida, kad būs jauna nodaļa. Protams, žēl, ka ar stāstu rakstīšanu nesanāk tā, kā gribētos. Vairāk jau tas ir laika trūkuma dēļ, kā arī tādēļ, ka es brīvlaikā vēlos vairāk laika pavadīt gan ar vecākiem, gan ar brāļiem, gan ar draugiem.
Ļoti ceru, ka kaut kas nākošgad mainīsies, jo sākotnēji rakstot stāstus "Fate" un "Goner", es gribēju jaunu nodaļu publicēt ik pēc divām vai trijām dienām.

Ceru, ka patika šī nodaļa un, ja tā tiešām ir, tad neaizmirstiet nospiest zvaigznīti☆

Mīlu, Kika♡